“tā tikai šķita, ka šeit varētu atgriezties” 0
Dzejnieks Jānis Vādons dzimis 1979. gadā Kuldīgā, 2002. gadā piedalījies jauno autoru seminārā, apguvis dzejošanas mākslu pie Amandas Aizpurietes, piedalījies “LA” rīkotajās diskusijās un vispār aktīvi izteicies par rakstniecības nozares problēmām.
Viņš teic, ka gandrīz aiz katra dzejoļa slēpjas reāla pieredze, no kuras vispirms nāk saturs un tikai pēc tam valodas aspekts. Debijas krājums “Virve” tika nominēts “Literatūras gada balvai 2011” kā spilgtākā debija. Patlaban top J. Vādona otrais dzejas krājums “Pilsētas zeme”.
– Ko sevī visvairāk jūtat no kurzemnieka – un vai atšķiras kuldīdznieks no liepājnieka vai, teiksim, ventspilnieka?
J. Vādons: – Mana Kurzeme ir Venta un meži, Ventspils un ostā ienākošie kuģi. Un tādi ir paši kurzemnieki, arī es – gan ar plašumu, gan ar nolīšanu biezoknī, gan ar piekrastes vēju. Tieši tas, kas vajadzīgs dzejai. Varbūt tāpēc mums daudz labu dzejnieku. Ventspilnieki ir mierīgi, atturīgi, sirsnīgi. Liepājnieki ir spriganāki, ne velti tur aktīva mākslinieku vide. Kuldīdznieki ir lepni, bet smaidīgi. Būt centrā reizēm ir grūti, jo tas nozīmē arī būt visam pa vidu.
– Vai jau izmantota Ventspils izcilības stipendija, un, ja tā, tad kas tapis Ventspils Rakstnieku mājā?
– Jā, pabiju Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā, priecājos būt Ventspilī kā viesis, nevis kā students vai pasniedzējs. Radošam darbam tik nepieciešamo mieru tā pavisam neizbaudīju, jo bija visādas aktivitātes, bet vairāki dzejoļi gan tapa.
– Šis gads vienlīdz paiet Ziedoņa un Vācieša zīmē. Vai kāda būtiska šo dzejnieku atziņa pavada ikdienā?
– Vācieša un Ziedoņa dzeja tapa laikā, kad literatūra bija ne tikai māksla, bet viena no nedaudzajām publiskajām iespējām cilvēkam runāt ar cilvēku, par cilvēku. No Ziedoņa virmo viņa valodas kaislība, viņa drosme būt gan lielam, gan šķietami naivam. Bet Vācietis manī ir trāpījis dziļāk. Un tas nav konkrētās rindās ilustrējams vai izmērāms.
Lai gan, protams, nāk prātā viņa cikli “Ein šteiniāna”, “Sentimentāla saruna” un “Klavierkoncerts”, viņa “aiz simtās slāpes sākas mirāža”, “vai tu vēl dzirdi, kā zāle dīgst” vai astotajā Rakstu sējumā pēc daudzām nemaz ne tik izteiksmīgām lappusēm pēkšņi atkal tā apbrīnojami siltā un smeldzīgā balss bez pavadījuma: “šodien es iesēju jums / varavīksni / pēc pirmās neraudāšanas / tā izdīgs”.
* * *
līkumojam nopakaļus gidam
un reizēm piestājam zem akmeņu mūriem,
kad īsi stāsti mēģina sakārtot atmiņu
kā ķemme slīdoša caur plāniem matiem.
koncertā, kas mūs paslēpj aiz barokālām velvēm,
uz brīdi esam nesasniedzami sviedrainās miesas meliem,
un vijolnieks tik cieši lūkojas nenosakāmā zāles punktā,
ka šķiet – viņš lasa kādu vēstījumu, un lociņš ir tikai rīks
apokrifu pierakstiem, ar kuriem viņš slepeni dalās šai aicināto svētnīcā.
vēlāk uzkodām tērējam maz, toties glāzes pildās biežāk nekā citkārt,
un mēs teatrāli saskandinām ar nosirmojušo bēthovenu pie blakus galdiņa,
bet drīz šis svešinieks kļūst kaitinošs, piekļuvis mums pārāk tuvu,
kad starp spalgajām balsīm piedūmotajā telpā
pamanām viņa lūpas mēmi atkārtojam mūsu vārdus
un viņa klātbūtne kā kaķa kamols saritinās uz smeldzošās vietas.
kad durvis aiz mums ciet aizvelk caurvējš,
lūpas, izrādās, pašas turpina atkārtot viņu, un, tumsā kļuvuši akli,
skaidri redzam tikai mums piekalto skatienu
un pirkstus, kas drudžaini pieraksta vēl vienu melodiju uz mūsu rēķina.
* * *
ezers atskatās uz mums,
zem norimstošajiem vilnīšiem
apslēpdams saules un ķermeņu tveici.
lūk, apdegumi uz stiklainās miesas, lūk, stāvās kraujas,
kuras atnākot izliekusi elpa, lūk, vējainais klaids
un mani aizsniegušās rokas.
nakts lāsumi slīd pār tavu augumu,
it kā tur būtu katapultējušās nedrošas zvaigznes,
kamēr tu, ezera izģērbta, šūpo pār mani sūrstošu dzelmi.
pirms lietavām izdedzis un pārakmeņojies līdzenums,
lūpas čūkst uz manis, bet reizēm tu pacel seju,
un griezīgi iesvilpies kā tāli putni tierra del fuego,
līdz atteikušies un ievainoti
mēs atslīgstam krasta smiltīs un atkal sastingstam.
tavas pēdas uz manas muguras. kukainis,
kas apmaldījies vēdera krokās, piepeši nozūd,
pamanījis mākoņu ķēmīgos un gudros ģīmjus.
