Gunta Tabore: Svētki bez stērķeles 2
Klāj galdam pāri baltu drānu, un mājās ienāk svētki. Tā man vienmēr šķitis. Lai galdauts būtu spodri balts, stīvs, gluži vai kraukšķētu. Zinu, ka to panāk, audumu cietinot ar stērķeli. Kā saliedēt cilvēkus? Pagājušā gada 4. maija pievakarē es izgāju savas daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Man līdzi bija neliels galdiņš, balta lina drāna un pašcepta biezpiena plātsmaize. Tā nu es tur stāvēju ar galdu, kūciņu un satrauktu sirdi. Stāvēju un gaidīju, vai laukā iznāks arī mani kaimiņi.
Kad pagājušā gadā Latvijas valsts simtgades birojs izteica ideju par Balto galdautu svētkiem – draudzīgu kopā sanākšanu 4. maija svinībās –, šī doma manī skanīgi atbalsojās. Būt kopā pie balti klāta galda, svinēt piederību savai valstij, lepoties ar to. Ideja šķita tīra un spodra, gluži kā mūsu brīvība pirms 27 gadiem, kad valsts neatkarība bija tikko kā atjaunota.
Un ja nu es pati izceptu ko garšīgu, ja izietu pagalmā un pasauktu, pacienātu savus kaimiņus?! Nedaudz tuvāk pazinu vien dažus, tādēļ šaubījos. Taču iecere manī rūga, vēlās pāri malām kā svētku pīrāgu mīkla.
No rīta pie visām trim mūsu mājas parādes durvīm pielīmēju lapiņas ar aicinājumu: “Ielūdzu jūs uz gabaliņu kūkas pagalmā pie vidējām parādes durvīm.” Vakarā stāvēju tur – neziņā un gaidās. Biju samulsusi un priecīga, jo kaimiņi sāka nākt. Nezināju, ka mūsu mājā dzīvo tik daudz bērnu, pat piecu bērnu ģimene, ka ir tik sirsnīgi jaunieši un inteliģenti seniori.
Nevienu neuztrauca, ka galdā nav smalku trauku vai izmeklētu našķu, un arī pats galds tik vien kā palielāks ķeblītis. Tajā siltajā 4. maija vakarā mēs visi jutāmies vienoti un piederīgi – savam pagalmam, mūsu mājai, Latvijai. Mūsu mājai gan ir nolupusi fasāde un sašķiebušies balkoni, bet arī mūsu valstī ne viss ir kārtībā – nereti atklājas neglītas plaisas vai ar blīkšķi kaut kas nogāžas.
Pagājušā gadā vienojāmies, ka nākamajos 4. maija svētkos tiksimies pie liela galda pagalma vidū. Jau aprīļa vidū zvanīja kaimiņiene Valija – vīrs Pēteris izgatavojis galdu, turklāt tik pamatīgu, lai visiem pietiek vietas. Jo solās nākt arī kaimiņu mājas ļaudis.
Iespējams, mēs visi iekopsim atraitnīšu dobi, varbūt arī uzdziedāsim. Un vēl iestādīsim ozolu, ko saņēmām dāvanā no Latvijas valsts simtgades biroja. Lielos simtgades ozolus stādīs gar Latvijas robežu, bet mūsējam mazulītim atradīsim vietu pašu pagalmā. Kad spriedām, kur to likt, kāds kaimiņš sacīja: bet šī zeme nav mūsu, par to maksā pašvaldība. Tā ir Latvijas zeme – smaidīju pretī.
Kad pagājušā gadā par mūsmājas priecīgo notikumu stāstīju saviem interneta draugiem, daudzi sacīja – mēs arī tā varam, tā gribam. Ne tikai piesēst pie kādas oficiālas organizācijas uzklāta galda, bet rīkoties paši.
Nesen piezvanīja draudzene Ilona no Nītaures. Viņa 4. maijā uzaicinājusi satikties un svinēt pie balta galda septiņu apkārtējo māju ļaudis. Pazīstami jau viņi bijuši, kā jau parasti laukos, tomēr draudzīgā kopībā nav tikušies.
Savukārt citi vienosies skrējienā, maršrutu iepriekš iezīmējot Latvijas kontūras formā. Turklāt ne tikai Rīgā, Liepājā, Valmierā un citur Latvijā, bet arī Londonā, Oslo, Stokholmā, Frankfurtē, Briselē un jebkur citur pasaulē, kur dzīvo latvieši.
Man patīk Kandavas novada pagastos īstenotais svētku svinēšanas akcents – pupu stādīšana. Tāda stipra ideja ar jēgu. Garā pupa ir iespēja pakāpties augstāk, skatīt plašāk. Saredzēt, ka nav nekā būtiskāka par brīvību, par savu brīvu valsti un iespēju pašiem to veidot daudz labāku.
