Kultūra
Mūzika

Svinot Maijas Einfeldes jubileju0


Soliste Ieva Parša vispārzināma ar konsekventu iedziļināšanos latviešu autoru mūzikā.
Soliste Ieva Parša vispārzināma ar konsekventu iedziļināšanos latviešu autoru mūzikā.
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Pagājis gads un vēl nedaudz, kopš Zirgu ielas koncertzālē 2017. gada 2. decembrī noritēja Rutai Paiderei, Santai Ratniecei un Gundegai Šmitei veltītais koncerts “Jubilejas kamermūzika”, kas atstāja ļoti patīkamas atmiņas – gan par pašu repertuāru, gan atskaņotāju sniegumu, gan arī pasākuma koncepciju. Un nu tajā pašā koncertzālē ir pienācis cits koncerts, pienākusi cita jubileja, un gadu skaita ziņā tā ir uz pusi lielāka nekā iepriekšminētajām autorēm.

Maija Einfelde dzimšanas dienu svinēja 2. janvārī, turpretī 5. janvārī notika viņai veltīts koncerts ar daudzsološu pieteikumu: “70.–90. gados komponēta mūzika balsij un instrumentiem – romantiskas dziesmas, elēģijas, rudens un saulrieta miniatūras, poēma un kantāte.”

Koncerta gaitā sekoja arī atšifrējums – vokālais cikls “Romantiskas dziesmas” komponētas ar Alberta Ločmeļa dzeju, “Četras elēģijas” čellam un klavierēm inspirējis Čingiza Aitmatova stāsts “Baltais kuģis”, pēc etīdes-monologa “Rudenī” klarnetei pievienojās arī alts un klavieres, atskaņojot Voldemāra Einfelda piemiņai veltīto opusu “Pirms saules rieta”, poēmā “Aizvestie” ar Kārļa Skalbes un Andreja Eglīša dzeju apcerētas 40. gadu traģiskās deportācijas, bet kantātē “Džordāno Bruno sārts” latviskojumā skan Paula Ērika Rummo dzejas rindas.

Klāt vēl divi flautai un klavierēm adresēti darbi – 1985. gada “Sērdieņu dziesma” un 2017. gada sonāte, un tikai ar šīm divām partitūrām līdz šim bijusi izdevība saskarties koncertrepertuārā, līdz ar to 5. janvāra programma parādīja Maijas Einfeldes daiļrades bagātīgumu, ko aizēnojuši vēlāko gadu meistardarbi.

Kā zināms, Maijai Einfeldei bijis dramatisks liktenis – laikabiedru atzinību vajadzējis burtiski izkarot, un pelnīto vietu Latvijas kompozīcijas klasiķu plejādē viņa ieguvusi tikai pēc ilgiem drūmajā padomju realitātē pavadītiem gadiem.

No otras puses, viņas mūziku vienmēr spēlējuši labākie atskaņotājmākslinieki – pati komponiste koncerta sarunā ar Orestu Silabriedi pieminēja Hermani Braunu, Māri Villerušu, Tālivaldi Deksni, Andreju Senakolu –, tādēļ nepārsteidza, ka arī šoreiz īstenotajos priekšnesumos varēja sastapties ar augstu un pārliecinošu interpretācijas līmeni.

Pirmkārt – Hertas Hansenas veikums. Tieši viņa kopā ar Ilonu Meiju pirmatskaņoja Einfeldes sonāti flautai un klavierēm, tieši viņa piedalījās arī Paideres, Ratnieces un Šmites jubilejas koncertā, tādēļ jau iepriekš var pieņemt, ka pianiste lieliski zina, kā iedzīvināt mūsdienu latviešu mūziku. Šis paredzējums nelika vilties, un Hertas Hansenas spēlē dzirdamais kolorītu emociju spektra un racionālas loģikas apvienojums bija vislabākais pamats, uz kā veidot spilgtas un viscaur iedarbīgas interpretācijas iepriekšminētajai sonātei, “Četrām elēģijām” un vēl citiem opusiem.

Otrkārt – Ievas Paršas priekšnesums. Arī viņa vispārzināma ar konsekventu iedziļināšanos latviešu autoru mūzikā, un 5. janvāra uzstāšanās atklāja, ka solistes mākslinieciskās dotības ir īsteni piemērotas Einfeldes skaņuraksta psiholoģisko kompleksitāšu atveidojumam. Te bija gan balss plūdums, gan tembrāla izteiksmība, gan emocionāla koncentrācija – viss, kas vajadzīgs.

Arī citu skaņdarbu lasījumos varēja izjust vienu no suģestējošākajiem koncerta iespaidiem – skanējuma tembru, instrumentācijas, artikulācijas nianšu sakausējumu ar pašas mūzikas vēstījumu, plūdumu, vibrācijām. Tieši tādēļ ar tādu uzmanību bija iespējams izsekot etīdes-monologa “Rudenī” ritējumam klarnetista Gunta Kuzmas sniegumā vai flautistes Ilonas Meijas dialogam ar pianisti, vai arī Ērika Kiršfelda prasmei atrast kontrastainus rakursus “Četru elēģiju” ciklā.

Turpat arī mežradznieka Artūra Šulta veiksmīgā iesaistīšanās opusu “Džordāno Bruno sārts” un “Aizvestie” atskaņojumā, turpat arī vijolnieka Arvīda Zvaguļa, altista Pētera Trasuna, vijolnieka Ivara Brīnuma līdzdalība, un, lai gan Zirgu ielas koncertzāle akustiski ir pateicīgāka vokālam, klavierēm, pūšaminstrumentiem nekā stīgām, lai gan plašākos ansambļos interpretācijas kopaina izklausījās nedaudz par izkliedētu, nav noliedzama visu koncerta dalībnieku profesionalitāte.

Ne velti par īpašu atklājumu kļuva tieši kantāte “Džordāno Bruno sārts”, caur atskaņotājmākslinieku skatījuma prizmu ļaujot secināt, ka Maijai Einfeldei nav nekā lieka, nekā pārspīlēta, nekā apšaubāma arī formā izvērstākajos un konceptuāli sarežģītākajos darbos. Viss tiek pateikts ļoti skaidri un ļoti precīzi, ar meistarīgu dramaturģisko arhitektoniku un kompozicionālo izklāstu (muzikālās laiktelpas tembrālie aspekti vien ir ko vērti), un, pats galvenais – ar caururbjošu emocionālu spriegumu arī liriskas kontemplācijas brīžos.

Šogad arī paredzēts pirmatskaņojums vismaz vienam Maijas Einfeldes simfoniskam jaundarbam, komponiste joprojām ir radoši aktīva.
Foto: Kārlis Pakārklis/music.lv

Maija Einfelde joprojām ir radoši aktīva, šogad paredzēts arī pirmatskaņojums vismaz vienam simfoniskam jaundarbam, tādēļ var droši pievienoties Oresta Sila-brieža atziņai, ka Latvijas sabiedrībai noteikti nepieciešama komponistes sarakstīta kameropera. Noteikti – ar Vizmas Belševicas, Jāna Krosa vai kāda cita latviešu vai igauņu klasiķa vārdiem, jo teicami atskaņotāji atrastos bez kādām problēmām.

Un atliek vēl tikai pieminēt, ka Zirgu ielas koncertzāle ir labāk piemērota kamermūzikas programmām nekā intensīvāk izmantotā Mazā ģilde, Lielā ģilde vai Rīgas Latviešu biedrība. Galu galā – šogad simtā jubileja svinama ne tikai Albertam Jērumam, ne tikai Tālivaldim Ķeniņam, bet arī Mečislavam Veinbergam, Klaudio Santoro, Svenam Ērikam Bekam.

LA.lv