Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. septembris, 2013
Drukāt

Svētais ezers ar Velna pirkstu

Foto-Guntis EniņšFoto-Guntis Eniņš

Tas dabas un vietvārdu joks atrodas Krustkalnu rezervātā Āronas paugurlīdzenumā. Re, un vēlreiz joks: līdzenums, bet kalni krustu šķērsu sastājušies, ar mežu apauguši, ceļus grūti izlocīt un saimniecības iekopt. Baltais lielceļš no Mārcienas uz Ļaudonu izvijas līču loču pa Madonas–Trepes valni, kuru pirms cilvēku ienākšanas veidojis lielais ledājs, agrāk saukts arī par šļūdoni.


 

Šis ģeoloģiskais valnis veido rezervāta mugurkaulu 8,5 km garā posmā starp Labonas ezeru un Aiviekstes terasēto ieleju.

Pauguru grēdām te savi nosaukumi: Dvēseles kalns, Drikšņa kalns, Mellīškalns, Dzērves kalns, Laivaskalns un vēl citi.

Rezervātu šeit izveidoja 1977. gadā 2915 ha platībā. Šodien šajā trīsdesmit kvadrātkilometru kalnu un purvu zemē vairs atlikušas tikai sešas vēl daļēji apdzīvotas viensētas.

Šo zemi es skatīju 1980. gada vasarā, kad sava atvaļinājuma laikā ar dažiem palīgiem devos turp, lai meklētu, mērītu un pētītu dižkokus. Mums bija tiesības apmesties pie Svētezera Dreimaņu senlaiku rijā uz siena. Simtgadu vecajā mājā apgrozījās daudz cilvēku. Tur es iepazinos ar veco mežu profesoru Artūru Kundziņu. Tā bija ar lietiem un sauli mainīga vasara, bagāta ogām un sēnēm. Mēs katru dienu gatavojām baraviku vai gaileņu mērces un saldajā baudījām krēmus, ko sataisījām, sajaucot zemenes, avenes vai mellenes ar lauku krējumu, ko pirkām Rogānu mājās.

Mazs izraksts no tā laika piezīmju bloka: “Mēru 4,9 m resnu dižozolu Svētezera krastā. Ļoti skaists. Kupls. Aug stāvā kraujā. Zemzarītis. Zari liecas pār nogāzi uz leju vēl zemāk par ozola saknēm, kā zemi svētīdami. Stumbrs līks, ar iecirstām rētām un dedzinātu dobumu. Apkārt bērzu jaunaudze ar neredzēti lielām meža zemenēm. Skaistais Svētes ezers pie ozola kājām. Latvijas lauku ainava uz visām pusēm (toreiz vēl krūmos neaizaugusi). Te varētu būt upuru altāris.

Brīnišķīgi skati atkal vēl un vēlreiz apliecina, ka Latvija ir skaistākā zeme. Mēs ejam pa Svētezera un Dūku ezera apkārtnes kalniem un attālumi mums pazūd kā putniem, – mēs kļūstam spārnoti. Kā var tevi nemīlēt, mana Latvija?”

 

Svētes ezers

Mīļai vietai daudz vārdu – viņš arī Svētezers, Dreimanis, Dreimaņu ezers, Dreimanītis.

Pavisam Krustkalnu rezervātā ir 13 ezeri – lieli un mazi. Lielākais un dīvainākais no tiem Svētais ezers ar ezera spoguli 49 ha, vidējais dziļums – 4,9 m, maksimālais dziļums – 8,8 m. No ezera uz Aivieksti iztek Svētupe. Ezerā ir Klētiņas līcis, Dreimaņu līcis, Krāku līcis. Kartogrāfiski Svētes (Swete) ezers iezīmēts jau 18. gs. beigās Mellina kartē.

Bet visu brīnumu brīnums ir Velna Pirksts. Šī ļoti šaurā, bet puskilometru garā pussala kā milzīgs zobens iesniedzas līdz Svētā ezera pašam vidum, sadalot to divās daļās. Izskatās, ka te būtu būvēts, bet nepabeigts ceļa uzbērums pāri ezeram.

Nevienā Latvijas ezerā es nebiju piedzīvojis tik stāvus zemūdens krastus, kādi tie ir, brienot Svētezerā no Velna Pirksta; viens solis no krasta un es pazudu dzidrajā ūdenī pāri galvai. Velna Pirksts ir izveidojies no saldūdens avotkaļķiem un tāpēc tas var līdzināties klintij, jo sastāv no tāda paša materiāla kā mūsu zaudētais Staburags. Visa plašā ieleja, pa kuru plūst Svētupe, šeit avotkaļķu nogulumiem bagāta.

Trīs kilometrus uz dienvidiem no Svētes ezera ir seni un plaši avotkaļķu karjeri, kas pieplūduši ar ūdeni un tagad atgādina dīvainu ezeru virknes ar šaurām pussalām. Tautā tos sauc par Kaļķu dīķiem, bet zemo plašo ieleju ap Niedrušku un Svētupi – par Svēto Niedruškas purvu. Augstākus pacēlumus šajā ielejā sauc par salām: Kabiņsala (te bijušas divas mājvietas), Struņķu sala, Garā sala u. c.

Krāka un Velna Pirksts

Par Velna Pirkstu saglabājusies tikai viena īsi aprauta teika: “Velns gribējis būvēt tiltu pāri Svētes ezeram uz Dūku ezeru. Kad darbs bijis padarīts līdz pusei, iedziedājies gailis un tilts palicis neuzcelts.” (Politere, 1987, 106)

Vietējie ļaudis un ģeogrāfi vērtē, ka milzīgi garo pussalu ir veidojusi Krāka – varena avotu grupa Svētes ezera rietumu krastā nepilnu kilometru ziemeļos no Dreimaņiem un 0,5 km no Velna Pirksta. Rakstos minēts, ka tur izplūst septiņi avoti. Bet 1980. gada vasarā es saskaitīju piecus avotu strautus, kas dziedādami spēlēdami, saules zaķīšos mirdzēdami lēca pāri akmeņiem no stāvās nogāzes uz savu svēto ezeru.

Krākas ūdens plūsmu 2008. gadā noteica Dabas retumu krātuves datu bāzes uzturētājs Ansis Opmanis. Pēc viņa mērījumiem tur izplūst 17,4 litri ūdens sekundē.

Jau 1980. gadā Artūrs Sarmonis man stāstīja: “Pirms 30 gadiem, kad es te uz Dreimaņiem atnācu, Krākā ūdens bija divreiz vairāk. Tad jau pie mājām varēja dzirdēt, kā Krāka krāc.”

Savukārt I. Politere pierakstījusi seno vērojumu, ka vietējie lazdonieši jau zinājuši – ja dzirdamas Krākas, būs slikts laiks, kad Krākas nedzird, tad būs labs laiks.

Vēl I. Politere min šādu teiku: “Kāda sieviete izmantojusi Krākas ūdeni dziedniecības nolūkos, ārstējusi apkārtējos ļaudis. Viņu sākuši saukt par raganu, bet dūksti, kurā viņa noslīcinājusies, tagad sauc par Raganaci.” Raganacs ir mazs, mazs 0,3 ha ezeriņš pāris simts metrus ziemeļrietumos no Dambru mājām kā purva bezdibenis.

Mazais Plencītis un Lielais Plencis

Četrus kilometrus uz dienvidiem no Svētes ezera tur, kur lielceļš, pa Madonas–Trepes valni locīdamies, sasniedz savu augstāko punktu – 153,7 m v.j.l. , kraujas lejā guļ Mazai Plencītis – 95,3 m v.j.l. Tātad līmeņu starpība šeit ir 58,4 m. Tas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā Abavas ielejas dziļums.

Te no šīs augstās kraujas malas pāri Mazajam Plencītim brīvās Latvijas laikā fotografētas klasiskās ainavas, līdzīgas kā no Paradīzes kalna uz Gaujas leju. Bet padomju laikos šī ainava bija aizaugusi un pilnīgi zudusi. Tagad ceļmalā uz augstās kraujas virs Mazā Plencīša uzcelts jauns skatu tornis tūristiem.

Tomēr ainava jau aizaugusi arī tālumā no visām pusēm visās malās. Plencītis izskatās noskumis; tajā līkst, slīgst un sakrīt bērzi. Tie izskatās kā tādas bomža nesukātas matu šķipsnas.

Tālāk ainavā pa labi ir Lielais Plencis – 11 ha liels. Bet no kādreiz plašā Plenča gandrīz nekas nav palicis pāri. Septiņdesmit gadu laikā ezers pārvērties dzeltenrudā purvā, kuram tikai pašā vidū mazliet ūdens zilums. Tagad Lielā Plenča vidējais dziļums 10 cm, bet lielākais dziļums 0,6 m. Ezers saplaka pēc 1960. gada, kad kolhozu meliorācija Plenča līmeni samazināja par vienu metru.

Tikko es biju aizsācis šā raksta veidošanu, tā uzzināju, ka šinīs dienās ir iznākusi Ulda Liniņa grāmata “Mārcienas pagasts”. Bet Krustkalnu rezervāta lielākā daļa ievietojas Mārcienas pagastā un tieši šī skaistākā brīnumu daļa.

Zvanīju grāmatas autoram un viņš tūlīt pa pastu izsūtīja savu grāmatu, kas man palīdzēja papildināt šo rakstu. Pār abiem grāmatas vākiem ir Svētes ezera ainava ar Velna Pirkstu un citām pussalām.

Paldies Uldim Liniņam!

{gallery id=”2181″}

***

Teikas

Dreimaņu ezers

Senāk tur, kur tagad ir Dreimaņu ezers, bijušas pļavas, kurās ziedējušas puķes, kādu nekur citur nebijis. Kalnā bijušas mājas, kurās dzīvojuši divi brāļi dreimaņi – stalti, braši puiši. Viņi dreijājuši skaistus vērpjamos ratiņus un vārpstiņas. Pie viņiem pēc vērpjamiem ratiņiem braukuši no tāliem novadiem un pat no tālām zemēm. Brāļi ļoti labi satikuši, līdz viens no brāļiem no pārnovada pārvedis mājās sievu.

Viņš sievu ļoti mīlējis, bet arī brālis viņa sievā iemīlējies. Sievai ļoti patikusi puķu pļava un viņa tur bieži gājusi, dodoties uz avotu pēc ūdens.

Reiz vīra brālis tai sekojis un uzmācies. Kad viņa to noraidījusi, viņš to nožņaudzis turpat pļavā un atstājis. Pārnācis mājās, teicis brālim: “Ja nav man, lai nav arī tev. Tur pļavā viņa guļ.”

Vīrs bija izmisis. Viņš apracis sievu turpat pļavā, kuru tā tik ļoti mīlējusi. Viņš atplūdinājis visus tuvējos avotus, lai tie segtu sievas kapu.

Tā izcēlies ezers. Mājas viņš nodedzinājis. Paņēmis sievai taisīto vērpjamo ratiņu, iebraucis ezerā un noslīcis.

Kur palika otrs brālis, neviens nezina.

No tā laika ezeru sauc par Dreimaņu ezeru.

Stāsta, ka pusnaktīs uz ezera dzirdama vērpjamā ratiņa dūkšana un žēli vaidi.

Stāstīja 30. gadu sākumā Matilde Biķerniece, pierakstīja Lidija Liepiņa.

 

Kā cēlies Dreimaņu ezers un Svētupe

Senais dreimanis no Dreimaņu mājām pārvedis no svešām zemēm sievu, Svēte vārdā. Reiz viņš greizsirdībā Svēti nogalinājis un apracis pļavā aiz mājas un uzlaidis avotu ūdeņus kapam virsū, tur radies ezers, kas nosaukts par Dreimaņu ezeru.

Vēlāk no ezera iztecējusi upe, – tās esot Svētes asaras. Upi ļaudis nosaukuši par Svētupi. Upes gulgošanā saklausāmi vārdi: “Meir – nau! Meir – nau!” Tas nozīmējot: “Miera nav! Miera nav!” Tāpēc arī tuvējās mājas nosauktas par “Meirāniem”.

Kad Svēte beigšot raudāt, tad izžūšot Dreimaņu ezers un Svētupe.

Stāstīja 30. gadu sākumā Liene Ozoliņa, pierakstīja Lidija Liepiņa.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+