×
Mobilā versija
+8°C
Armanda, Armands
Svētdiena, 22. aprīlis, 2018
20. marts, 2018
Drukāt

Svinot Leonarda Bernsteina simto jubileju

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Bernsteina mūzikas emocionāli saulainākajos posmos šeit tika rūpīgi izzīmēta arī vissarežģītākā poliritmika.

Devīto gadu sagaidīts orķestra “Rīga” pavasara festivāls “Windstream”, devīto reizi pēc kārtas Orķestris apliecina savas spējas visdramatiskāko lielizmēra opusu atskaņojumos (programmā gaidāma Tomasa Trahsela “Apokaliptiskā simfonija” un Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēms) un nepārejošo interesi par latviešu mūziku (festivāls noslēgsies 12. aprīlī ar koncertu “Mirklis Morikonem un meitenei no Ipanemas”), taču sākums svinēts Leonarda Bernsteina simtgades zīmē.

Žēl, ka Bernsteins oriģinālā neko nav atstājis pūtēju orķestrim, taču nav nekāds pārsteigums, ka Orķestris “Rīga” nolēmis veltīt atsevišķu koncertu tieši viņam – džeza, populārās un akadēmiskās mūzikas sintēze, kas, arī izpausta krāšņos pūšaminstrumentu tembros, Bernsteinam bijusi aktuāla vienmēr, un šāda skaņumāksla arī ir viena no Orķestra “Rīga” prioritātēm. Leonarda Bernsteina mūzika Latvijā spēlēta gana daudz, taču vairāki nopietnākie opusi komponista darbu vidū, piemēram, trīs simfonijas, līdz šim palikuši nezināmi, tādēļ jācer, ka, tuvojoties komponista dzimšanas dienai 25. augustā, par to šeit atcerēsies arī citi mūziķi. Turpretī Orķestris “Rīga” 2018. gada 18. martā Lielajā ģildē pārsvarā atgādināja par Latvijā kādreiz jau atskaņotiem Bernsteina darbiem – grandiozā muzikāli skatuviskā “Mesa” Garīgās mūzikas festivālā skanēja 2007. gadā, mūzikls “Vestsaidas stāsts” uzvests gan Ķīpsalas hallē, gan Liepājas teātrī, koncerta piedeva – “Wrong Note Rag” – atsauca atmiņā Vecgada koncertu 2014. gadā ar mūziklu “Brīnišķīgā pilsēta”, bet uvertīra operetei “Kandids” skanēja vēl pavisam nesen Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā.

Tovakar Orķestris “Rīga” saņēma balvu “Par izcilu sniegumu gada garumā”. Un 18. marta koncerts tad arī rosināja domāt, kas tajā dzirdamajās interpretācijās bija profesionāli augstā līmenī un kādos rakursos vēl pietrūkst līdz izcilībai, – un tas attiecināms arī uz šai programmai pieaicināto diriģentu Kasparu Ādamsonu, kura sniegums savukārt salīdzināms ar viņa neseno sadarbību ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un “VEIN trio”. Koncerta gaita, kurā “Kandida” uvertīru nomainīja “Divertisments” orķestrim, metāla pūšaminstrumentu kvintetam un pūtēju orķestrim aranžētā svīta no “Mesas” un “Time Square 1944” no mūzikla “Pilsētā”, bet pēc pārtraukuma sekoja četru deju svīta un seši dziedājumi no mūzikla “Vestsaidas stāsts”, lika secināt, ka Orķestris “Rīga” visdrošāk jūtas Bernsteina mūzikas gaišākajā, līksmākajā, izklaidējošākajā daļā. Arī tur, kur jāataino liriskas noskaņas, jo veidot pienācīgu dialogu ar solistiem Anniju Putniņu un Mihailu Čuļpajevu orķestrim nebija nekādu problēmu, savukārt ainā no mūzikla “Pilsētā”, “Kandida” uvertīrā, “Valsī”, “Mazurkā”, “Sambā” no “Divertismenta” orķestris muzicēja koši un atraisīti – ar precīzu intonāciju, izkoptiem tembriem, ritmiski saliedētu spēli un izsvērtu skaņas balansu.

Zināmas problēmas sākas tad, kad jāatspoguļo Bernsteina mūzikas dramatiskā intensitāte un viņa daiļradē pastāvīgi klātesošā groteska, ironija un izaicinājums – tad skaņuraksta lasījumā iezagās kļūmes, bet interpretācijas parametri kļuva nespodrāki un izplūdušāki. Cik solistu ansamblis jutās nepārliecinoši Bernsteina “Mesas” lappusēs, tik lielā mērā orķestra “Rīga” solisti atplauka 1944. gada Taimskvēra gleznojumā, un līdzīgu iespaidu radīja arī Kaspara Ādamsona saprašanās ar orķestri. Bernsteina mūzikas emocionāli saulainākajos posmos šeit tika rūpīgi izzīmēta arī vissarežģītākā poliritmika, bet, diriģentam un orķestrim saskaroties ar daudznozīmīgākām un dzēlīgākām atklāsmēm, interpretācijas spriegums atslāba. Toties par īstu veiksmi jānosauc “Vestsaidas stāsta” vokāli simfonisko fragmentu iedzīvinājumi – pirmām kārtām abu solistu dēļ. Annijas Putniņas balss atbilst tieši tam, ko parasti gaida no mūziklu dziedātājas – uzstāšanās dabiskumu šeit bagātina pieredzes un skološanās ceļā iegūtas kolorītas krāsas, turpretī Mihails Čuļpajevs apbur ar muzikāli skatuvisku šarmu un tikpat dabisku emocionālu izteiksmību.

Visbeidzot, atgriežoties pie tīras orķestra mūzikas ar Bernsteinam raksturīgajiem kaprīzajiem ritmiem, neordinārajiem tembru salikumiem un trauksmaini mainīgās emocionālo afektu plūsmas, Kaspars Ādamsons un Orķestris “Rīga” godam tika galā arī ar “politisko uvertīru” “Slava”. To Bernsteins radīja 1977. gadā par godu Mstislavam Rostropovičam, kad no Padomju Savienības trīs gadus iepriekš izraidītais mūziķis ieradās Vašingtonā, lai stātos pie Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta pults, un, kā redzams, šī partitūra ir aktuāla joprojām, koncerta laikā liekot apcerēt arī sabiedriski politisko kontekstu. Zīmīgi, ka uvertīra “Slava” izskanēja tieši tajā dienā, kad Krievijā notika Vladimira Putina pārvēlēšana, un zīmīgi arī, ka šī paralēle atgādināja Klaiva Steiplsa Lūisa “Nārnijas hroniku” noslēgumā pausto domu, ka punduri vienmēr būs par punduriem. Pietrūkst tādu titānu kā Rostropoviča un Bernsteina. Pietrūkst Čērčila, Adenauera un de Golla.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+