“LA” sāk publicēt Andra Puriņa romānu “Nāc droši iekšā, brāl!” 0
“Nāc droši iekšā, brāl!” – tas patiesībā ir krodziņa nosaukums. Bet var izrādīties arī kas daudz dziļāks un lielāks. Kā vienmēr Puriņa darbos, nekas nav viennozīmīgs, visam ir vairāki slāņi un puses.
Kaut gan lielākoties darbus māksliniekiem sadala redaktore, šim romānam Andris Puriņš īpaši pieprasījis Māras Rikmanes roku un aci, tādēļ tieši viņu šoreiz aicināju uz tradicionālo sarunu pirms romāna publicēšanas.
Māras Rikmanes ilustrētās grāmatas jau būtu grūti saskaitīt; no “Lauku Avīzes” izdevniecības izdevumiem viņas kontā vien jau vairāk par duci, bet kopumā – tālu pāri simtam. Māksliniece pati gan mazliet raizējas, vai tikai šis darbs būs sanācis tik labs, kā vienmēr gribas, – raizes radot viens tēls, kurš pašai šķiet īsti nepadevies. Taču kopumā Māra Rikmane par darbu pie grāmatām arvien priecājas: “Varu zīmēt pilnīgi visu. Esmu ilustrējusi “Dievišķo komēdiju” un kriminālromānus, bērnu grāmatas un etiķetes rokasgrāmatu.” Mašīnas un cita veida tehnika vien nepadodoties, tās sanākot jokainas un apaļīgas, un kaut kas arvien iezīmējas nepareizi. Toties ieroči – zobeni un šaujamie – tie gan! Diezin kā nepatīkot statiski mīlas romāni – kur viņš, viņa un vēl kāds trešais runā, runā, runā, runā – mainās gan sarunu tēmas un runātāju atrašanās vietas, bet ko daudz ar to iesāksi?! Turpretī Puriņa romānos ir kustība, dekorāciju maiņa, īsts kinematogrāfs!
Māksliniecei šis Andra Puriņa romāns šķitis interesants arī tā ievirzes dēļ – romāna galvenais varonis Erlends pievēršas senvēstures pētījumiem (kā jau Puriņam tas gadās, tagadne un pagātne saplūst, pārklājas un savstarpēji ietekmējas). Noslēpumainās Vārnes pilsdrupas iepriekš pētījis arī Erlenda tēvs, kurš noslēpumaini gājis bojā, atstājot mantojumā savu atklājumu apkopojumu. Erlends ar uzrakstīto aizraujas, dodas tēva pēdās, un viņa meklējumu centrā nokļūst sens par herētiķiem pasludināts kristiešu atzars katari, kā arī – ne daudz, ne maz – Svētais Grāls. Taču šo relikviju arvien kārojuši gan garīgo, gan materiālo dārgumu meklētāji, un arī Erlendam nākas saskarties ar skarbu konkurenci…
Māksliniece teic, ka gan kataru, gan Grāla tematika viņai pašai ir tuva, par to daudz lasīts un domāts, un Grāls arī ticis gleznots. Kad jautāju, kādu Māra Rikmane iztēlojas šo noslēpumaino trauku, jo nav jau īstas skaidrības pat par tā esamību, kur nu vēl vizuālo tēlu, viņa teic, ka redz to drīzāk kā slaidu kausu ar rokturi, nevis zemu, platu trauku. Un vēl – Grāls mākslinieces iztēlē darināts no sudraba un rotāts ar zeltu. “Kristāls – tas gan man šķiet tāds neiespējams materiāls, tāds drīzāk varētu būt, kā Rihards Rudzītis savulaik rakstīja, tāds sirds Grāla kauss,” viņa piebilst.
Zelts – tā nav nejaušība. Zelts ir ļoti klātesošs Māras Rikmanes stājglezniecībā, īpaši darbos ar garīgu ievirzi, piemēram, eņģeļu tēlos. Māksliniece gan steidz piebilst, ka pati nav tradicionālā izpratnē reliģioza un eņģeļi viņas darbos nav ne Gabriēls, ne Miķelis, ne Juris, ne vēl kāds cits, bet gan debesu enerģijas sablīvējums. Jo nebūt reliģiozam – tas nebūt nenozīmē atteikties no garīguma, drīzāk tieši pretēji. Māksliniece stāsta, ka viņas radošākais laiks ir rīta stundas, kad tiek iedegta svecīte un kāds laiks pavadīts pārdomās, meditācijā, sarunās ar Visumu un plānos. “Līdz pēcpusdienai gan izrādās, ka puse no izsapņotā nav īstenota,” viņa lietišķi piebilst. Un tad vienatnīgo, sapņaino Māru Rikmani nomaina otra personības puse – tā, kura izbauda sabiedrību, draugu klātbūtni.
“Es esmu pretrunīga laikam tādēļ, ka dzimusi tūliņ pēc Ziemassvētkiem, uz tumsas un gaismas robežas,” noteic māksliniece. “Man patīk sabiedrība, es mīlu un aicinu draugus – bet man patīk būt arī vienai ar sevi. Esmu diezgan labsirdīga, bet varu būt arī ļoti tieša un asa.” Taču Māras Rikmanes grāmatu ilustrācijas gan vienmēr ir mīlīgas un omulīgas, un tādas tās varēs novērtēt arī šajā romānā.
