Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Tā runāja Vējonis 16


Valsts prezidents Raimonds Vējonis
Valsts prezidents Raimonds Vējonis
Foto – Zane Bitere

Šausmināšanās par mūsu amatpersonu angļu valodas izrunu, atklāti sakot, pārsteidz. Svarīgāks ir saturs, bet īpaši – kontakti ar citu valstu amatpersonām.

Latvijas publikas (vismaz tās daļas) iecienītajā izklaidē – pārspriest valsts amatpersonu svešvalodu zināšanas – jauna epizode, Raimonda Vējoņa uzstāšanās ANO. Man personīgi ir gana jautājumu par Vējoņa darbību, tomēr, ja esam korekti, epizode jāsadala vairākās tēmās.

Tradicionālā šausmināšanās par mūsu amatpersonu izrunu, atklāti sakot, pārsteidz. Ir neskaitāmi piemēri tam, ka arī amatpersonas, kuras angļu valodu, iespējams, lieto biežāk nekā Vējonis (politiķi Indijā, Dienvidāfrikā utt.), izrunas ziņā sevišķi sevi neapgrūtina. Ir nācies klausīties izcilu zinātnieku lekcijas, kurās angļu valoda viņu izpildījumā prasa pamatīgu kognitīvu piepūli. Nu, un? Manuprāt, svarīgs ir teiktā saturs. Ja Vējonis kā Latvijas valsts pārstāvis būtu asamblejā paudis ko būtisku, angļu valodas lietojuma labskanīgums būtu sekundārs. Tiesa, amatpersonām rūpīgāk jāskatās, vai neskaidra izruna nerada pārpratumus (Vējoņa gadījumā, runājot par Krievijas agresiju pret Ukrainu, darbības vārds “invade” izskanēja kā “invite” utt.).

Tātad ko Vējonis teica? Skaidrs, ka Latvija nav starp tām valstīm, kuru pārstāvju paustajam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Mēs nebūsim Irānas, Izraēlas, kur nu vēl ASV vai Krievijas publicitātes līgā (no šā viedokļa pat citam runātājam, Azerbaidžānas Alijevam, objektīvi bija lielākas iespējas pievērst sev uzmanību, apskatot Azerbaidžānas un Armēnijas konfliktu). Nav tā, ka mūsu mēroga valstu paustais a priori tiek laists gar ausīm. Mazas valstis var likties interesantas citām, ja tām ir savs, kā nu moderni teikt, stāsts. Piemēram, Kostarika izraisa patiesu interesi saistībā ar šīs relatīvi trūcīgās valsts panākumiem vides aizsardzībā. Tomēr nav mans uzdevums šajā ziņā kaut ko ieteikt Latvijas amatpersonām, lai pašas domā.

Vējonis izvēlējās runāt par vispārīgākām tēmām, un te lieki gaidīt kādu oriģinalitāti. Ja kāds noskatījās visu viņa uzstāšanos, tad par zināmu svaigumu var runāt, Vējonim atgādinot par ķīmisko ieroču lietošanas noziegumu Sīrijā – vairākums Rietumu valstu, saprotot, ka Asada režīmu gāzt neizdosies, pēdējā laikā labprātāk par šo tēmu paklusē. Vējonis arī veltīja pamatoti kritiskas piezīmes ANO Drošības padomei, tiesa, nav skaidrs, kādēļ viņš nesauca vārdā padomes pastāvīgās locekles (Krievija un Ķīna), kuras izmanto savas tiesības, lai padomes lēmumu pieņemšanas procesu svarīgos jautājumos (piemēram, Ziemeļkoreja) apgrūtinātu. Ņemot vērā, ka Latvija ir ES dalībvalsts, iespējams, būtu noderējušas kādas piezīmes par procesiem ES, par attiecībām starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm, ES vietu globālajos procesos.

Atgriežoties pie pašmāju “šūmēšanās”. Mani tiešām neuztrauc uzstāšanās forma, savukārt nenoslēpjamās Vējoņa problēmas ar angļu valodu vairāk interesē kontekstā ar viņa kontaktiem ar citu valstu pārstāvjiem ārpus uzrunas formāta. Mazliet vienkāršojot, štrunts ar uzrunu, galvenais, lai divpusējās, trīspusējās utt. sarunās viņa komunikācijā nerodas kļūmes, jo tas, ko Vējonis neformāli pārspriež ar citu valstu delegāciju cilvēkiem, ir svarīgāk. Un tas, kā viņam veicas šajā ziņā, nav īsti zināms. Ja taisnība preses dienestam un Vējonis “pastāvīgi pilnveido” savas angļu valodas zināšanas, tad pašreizējais “pilnveidotais” līmenis rada neomulīgus minējumus par to, kā viņam veicās ar komunikāciju aizsardzības ministra postenī… Svarīgāka par izrunu ir amatpersonas spēja pilnvērtīgi pašam strādāt ar tekstiem svešvalodās – lasīt, papildināt savas zināšanas, nebūt atkarīgai no starpnieku “filtra”. Kādas te sekmes, atkal grūti spriest. Tas pats, starp citu, attiecas uz citām Latvijas amatpersonām. No šā viedokļa raugoties, mūsu amatpersonas zināmā mērā pašas rada sev problēmas. Proti, uz jautājumiem par svešvalodu prasmēm vairumā gadījumu atbild izvairīgi, tomēr liekot saprast, ka tās ir pietiekamas (vecā problēma – iedoma, ka “pozitīvs publiskais tēls” nozīmē nolakotu un nopulētu), un tad, kad praksē parādās kaut kas pretējs, protams, ir liela ūjināšana un matu plēšana.

LA.lv