Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
2. janvāris, 2014
Drukāt

Svētajā ūdenī starp atkritumiem

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Šovasar Indija nonāca pasaules uzmanības centrā ar plūdiem, kas jūnija vidū postīja Utarakandas provinci valsts ziemeļos, sev līdzi aiznesot daudzu tūkstošu dzīvības, kā arī izpostot plašus apgabalus. Vēlāk dzirdēju stāstus par cilvēku ķermeņiem, kas vēl jūlijā un augustā dreifējuši pa hinduistu svētāko upi Gangu.

Mans piecu nedēļu skrējiens caur Indiju sākās jūlija pašās beigās ar pirmo pieturvietu – Varanasi. Tā ir svētākā hinduistu un džainistu pilsēta visā Indijā. Pats Buda netālu no šīs pilsētas teicis savu pirmo sprediķi. Trīs dažādu reliģiju pārstāvji dodas uz Varanasi regulāros svētceļojumos. Pilsētas ieliņas ir pilnas veciem cilvēkiem, kuri sarodas no visas valsts, jo tiek uzskatīts, ka nomiršana un sadedzināšana Varanasi sniedz mūžīgu atpestīšanu.

Ar autobusiem nekad neko nevar zināt


Ziņas par indiešu viltību un kāri uz tūristu krāpšanu pierādījās jau pirmajā dienā uz Indijas robežas, kur mums mēģināja iestāstīt, ka mūsu biļete rezervēta uz valsts autobusu, kas atiet tikai tad, kad sapulcējušies daudz cilvēku, tāpēc var sanākt gaidīt visu dienu. Pēc pamatīgas pratināšanas un zvanīšanas uz Katmandu tūrisma aģentūru, kur bijām pirkušas biļetes, noskaidrojās, ka tā tomēr nav taisnība – mums atradās vietiņa kādā dzelzs kastē uz riteņiem, kas nežēlīgi grabēdama tomēr sāka kustēties precīzi noteiktajā laikā. Vēl minūti pirms autobusa atiešanas tajā nebija neviena cita cilvēka bez manis un manas itāliešu ceļabiedrenes, bet tieši vienpadsmitos busiņš sāka lēnām ripot uz priekšu un vienlaikus arī taurēt, kas uzmundrināja aptuveni desmit cilvēkus mesties sēdekļos un sākt četru stundu braucienu uz tuvāko lielo pilsētu – Gorakpuru.

Tur nākamais autobuss uz Varanasi sāka kursēt minūti pēc mūsu iekāpšanas tajā. Sapnis par pudeli ūdens un tualeti pagaisa, jo – konduktors paziņoja, ka mūsu biļete nav derīga un ir jāpērk jauna. Mēs jau iepriekš bijām nobriedušas, ka Indijā visi mēģinās mūs apkrāpt, tāpēc iecirtāmies un nemaksājām. Un tad autobuss apstājās, visi pasažieri, no kuriem lielākā daļa bija vīrieši, mūs abas nopētīja, mūsu nederīgā biļete apceļoja pusi busa, un mums cītīgi mēģināja ieskaidrot, kāpēc ir jāpērk jauna biļete. Mēs tikpat cītīgi turējāmies pretī.

Izšķirošs bija brīdis, kad mana itāliešu ceļabiedrene Flāvija neizturēja spriedzi un izplūda asarās. Šajā mirklī viss indiešu vīriešu vairākums nostājās mūsu pusē, konduktors mums izsita jaunu biļeti, un šoferis turpināja ceļu. Varanasi ievēlāmies naktī un vēl pusstundu pavadījām, maldoties pa šaurām un līkumainām ieliņām cerībā atrast savu viesu māju. Visur pilns ar klaiņojošiem suņiem, žurkām, govīm, tarakāniem un policistiem uniformās.

Kur indieši vēlas sadedzināties


Varanasi jutām jūnija plūdus – Gangas virsma sniedzās 50 pakāpienu augstumā un upei tuvākos tempļus no visām pusēm ieskāva ūdens. Pilsētas vecākā daļa ir izpletusies gar Gangas kreiso krastu, kas klāts ar gātēm jeb hinduistu mazgāšanās un kremēšanas platformām. Par spīti pamatīgi piesārņotajam upes ūdenim, indieši tajā metas iekšā, peldas, mazgājas, reizēm dreifējošos netīrumus padzenājot ar roku, lai iegūtu brīvu ūdens pleķīti. Zari, plastmasas maisiņi, vecas kurpes ir mazākais, ko var ieraudzīt indiešu svētajā upē. Manījām arī beigtu govi un pāris suņus paslīdam garām. Kādā kremēšanas gātē mums pastāstīja, ka mirušās govis atšķirībā no cilvēkiem nededzina – tām piesien akmeņus un iemet Gangā, kur tās apēd zivis.

Vienīgās divas kremēšanas gātes Varanasi strādā nepārtraukti dienu un nakti, jo savus mirušos Varanasi vēlas sadedzināt visi indieši, kas to var atļauties. Mirušos drīz pēc nāves ieziež ar taukainu vielu, ietin drānā, apliek ar puķēm un tad ģimene aiznes mirušā ķermeni līdz kremēšanas gātei, kur to pēdējo reizi nomazgā svētajā ūdenī. Katrs procesijas dalībnieks mirušajam mutē ielej pa saujai ūdens un tad to kremē. Uguni sārtam pielaiž vecākais dēls.

Oranžajā Šivas krāsā


Pirmos iespaidus par Indiju vēl vairāk paspilgtināja gada lielākais Šivas festivāls, kura laikā ieradāmies Varanasi. Šiva ir viens no trim svarīgākajiem hinduisma dieviem, un Varanasi ir tieši Šivas pilsēta. Festivāla laikā visa pilsēta iekrāsojas spilgti oranža – Šivas krāsā. Hinduisti oranžās drēbēs dodas uz Gangu, kur nomazgājas, piepilda krūku ar ūdeni, uzkarina to garas kārts galā un dodas uz templi ziedot šo ūdeni, lai iegūtu Šivas spēku visam gadam.

Agrā ir divi ievērības cienīgi vēstures pieminekļi – pasaulslavenais Tadžmahāls un Agras forts, kur Tadžmahāla radītājs Šahs Džahāns tika ieslodzīts un savas dzīves pēdējos gadus pavadīja, skatoties uz savu garadarbu. Šaha Džahāna sarkofāga atveidojums Tadžmahālā ir vienīgā mauzoleja detaļa, kas izjauc visa kompleksa simetriju, jo tā centrā atrodas Šaha mīļotās sievas Mumtāzas sarkofāgs. Par godu viņai arī tika radīts Tadžmahāls.

Pēc Agras izbraukājām Radžastānas provinci Indijas rietumos. Sākām ar rozā pilsētu Džaipuru, kur dominē ēkas rozā krāsā, un Amberu netālu no Džaipuras, kur atrodas lielākais lielgabals Āzijā, kurš tā arī nekad nav ticis izmantots. Ar autobusu vēlāk devāmies uz Puškaru – Bramas pilsētu, kur atrodas svētākais ezers Indijā. Tajā izkaisīti Mahatmas Gandija un Indijas pirmā premjerministra Džavaharlala Neru pelni. Radžastānas romantiskākās pilsētas Udaipuras centrā ir divi ezeri un trīs pilis, divas no tām atrodas ezera vidū.

No Udaipuras pēc 16 stundu ilga brauciena autobusā nokļūstam tuksneša pilsētā Džaisalmerā 100 km no Pakistānas robežas. Džaisalmeru dēvē par Zeltīto pilsētu, jo tās ēkas celtas no dzeltenīgām akmens plāksnēm. No Džaisalmeras ir iespējams doties kamieļu safari pa Taras tuksnesi, var palikt pa nakti nomaļā tuksneša nostūrī, vērot zvaigznes un baudīt vietējo tuksneša virtuvi.

Nākamā pieturvieta bija Bikanera, te vienīgās apskates vietas ir Dešnokas žurku templis un kamieļu audzēšanas centrs. Dešnokā ieradāmies lietus laikā, un mūs sagaidīja simtiem slapju žurku, kas skraidīja pa tempļa grīdu un režģotajiem nožogojumiem. Tā kā pirms ieejas templī ir jānovelk kurpes, šis piedzīvojums mums īsti pie sirds negāja. Vietējie uzskata žurkas par atdzimušām dvēselēm, tāpēc kādas nospiešana, tai netīšām uzminot, ir grēks, un nospiestās žurkas vietā templim jādāvina tās atlējums zeltā.

Dalailamas 
trimdas vietā


Pēdējā apskates vieta Indijas ceļojuma laikā izrādījās Dāramsala – tibetiešu bēgļu un Dalailamas trimdas uzturēšanās vieta, kurā pavadījām veselu nedēļu.

Dāramsala jeb, precīzāk, neliels ciematiņš uz ziemeļiem no Dāramsalas – Makleodgandža – ir pilna dažādām kafejnīcām, jogas, meditācijas un masāžas studijām, viesu mājām. Tā ir mītnes vieta no Tibetas aizbēgušajiem – gan mūkiem, gan vienkāršiem iedzīvotājiem. Sarkanās drānās tērpti budistu mūki uz ielām ir ierasta parādība, vietējie tibetieši, kas jau gadiem mitinās šajā ciematā, organizē Tibetas kultūras vakarus. Dalailamas rezidences teritorijā izveidots Tibetas vēstures muzejs, kurā atainota šīs teritorijas okupācijas gaita un tibetiešu nerimstošā pretestība okupācijas varai.

Mums palaimējās ierasties Makleodgandžā tieši uz Dalailamas atvērtajām lekcijām, kurās mūki visiem klausītājiem dāļāja ierastās tibetiešu doniņas no rauga mīklas un sāļo tēju, kas gatavota no melnās tējas, piena, sviesta un sāls. Dalailama runāja tibetiešu valodā, ko ik palaikam pa čerkstošu skaļruni pārtulkoja angliski. Visa viņa pieticīgā rezidence bija piebāzta cilvēkiem – gan vietējiem, gan mūkiem, gan tūristiem. Vienreizēja pieredze!

Makleodgandža izrādījās ideāla vieta, kur atvilkt elpu no lielā skrējiena caur Indiju un uzkrāt spēkus. Interesentiem ir iespēja apmeklāt jogas vai meditācijas kursus, mācīties reiki vai masāžu, gatavot tibetiešu ēdienus vai pavadīt laiku neskaitāmās kafejnīcās. Visskaistākā vieta visā ciematā ir budistu svētceļnieku aplis jeb kora ap Dalailamas rezidenci, kas gandrīz no vienas vietas noklāta ar budistu lūgšanu karodziņiem, akmeņiem vai iegriežamajiem cilindriem. Uz katra no tiem uzrak-stīta budistu mantra “Om mani padme hum”.

Padomi


* Uzmanieties no visiem, kas kaut ko piedāvā uz ielas. Pat ja kāds oficiālā uniformā cītīgi mēģina iestāstīt, ka dzelzceļa stacijā nav iespējams nopirkt biļetes un jāiet uz kantori puskilometra attālumā, visticamāk, tā nav taisnība – to pašas izbaudījām Deli.

* Ceļojiet ar vilcienu – tas pārsvarā ir visērtākais variants. Vienīgi ceļa posmā Džaipura–Puškara kursē ērti autobusi.

* Ja gadās braukt ar vietējo autobusu, esiet gatavi pamatīgam caurvējam, jo visi logi būs līdz galam vaļā. Vislabāk nesēsties pie loga vai saņemties ar šalli.

* Vienmēr pieskatiet un uzmaniet savas mantas.

* Vilciena biļetes iegādājieties laikus. Katrā lielākajā stacijā ir atsevišķa telpa tūristiem. Ir noteikta tūristu vietu kvota ar ērtām un lētām biļetēm, tās var iegādāties dažas dienas pirms izbraukšanas laika.

* Vienmēr līdz pēdējam kaulējieties ar autorikšas vadītājiem, bieži vien noder tēlota došanās prom – vadītāji tad diezgan ātri pārdomā. Arī, pērkot suvenīrus, noteikti jākaulējas. Indija ir kaulēšanās zeme!

* Bankomāti Indijā ir ieviesti, un ar naudas izņemšanu īpašu sarežģījumu nebija. Skaidrai naudai jābūt vienmēr, ļoti reti ir iespēja norēķināties ar karti.

* Nēsājiet līdzi nelielu aptieciņu, kurā būtu nepieciešamākās zāles – paracetamols, oglīte un “sorbex”.

* Par nelielu samaksu Indijā ir iespējams pārnakšņot samērā labās viesnīcās. Nekautrējieties mainīt uzturēšanās vietu, ja kaut kas nepatīk.

* Viesnīcu labāk rezervējiet vismaz dienu iepriekš pa telefonu.

* Indijas SIM karte sāk darboties tikai trešajā dienā pēc iegādes, turklāt zemi tarifi ir tikai provinces iekšienē veiktiem zvaniem.

* Vislabāk nēsājiet līdzi dažas pases formāta fotogrāfijas – ja nu gadās pieteikties SIM kartei vai kādai atļaujai.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+