Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
11. oktobris, 2012
Drukāt

Svētki nēģu karalistē Salacgrīvā

Foto - Zigmunds Bekmanis un no Salacgrīvas Tūrisma informācijas centra arhīvaFoto - Zigmunds Bekmanis un no Salacgrīvas Tūrisma informācijas centra arhīva

Salacgrīvas novads glabā unikālu senatnes tradīciju – nēģu zveju, izmantojot tačus, kam par godu 13. oktobrī Salacgrīvā tiek rīkota Nēģu diena.


Nēģis ir garšīga zivs un pēc izskata atgādina čūsku. Tā domā daudzi, kas nezina bioloģiju, bet patiesībā nēģi ir par zivīm primitīvāki un senāki dzīvnieki, kurus zinātnieki pieskaita apaļmutnieku klasei, jo galvas priekšpusē tiem ir piltuvveida piesūceknis ar dziļumā apslēptu apaļu muti. Nēģiem atšķirībā no zivīm nav nedz mugurkaula, žokļu un ribu, nedz zvīņu, peldpūšļa, krūšu un vēdera spuru. Ir tikai muguras un astes spuras, viena nāss, toties trīs acis. Mitoloģijā par maģisku uzskatītā trešā acs nēģiem paslēpta galvas virspusē zem ādas un spēj uztvert vienīgi gaismas spilgtuma pārmaiņas.

No trim sugām pazīstamākais ir Nēģu dienas galvenais varonis 30 – 40 centimetrus garais upes nēģis (Lampetra fluviatilis), kas dzīvo dziļjūrā, bet nārstot dodas uz upēm, visticamāk, tām, kur kādreiz dzimis. Tādēļ piekrastes zvejnieki jau pirms vairākiem gadsimtiem izdomājuši veidu, kā noķert pēc iespējas vairāk šo slaiko, lokano, pilsētas augstmaņu iecienīto delikatešu.

Nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, kas būvēta ar senču metodēm no vairākus gadus noturētām egļu kārtīm, tās sastiprinot kopā bez skrūvēm un naglām. Balstus upes gultnē iedzen ar kurķi – īpašu 16 kg smagu veseri –, tāpēc saka nevis būvēt, bet iesist taci. Lai upes straumē varētu ērti iegremdēt murdus, tā virspusē ierīko 30 – 40 cm platu dēļu klāju, pa kuru staigāt. Tacis tiek veidots gandrīz visā upes platumā. Nēģu zveja pasaulē ir maz izplatīta, tieši tādēļ Salacgrīvas nēģu tači piesaista tik lielu tūristu interesi. Pāri Salacas upei ir trīs, pāri Svētupei – viens tacis.
Negi5_Bekmanis_11

“Nēģu zveja notiek no augusta līdz februārim, taču taci sāku būvēt jau nēģu nārsta laikā – maija otrajā pusē –, lai ceļotājiem, kas bieži mani apmeklē, būtu ko parādīt. Katru gadu tacis jābūvē no jauna, jo palu ūdeņu nestais ledus koka konstrukciju izjauc kā kāršu namiņu,” atklāj pirmā Salacas nēģu tača saimnieks Aleksandrs Rozenšteins (44). Viņš ar nēģu zvejošanu nodarbojas jau trīspadsmit gadus, un šajā laikā gājis visādi.

“Viss atkarīgs no laika apstākļiem. Piemēram, pērn bija ļoti laba nozveja, taču šogad sakarā ar lietavām ūdens līmenis Salacā ir ievērojami cēlies, straume nes zāļu kumšķus, zarus un citas drazas, kas apdraud taci, tādēļ ar murdu likšanu jānogaida. Tikai no malas izskatās vienkārši – vakarā tīklus ieliec, no rīta cel ārā. Nepārtraukti jāseko līdzi, kas notiek dabā. Ja būšu negausīgs un to neņemšu vērā, varu jau sezonas sākumā palikt bez iztikas avota. Ir gadījies, ka, ejot apraudzīt lomu, par mata tiesu esmu noturējies, lai ar visu laipu mani neaiznestu jūrā.”

13. oktobrī no plkst. 13 Nēģu dienas ietvaros būs iespējams apmeklēt visus trīs Salacas nēģu tačus, nobaudīt nēģu zupu un karsti ceptus nēģus par latu gabalā. “Ja kāds domā, ka tas ir dārgi, lai kādu nedēļu pastrādā pie manis,” smejas Aleksandrs. “Bet nēģus pagatavot nav sarežģīti, jāliek tik uz restēm un jācep, arī gardums – nēģi želejā – top pavisam vienkārši, izmantojot tikai sālsūdeni un želatīnu.”

Lai cik laba arī būtu nēģu sezona, visam gadam ienākumu tomēr nepietiek. Pagaidām ar lomiem trūcīgi, taču zvejnieks cer, ka līdz svētkiem lietus mitēsies un būs ko celt galdā pilsētas viesiem. “Tūristus, kas viebjas, uzlūkojot nēģus, mierinu – tie tādi spageti makaroni vien ir, kas sāta ziņā līdzvērtīgi maizei. Tā kā nēģiem nav asaku, novēliet man: “Ne hordas!””

Salacgrīvas Tūrisma informācijas centrā uzzinu par citām Nēģu dienas norisēm. Lienes konditorejā (blakus bākai) varēs iesaistīties plaucētas rudzu maizes cepšanā, Salacgrīvas muzejā – no plkst. 10 līdz 14 apskatīt ekspozīciju “Zutiņš murdā”, darboties ar puzlēm, konstruktoriem un noskatīties filmu “No eglēm līdz nēģiem”.

Viesu nams “Kosīši” organizēs ekskursiju uz Svētupes nēģu taci, būs iespējams piedalīties zivju kūpināšanas procesā “Kosīšu” lapenē pie zivju cepļa, klausoties saimnieka Jāņa zvejnieku stāstos, baudot svaigos kūpinājumus un pašraudzētu ābolu vīnu. Brīvdienu mājā pie kamīna varēs sasildīties ar karstu zāļu tēju, noskatīties leģendāro filmu “Zvejnieka dēls” un nopērties pirtī. Bērnu priekam sagatavots batuts, spēļu kuģis “Kosis”, spēļu namiņš un istaba brīvdienu mājā. Dienas izskaņā traktierī “Zvejnieku sēta” gaidīs zivju zupa un plkst. 19 – kinoseanss.

Aktīvās atpūtas cienītājiem būs pieejama velonoma, lai dotos kādā no daudzajiem Salacgrīvas apkārtnes velomaršrutiem.

 

Vērts apskatīt

Dabas parks – Salacas upes ieleja – ir valsts nozīmes aizsargājamais dabas liegums. Pilsētas kāpu zonā aug izcili vecas un vērtīgas priežu audzes. Pie Mantiņu mājām jūras krastā atrodas sarkanā smilšakmens atsegumi – Veczemju klintis, bet Kuiķulē pie Svētupes (~ 9 km no Salacgrīvas) – Lībiešu upuralas – vienas no Latvijā garākajām un kultūrvēsturiski nozīmīgākajām alām.

Maija birzs akmens atrodas Salacgrīvā Grīvas birzī, 300 m no Valmieras ielas. Akmens augstums 1,96 m, apkārtmērs 11,4 m. Birzs stādīta 1935. gada 15. maijā par godu Vienotības dienai, iespējams, kādreizējā senlatviešu svētvietā.

Randu pļavu taka ved cauri dabas liegumam gar Vidzemes jūrmalu no Ainažiem līdz Kuivižiem. Šeit 200 ha platībā sastopama trešdaļa Latvijas augu sugu (aptuveni 600), tostarp 37 Eiropā retas un apdraudētas sugas. Randu pļavas ir arī starptautiski atzīta putnu migrācijas un ligzdošanas vieta, ir putnu vērošanas tornis.

Akmeņu saliņa jūrā atrodas apmēram 10 km no Salacgrīvas pie “Krauju” mājām. Tas ir laukakmeņu sakopojums jūrā ap 200 m no krasta.

Jaunupe – 17. gs. mākslīgi izrakts kanāls, kas savieno Svētupi un Salacu. Senos laikos Jaunupe kalpojusi kā kuģu ceļš uz Limbažiem.

Keramikas kambar-krāsns – vienīgā Baltijā. 2007. gada vasarā Salacgrīvā, Salacas upes kreisajā krastā, Mākslas skolas vajadzībām uzbūvēta keramikas apdedzināšanas krāsns jeb naborigama, kurā iespējams sasniegt porcelāna apdedzināšanas temperatūru (virs 1300 grādiem). Nosaukums cēlies no japāņu valodas un nozīmē – kāpjošā, kāpelējošā krāsns, apzīmējot pakāpienveidīgo novietojumu kalna nogāzē.

Sienas panno “Latvijas bākas” apskatāms a/s “Brīvais vilnis” zivju pārstrādes kompleksa foajē (Ostas 1). Karte, izliecoties līdzi zemes dabiskajai formai, aizņem sienu 3,5 x 7,2 m platībā.

Salacgrīvas osta (Pērnavas 3) ir tālākā Latvijas ziemeļu osta, 13 km no Latvijas–Igaunijas robežas. Rakstu avotos minēta jau 1368. gadā kā Livonijas arhibīskapa osta. Šobrīd no vietēja mēroga zvejas ostas tā kļuvusi arī par kokmateriālu, šķeldas un citu eksportkravu iekraušanas vietu. Ir iekārtota 40 m gara peldoša piestātne ar 25 jahtu vietām. Osta ir brīvi pieejama.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+