Foto – LETA

Kā iztiek Latvijas vēsturnieki? 0

Ainārs Bambals, Latvijas Valsts arhīva Dokumentu aprakstīšanas daļas galvenais arhīvists: 
”Kamēr pētījumi nonāk pie tautas, paiet vairāki gadi, kuru laikā ir kaut kā jāizdzīvo un jāsavāc līdzekļi, jo valsts vēstures nozari finansē tikai daļēji. Paralēli ir jāstrādā pie vairākiem projektiem, kas būtiski kavē darbu gaitu. Atbalstu sniedz arī Valsts kultūrkapitāla fonds (VKF), taču vēsturnieku pētījumu tēmas ne vienmēr ir iespējams savienot ar fonda interesēm un prioritātēm. Šis ir vēlēšanu laiks, tāpēc ceru, ka Saeimai izdosies atrast līdzekļus, lai piešķirtu papildu finansējumu vēstures nozarei VKF, jo pašreiz vēsture ir ļoti aktuāla – austrumu kaimiņš sniedz sagrozītu informāciju, taču mums nav iespēju pienācīgi informēt un izglītot sabiedrību, jo trūkst līdzekļu.”

Reklāma
Reklāma
Mājas
12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25
Kokteilis
“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 30
Lasīt citas ziņas

Daina Bleiere, 
Rīgas Stradiņa universitātes 
asociētā profesore: 
”Nemaz negribas runāt par šo tēmu. Visu situāciju atspoguļo salīdzinošie dati par vēstures nozares finansējumu mūsu kaimiņvalstīs. Nākotne rādās bēdīga, jo nekas neliecina, ka situācija tuvākajā laikā uzlabosies. Vienmēr jau būs kāds cilvēks, kurš turpinās pētīt un strādāt. Kolēģiem Lietuvā ir jauni, enerģiski cilvēki, kuriem ir kontakti ārzemēs un kuri labi pārzina situāciju pasaulē. Mums pārsvarā ir cilvēki manos gados un jaunieši nāk klāt ļoti maz. Jaunieši, kuri atnāk, nevar izturēt, ja viņiem ir jāizdzīvo ar 150 eiro mēnesī, reizēm pat mazāk. Projektu naudas ir ļoti neregulāras, un uz tām nevar paļauties. Daļai pētnieku ir arī cits darbs, kurā nākas strādāt, lai izdzīvotu, tāpēc vēstures pētniecība paliek fragmentēta. Savukārt tie, kuri ļoti grib pētīt vēsturi, kaut kā cīnās, bet runāt par sistemātisku, pietiekami plašu vēstures pētniecību mēs nevaram, jo mūsu nozarei nav valsts politikas. Kā saka: sviests ir, bet maizes nav.”

Ritvars Jansons, 
Latvijas Okupācijas 
muzeja direktora vietnieks: 
”Latvijas Okupācijas muzejs ir ziedotāju finansiāli uzturēts, un, tā kā tā ir privāta iestāde, mūsu situācija ir nedaudz citāda. Savukārt Latvijas Vēstures institūtā, Latvijas Nacionālajā arhīvā, kur šobrīd pētniecība gandrīz vairs nenotiek, situācija ir daudz bēdīgāka. Ja šodien jauns cilvēks grib nodarboties ar zinātni un pētniecību, vienlaikus nodrošinot ģimeni, tad normālā veidā tas nav iespējams. Loģiski, ka līdz ar to vēsturnieki pārsvarā strādā citās profesijās, un tie, kas strādā kā pētnieki, strādā arī citos darbos savienošanas kārtībā, piemēram, lasa lekcijas universitātēs. Valstī nevajadzētu būt tādai situācijai, ka vēsture kļūst tikai hobijs, kā tas ir pašreiz. Tai būtu jābūt zinātnei, ar ko var nodrošināt gan vēstures izpēti, gan materiālo pētnieku eksistenci. Jābūt tiešām stabilai, ikgadējai finanšu plūsmai, kur vēsturnieki konkursa kārtībā varētu pieteikt dažādus projektus. VKF uztraucas, ka mūsu pieprasītā nauda – 400 tūkstoši eiro gadā – netiks apgūta, taču tā noteikti tiks apgūta, jo vēsturniekiem ir ļoti daudz monogrāfiju, kas nav publicētas. Galvenā problēma ir tā, ka vēsturnieki ir strādājuši visus iepriekšējos gadus un strādā šodien, bet, lai līdz sabiedrībai viņu darbs nokļūtu, nepieciešamas finanses. Mēs nelūdzam Saeimu pielikt vēsturniekiem pie algas, mums nepieciešami līdzekļi darbu publicēšanai, interneta vietņu izstrādei, komandējumiem uz arhīviem un konferencēm, bez kā normāla zinātniskā darbība nav iespējama.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Jānis Šiliņš, 
Vēstures izpētes 
un popularizēšanas biedrība: 
”Īstu pētnieku Latvijā ir palicis ļoti maz, jo visi lielākoties strādā vairākās vietās – kaut kur pusslodzi, kaut kur pilnu. Bieži tiek pārmests, ka vēsturnieku pētījumi ir pieejami tikai šauram akadēmiskajam lokam. Tas arī ir līdzekļu un laika trūkuma rezultāts. Diemžēl, manuprāt, situācija tuvākajā laikā neuzlabosies, un tā turpinās būt visai bēdīga, līdz valstī mainīsies attieksme pret zinātni kopumā, īpaši pret humanitāro jomu. Mēs esam nozare, kas nodarbojas ar Latvijai svarīgām lietām, tāpēc ir grūti iegūt atbalstu no lielajiem Eiropas projektiem, jo viņiem tas nav tik saistoši.”

Fakti


 LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks vidēji pēc nodokļu nomaksas saņem 150 eiro mēnesī.

 Vēstures nozares finansējums Baltijas valstīs (2013./2014. gadā, valsts budžets un projektu līdzekļi): Igaunijā 12 313 391 eiro; Lietuvā 11 929 432 eiro; Latvijā 4 500 484 eiro.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.