Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. oktobris, 2013
Drukāt

Svēteli, svēteli… nošaujiet?


Foto - Edgars LaucisFoto - Edgars Laucis

Lasītājs pat izteicās, ka pie cilvēku mājām dzīvojošie baltie stārķi būtu jāšauj nost, jo ir nešpetni putni, kas “uz knābja” paķer mazās griezītes, irbītes, pat zaķēnus. Bet melnos stārķus, pēc preilēnieša domām, diez vai izdosies nosargāt, jo mežos savairojušās caunas, kas izēd mazos 
cālīšus.

Tik tiešām, atšķirībā no melnajiem stārķiem, kas Latvijā dzīvo izsenis, baltie stārķi par savu Latviju sauc 400 – 500 gadus, jo šajā teritorijā ieradās jau tad, kad sākās intensīva līdumu līšana, stāsta ornitoloģe Māra Janaus. Jā, baltie stārķi ir plēsēji, kas apēd uz zemes ligzdojošos putnus – griežu, cīruļu, čipstu un citus mazuļus, kā arī mazākus dzīvnieciņus, bet pa šiem ilgajiem gadiem balto, izskatā cēlo un drošo putnu cilvēki ir iemīļojuši un to saista ar dažādiem ticējumiem. “Kāpēc lai mēs šo labklājības un auglības simbolu šautu nost tikai par to, ka viņam ir plēsēja daba?” neizprot M. Janaus. Viņa stāsta, ka neviens plēsējs nav iznīcinājis savus upurus kā sugu pilnībā. Sarūkot upuru skaitam, samazinās arī plēsēju skaits, pēc tam šis vilnis atkal iet uz augšu.

Mednieku sarunās nereti izskan viedoklis, ka baltie stārķi esot savairojušies pārāk daudz, tāpēc tos varētu sākt izšaut. Tomēr atklāti sabiedrībā par to neviens nerunā, ”tas būtu pašnāvniecisks solis, jo mednieku tēls jau tā ir slikts, lai gan suga netiktu apdraudēta,” teic biedrības ”Latvijas Mednieku Savienība” valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis un piebilst: ”Es arī neticu, ka kāds no tiem runātājiem, kas rosinātu šaut stārķus, pats spētu pacelt roku un nošaut. Tas tomēr Latvijā vienmēr bijis svētelis!” Ar īpašām emocijām par stārķiem runā arī mednieks Alfrēds Ķieģelis: ”Baltais stārķis ir Latvijas simbols! Citās valstīs varbūt citāda attieksme. Tikko pārdzīvoju, ka Baltkrievijā nošauts melnais stārķis. Tas ir barbarisms!”

Melno stārķu iznīkšanai ir vairāki iemesli, caunas ir tikai viens no tiem, atzīst M. Janaus. Galvenais ir mežu izciršana, kas ne vienmēr notiek, ievērojot vajadzīgo kontroli, un ķimikāliju lietošana. “Ir aizdomas, ka visvairāk putnus ķimikālijas ietekmē ziemošanas vietās Āfrikā, jo tur to kaitīgā ietekme tiek mazāk kontrolēta. Tā ļoti ietekmē arī melnos stārķus,” piebilst M. Janaus.

Taču arī pašmāju daba nav tik tīra, kā gribētos. Arī atļautajās ķimikālijās sastāvā var būt vielas, kas putnu veselību var ietekmēt negatīvi, secina M. Janaus.

Nākamais, 2014. gads būs jau septītais starptautiskais balto stārķu ligzdu uzskaites gads, kad gaidīs ikviena interesenta informāciju. Kur un kā sūtīt savus novērojumus, tiks paziņots vēlāk.


Fakti
 Baltie stārķi jau 20 gadus saglabā nemainīgi stabilu skaitu – ap 10 000 ligzdojošu pāru. Tie ir atklātu ainavu putni, kas nebaidās ligzdot un dzīvot cilvēka tuvumā.
 Galvenā barība arī Latvijā baltajiem stārķiem ir kukaiņi, to kūniņas, kāpuri un grauzēji, kā šeit pietiek, bet putnu mazuļi, vardes, čūskas, mazie zaķēni ir retāk nomedīta delikatese. 
 Pašlaik Latvijā ligzdo ap 400 līdz 600 savrupo un no cilvēkiem piesardzīgo melno stārķu pāru. Visvairāk šo putnu bija 80. gadu beigās – vairāk nekā 1000 pāru, kad Latvijā bija aizlaistas mežu platības ar nekoptiem grāvjiem. 
 Melnie stārķi ir izteikti neskartu meža biezokņu putni, kas baidās no cilvēka. Ēdienkartē tiem ir galvenokārt zivis, ko tie ķer meža ezeriņos un citās ūdenstilpēs.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+