Mobilā versija
+18.7°C
Bernhards, Boriss, Rojs
Svētdiena, 20. augusts, 2017
29. marts, 2017
Drukāt

Svinēs režisora Feliksa Deiča jubileju

Foto: Matīss Markovskis, VDTFoto: Matīss Markovskis, VDT

Svētdien, 2. aprīlī Valmieras teātra režisoram Feliksam Deičam apritēs 80, un par godu nozīmīgajai jubilejai otrdien, 4. aprīlī plkst. 17 Valmieras teātrī tiks atklāta foto izstāde “Režisors un teātris”, informē VDT pārstāve Zane Ceriņa. Savukārt plkst. 18.30 Apaļajā zālē tiks spēlēta Feliksa Deiča iestudētā izrāde “Zikovi”.

Kad 2012. gadā Spēlmaņu naktī režisoru Feliksu Deiču – vienu no Valmieras teātra stūrakmeņiem – godināja teātra ļaudis, pasniedzot balvu par mūža ieguldījumu, viņš pavisam godīgi teica: “Saistībā ar šo balvu jūtos ne pārāk labi, jo ir tik daudz cilvēku, kuri to ir pelnījuši un gaida. Man tā nāca negaidīti. Uztvēru to mierīgi un jutos mazliet neērti. Ir daudz aktieru un režisoru, kam šīs balvas laiks jau pienācis. Es ceru, ka man vēl ir dots laiks, man to saņemt bija par agru.”

Kopš šīs balvas saņemšanas ir pagājuši nu jau vairāk kā pieci gadi, bet režisors joprojām aktīvi strādā. Vēl nesen, atgriežoties pie sava iemīļotā krievu klasiķa, pabeidzis darbu pie Maksima Gorkija “Zikovi” (2016), ir ķēries pie jauna iestudējuma – franču filozofa un dramaturga A.Kamī lugas “Pārpratums”. Šī ir Feliksa Deiča tagadējā jeb, kā viņš pats teicis, otrā dzīve, kura sākās 1993. gadā.

Pirmā dzīve bija gandrīz 30 gadi Jaunatnes teātrī. Uz turieni viņš aizgāja, tikko pabeidzis aktierstudiju, bet pirms tam paguvis izmācīties par hidroinženieri un pat uzcelt vienu tiltu, spēlējis studentu teātrī, pēc tam beidzis Rīgas Krievu drāmas teātra studiju, taču būtiskāko mākslas pieredzi guvis, strādājot Jaunatnes teātra krievu turpā par aktieri un režisora Ādolfa Šapiro asistentu.

Pēc Jaunatnes teātra aizvēršanas kādu laiku nebija saprotams, ko darīt. Palīdzīgu roku sniedza Herberts Laukšteins, piedāvājot taisīt izrādi Liepājā. Kad tā bija gatava, atbrauca Valmieras teātra direktors Pēteris Sūcis un piedāvāja strādāt Valmierā, brīdinot, ka teātra nav, to vēl ceļ, jaunie aktieri no viņa ir aizgājuši, palikusi tikai vidējā paaudze.

“Felikss Deičs riskēja un piekrita. Metās ar galvu atvarā. Sāka strādāt. Ar laiku viņam līdzi pievienojās arī Varis Brasla, Māra Ķimele, Mihails Gruzdovs. Pamazām kļuva vieglāk. Teātris tika burtiski radīts no jauna. Bija atbildība un azarts. Viņi visi gribēja, lai šis teātris būtu,” stāsta Zane Ceriņa.

Pamazām teātris sāka attīstīties un ieguva atzinības. Ilgo celtniecības gadu novājinātajai aktieru trupai Felikss Deičs lika strādāt pie sarežģītiem uzdevumiem, bet darīja to ar mīlestību un pedagoģisku smalkumu. Jau pēc dažiem gadiem viņa R.Blaumaņa lugu iestudējumi “Ļaunais gars” un “Trīnes grēki” saņēma Latvijas Teātra gada balvas, vēlāk pievienojās “Pie aizbirušā avota”, novatoriski atklāts “Potivāra nams” un “No saldenās pudeles”. Pateicoties tam, ka tieši Valmierā tapa pēc Blaumaņa darbiem iestudētas izrādes, spējot uz R.Blaumaņa lugām palūkoties neierasti un dziļi, teātris kopš 1999. gada varēja atļauties sarīkot šī dramaturga darbiem veltītu starptautisku festivālu. Par izcilu notikumu Latvijas teātra dzīvē kļuva A. Čehova “Ivanovs” (1997) – iestudējums kļuva par Gada izrādi, bet Felikss Deičs par Gada režisoru.

Pievienot komentāru

Viss sākās ar "Līko gurķi". Ināra Slucka - Jūlija Cēzara lomā!Ģertrūdes ielas teātris jauno sezonu atklājis ar režisora Andreja Jarovoja iestudējumu – vienu no zināmākajām Šekspīra traģēdijām "Jūlijs Cēzars".
Draugiem Facebook Twitter Google+