×
Mobilā versija
+3°C
Jurģis, Juris, Georgs
Pirmdiena, 23. aprīlis, 2018
14. februāris, 2018
Drukāt

Uldis Šmits: Vai baltiešiem vajag sadarboties vai konkurēt? (3)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Varam sākt svinēt Baltijas valstu lielās jubilejas – mūsdienu Lietuvas Republikas neatkarības akts tika pasludināts 1918. gada 16. februārī. Atzīmējot mūsu simtgades, tomēr der atcerēties ne tikai sasniegumus, bet arī kaujas laukos un diplomātisko cīņu arēnās izkaroto brīvvalstu sūro pieredzi, kas tika gūta, sperot pirmos soļus nebūt ne labvēlīgajā Eiropas telpā. Kur, kā rakstījis vēsturnieks Edgars Andersons, “tās bija likteņa apzīmogotas kopējām gaitām un kopējām ciešanām”, taču diemžēl “Baltijas tautas to īsti neapzinājās”, un lielvaru “diplomātu kancelejās Baltijas valstu likteņu kopību saprata labāk nekā Baltijas valstu ārlietu ministrijās”. Citiem vārdiem, saskaņotas politikas trumpis palika neizspēlēts.

Lietuvieši atradās visgrūtākajā situācijā. Viļņas dēļ Lietuva bija lemta pastāvīgam politiskam konfliktam ar Poliju, neraugoties uz abu seno un leģendām apvīto kopīgo vēsturi. Savukārt tā sauktais Klaipēdas jautājums radīja asu spriedzi attiecībās ar Vāciju, it īpaši, kad tur pie varas nāca nacionālsociālisti. Hitlers pasludināja Klaipēdas apgabalu par vācu zemi un apsūdzēja Lietuvu rupjos cilvēktiesību pārkāpumos… Igaunija jau 1924. gada nogalē piedzīvoja Maskavas inspirēta militāra apvērsuma mēģinājumu ar Padomju Savienības iesūtītu, kā šodien teiktu, “zaļo cilvēciņu” līdzdalību, lai gan oficiālā līmenī PSRS savu iesaistīšanos noliedza. (Uzkrītoša līdzība ar tagadējā Kremļa apgalvojumiem par agresiju Austrumukrainā: “ih tam ņet” – “viņu tur nav”.) Ārpolitikā Tallina galvenokārt vērsa skatienus ziemeļu un pirmām kārtām, protams, Somijas virzienā un loloja zināmas ilūzijas Vācijas sakarā. Proti, Rīga nebija diplomātisko pūliņu prioritāte, un Kauņa nepavisam. Ieceres par Baltijas valstu vai plašāku aliansi gan tika apspriestas jau kopš 1919. gada, taču bez praktiskiem rezultātiem, un arī 1934. gadā parakstītais Baltijas Antantes jeb Saprašanās un sadarbības līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju neko būtiski nemainīja. Tāpat agrāk (1923) noslēgtais divpusējais Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgums faktiski palika uz papīra. 1940. gada jūnija noziedzīgajos ultimātos, kas ievadīja Baltijas valstu okupāciju, “padomju valdība” dēvēja minētos līgumus par PSRS apdraudošu “militārsavienību”, kurā Igaunija un Latvija ievilkusi arī Lietuvu un cenšas ievilkt Somiju… Varam vienīgi minēt, kā viss izvērstos, ja tāda “militārsavienība” tiešām būtu izveidojusies.

Atskārta par nepieciešamību saliedēties nāca tad, kad tas vairs nebija īstenojams. Saglabājušās liecības, ka 1944. gada sākumā Rīgā, kura vēl atradās vācu rokās, vienā no baltiešu pretestības organizāciju sanāksmēm Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) izklāstījusi ideju dibināt Baltijas valstu konfederāciju. Šis ierosinājums iekļauts arī pazīstamajā LCP 1944. gada 17. marta deklarācijā, kurā tika izteikta prasība atjaunot Latvijas Republiku. Fēlikss Cielēns vēlāk, būdams trimdā, rakstīja, ka konfederācijas projekts paredzējis, piemēram, ieviest kopīgu valūtu un muitu un veidot kopīgu ārpolitiku un armiju, kā arī radīt dažas kopīgas varas struktūras. Šie sapņojumi bija pilnīgi atrauti no Otrā pasaules kara beigu realitātes, bet kaut kādā ziņā atgādina tagadni. Taču pa vidu vēl bija ilgs zaudētās neatkarības posms. Mežabrāļu cīņas, represijas un pielāgošanās svešajai varai. Politisko sadarbību šā vārda cienīgā nozīmē spēja uzturēt vienīgi Rietumu pasaulē izkaisītie, bet baltiešiem “padomju republikās” nācās gaidīt līdz atmodas laikiem.

Pēc “Baltijas ceļa” un neatkarības atjaunošanas atsāktā kašķēšanās jeb “reņģu kari”, “cūku kari” un citi “kari” izskatījās pagalam sīkumaini. Pastāvēja un arvien pastāv uzskats, ka ekonomikā baltiešiem nevis jāmeklē savstarpējs izdevīgums, bet nesaudzīgi jākonkurē. Tādējādi atšķirīgas muitas politikas vai, teiksim, enerģētikā neīstenotu projektu dēļ tika palaistas garām daudzas izdevības. Ārpolitiskās iespējas – iestāties NATO un Eiropas Savienībā – Baltijas valstis tomēr izmantoja. Kaut gan katra gāja pa savu ceļu un īpaši Latvijā netrūka arī vedinātāju atkal kāpt uz neitralitātes grābekļa vai vispār griezties atpakaļ. Tomēr valdīja pārliecība, ka vieta Rietumu civilizācijā ir atgūta un to neviens vairs neapdraud. Iespaids, izrādās, bija mānīgs, ko pierāda “notikumi” nu jau vairāku gadu garumā. Grūti pateikt, kurš bija pirmais. Iespējams, Maskavas diriģētie grautiņi Tallinā ar “tūristu” līdzdalību sakarā ar bronzas zaldāta pārvietošanu no Tallinas centra uz kapiem (2007) un attiecīgi veikts kiberuzbrukums Igaunijai. Tam sekojušie “notikumi” Gruzijā, Ukrainā, kā arī Melnkalnē, kur tika izdarīts valsts apvērsuma mēģinājums, varbūt kādam šķiet diezgan attālināti no Baltijas telpas, tie tomēr mūs skar un liek apzināties, ka nepieciešamība būt vienotiem nav izzudusi. Kopā esam vērā ņemams spēks. Bet joprojām svarīgi, lai to labi saprastu ne tikai ārvalstu “kancelejās” vien.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Kopīgas ir tikai robežas Atbildēt

    Lietuvieši vienmēr būs pārāki un bravūrāki par latviešiem, igauņiem.

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. TV tematiskās pakas

Nacionālā apvienība šonedēļ koalīcijas padomē aicināja valdību veidojošās partijas “spert izlēmīgus soļus valsts informatīvās telpas aizsardzībā”, jo “absurda situācija, ka valstij piederošais uzņēmums “Lattelecom” ar plašu Kremļa televīzijas kanālu piedāvājumu savās paketēs faktiski darbojas pretēji Latvijas drošības interesēm.”

“Lattelecom” padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins, televīzijā diskutējot par iespējām ierobežot Krievijas propagandas TV kanālus, sacīja: “Lielākā daļa mūsu klientu – apmēram trīs ceturtdaļas klientu – izsakās ļoti negatīvi par varbūtību, ka viņu TV pamatpakā varētu nebūt šo Krievijas kanālu. Līdz ar to tīri komerciāli tas būtu absolūti nepieļaujams lēmums.” Tiem klientiem, kas vaicā, kāpēc netiek dota iespēja izvēlēties tādas paketes, kurās nav Krievijas kanālu, “Lattelecom” parasti atbild, ka lētāk no biznesa viedokļa ir iekļaut Krievijas kanālus, bet, ja veidotu kanālu paketi bez tiem, tā patērētājiem izmaksātu ļoti dārgi.

Vai ir pareizi Likteņdārza zemi nodot valsts īpašumā?
Draugiem Facebook Twitter Google+