Mobilā versija
Brīdinājums +10.2°C
Gaitis, Gaits, Karīna
Otrdiena, 17. oktobris, 2017
30. septembris, 2017
Drukāt

“Tā trakā tautfrontiete Čebotarenoka atbraukusi!” (30)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Velta Čebotarenoka

“4. maija deklarācijas klubs” apvieno tos kādreizējos Augstākās Padomes deputātus, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu. Daudziem no kluba biedriem politiskā karjera ilgusi gadu desmitiem, vairāki no viņiem joprojām ir aktīvi politikā (Einārs Cilinskis, Aleksandrs Kiršteins, Stefans Rāzna, Aivars Lembergs, Ģirts Valdis Kristovskis, Aleksandrs Lange u. c.). Tomēr gadu gaitā klubs no šodienas Latvijas politiskās dzīves bija attālinājies. Organizācijas iekšienē gan kaismīgas politiskās diskusijas notiekot nemitīgi, bet plašākai sabiedrībai ar savu viedokli klubs uzstājies reti, tā vietā vairāk nodarbojies ar reprezentācijas pasākumiem neatkarības atgūšanas gadadienās un organizējis patriotiskās audzināšanas vieslekcijas Latvijas skolās. Tomēr pēdējā laika aktualitātes likušas arī bijušajiem AP deputātiem teikt kādu skaļāku vārdu, lai nepieļautu, ka viņu cīņā atgūtā Latvijas neatkarība tiktu apdraudēta. Iespējams, tieši jūtot nepieciešamību pēc aktīvākas pozīcijas, aizvadītajā sestdienā “4. maija deklarācijas klubs” pilnsapulcē pārvēlēja vadību – ilggadējo organizācijas prezidentu un valdes priekšsēdētāju Juri Karlsonu ar pārliecinošu vairākuma atbalstu amatā nomainīja Velta Čebotarenoka.

 

Jauna vadība parasti nāk ar jaunu redzējumu. Uz kādiem darbiem jūsu vadībā koncentrēsies “4. maija deklarācijas klubs”?

V. Čebotarenoka: Esmu milzu pateicību parādā saviem kolēģiem par izrādīto uzticību. Uztveru to kā lielu godu – būt par vadītāju šim ekskluzīvajam klubam, kurš nekad vairs nebūs plašāks, bet tikai mazāks. Šobrīd esam atlikuši 112 kluba biedri, jo pirms dažām nedēļām no mums aizgājis vēl viens kolēģis – Jānis Biezais. Man šobrīd dzīvē ir divas lielākās mīlestības – mana mazmeita un šis klubs.

Ar Juri Karlsonu esam ilgi strādājuši roku rokā, un viņš turpinās strādāt organizācijas valdē. Uz prezidenta amatu viņš pats vairs nevēlējās kandidēt, jo veicis šos pienākumus kopš 2004. gada, un katram cilvēkam var pienākt brīdis, kad jūtas sevi izsmēlis. Tādēļ nebūtu pareizi teikt, ka mums notikusi kāda revolūcija vai varas pārņemšana, drīzāk normāla pēctecība.

Klubam arī turpmāk jācenšas saglabāt un nostiprināt vēsturisko atmiņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Jāveicina un jāatbalsta norises, kas stiprina Latvijas valstiskumu un neatkarību, un jāvēršas pret neatkarību apdraudošām iniciatīvām.

 

Vai ar ievēlēšanu organizācijas vadītājas amatā varam sagaidīt, ka klubs biežāk iesaistīsies Latvijas politiskajās diskusijās?

Mūsu kluba biedri pārstāv ļoti dažādas partijas un atšķirīgus uzskatus, un šādos apstākļos nonākt pie kopīga viedokļa nav nemaz tik viegli. Lai nekļūtu par marioneti kādas partijas rokās, esam vienojušies, ka ar kluba viedokli publiski ejam tikai īpaši izšķirīgos gadījumos, kad apdraudēta Latvijas neatkarība, drošība vai konstitucionālie pamati.

Piemēram, 2014. gadā, kad toreizējais ASV prezidents Baraks Obama gatavojās ierasties vizītē Tallinā, mēs ar saviem kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas sagatavojām kopīgu vēstuli, kurā paudām bažas par Baltijas valstu drošības situāciju pēc notikumiem Krimā un Austrumukrainā. To parakstīja visi Baltijas valstu neatkarības balsotāji. Man kā šīs idejas iniciatorei bija liels gandarījums, ka Baraks Obama šo vēstuli citēja vizītes laikā Tallinā. Gribētos domāt, ka mēs bijām viens no pilieniem, kas palīdzēja stiprināt ASV un NATO izpratni par drošības situāciju mūsu reģionā.

Bijām klāt arī Satversmes preambulas pieņemšanas diskusijās un paudām atbalstošu viedokli. Iebildām pret nu jau Saeimas noraidīto Valsts prezidenta ieceri automātiski piešķirt pilsonību nepilsoņu bērniem. Šeit jāpaskaidro, ka mēs neesam pret tiem 50 nepilsoņu bērniņiem, bet esam pret Pilsonības likuma atvēršanu, kas var novest pie neprognozējām un bīstamām sekām.

 

Jūs arī televīzijā publiski vērsāties pie sava AP laiku kolēģa Aivara Lemberga, ar kuru kopā balsojāt par neatkarības atjaunošanu, un kauninājāt viņu par dalību tā sauktajās oligarhu sarunās. Vai saņēmāt arī kādu atbildi?

Es vienkārši vērsos pie viņa kā bijušā kolēģa ar savu viedokli, ka vēlētos viņu redzēt citādā skatījumā nekā viņš sevi parādījis. Atbildes vietā viņš man uzrakstīja atklātu vēstuli savā mājas lapā, ka mani nepazīst, kaut kopā esam balsojuši par neatkarību, ka mana politiskā karjera pēc Jūrmalas domes un Augstākās Padomes nav izdevusies, kaut gan es apzināti pametu politiku. Lai nu kā, neturu uz viņu ļaunu prātu.

 

Dažādus ceļus aizgājuši bijušie AP deputāti… Redz, Ventspils domē Aivars Lembergs un Ģirts Valdis Kristovskis nostājušies pretējās pusēs. Kādēļ pazuda tā politiskā vienotība, kas latviešos bija 1990. gada 4. maijā? Un “Saskaņai” tikmēr izdodas konsolidēties arvien vairāk…

Tas ir skumji, bet, no otras puses, notikušais ir pilnīgi dabisks process. Neatkarības atjaunošana bija mūsu kopīgais lielais mērķis, kura vārdā bijām vienoti. Pēc tā sasniegšanas parādījās katram citi mērķi. Bet esmu svēti pārliecināta, ka tā lielā vienotība nekur nav pazudusi. Ja, nedod Dievs, šeit atkal ienāktu kāda padomju vara, tad mēs visi, sākot no Lemberga līdz Kristovskim, atkal plecu pie pleca cīnītos par savu valsti, par spīti politiskām uzskatu atšķirībām vai personīgām antipātijām. Kas attiecas uz “Saskaņu”, tad manā ieskatā tā ir tikai pārsaukta un kosmētiski uzlabota interfronte. Viņi savu mērķi nav sasnieguši un tādēļ turpina būt vienoti. Ja viņiem izdotos atgrūst Latviju Krievijas pakļautībā, tad viņi arī ātri sašķeltos.

 

Nu tad jācer, ka “Saskaņa” būs ilgstoši vienota. Jūsu vadītais klubs apvieno tos AP deputātus, kas balsoja par 4. maija deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet vai jūs tiekaties un uzturat saiknes arī ar tiem, kas balsoja pret to?

Klubam nav nekādu saikņu ar cilvēkiem, kas balsoja pret neatkarības atjaunošanu. Privātā kārtā gan savulaik mēdzu uzturēt kontaktus ar kolēģiem no pretējās puses, jo tur arī bija dažādi cilvēki. Un ne visi bija naidīgi noskaņoti pret Latvijas neatkarību, drīzāk varētu teikt, ka apmaldījušies padomju propagandā. Arī pēc balsojuma mēdzu kontaktēties ar Eduardu Maharevu un Vladimiru Hodokovski. Manā ieskatā viņi Latvijai vēlēja labu, kaut arī balsojumā mūsu viedokļi atšķīrās. Tagad gan ilgāku laiku neesam komunicējuši.

Taču bija arī neslēpti ļauni personāži. Atceros gadījumu, kad, uzzinot par Viļņas notikumiem, sāku turpat sēžu zālē raudāt. Kāds no aizmugurē sēdošiem izmeta indīgu repliku: “Nekas nekas! Skoro i vas zastreļiat!” (“Drīz arī jūs nošaus!”, krievu val.) Protams, ar tādiem nekāds kontakts nebija iespējams.

 

Toties tagad, stāstot par neatkarības atgūšanas notikumiem, daudz kontaktējat ar skolām, tostarp viesojaties mazākumtautību skolās. Kādi ir novērojumi? Kā krievu bērni uztver Latviju?

Jā, mums ar kolēģiem viesoties skolās sanāk regulāri jau aptuveni divdesmit gadus. Braucam tikai tur, kur aicina. Sarunas lielākoties ir sirsnīgas, bērni kā jau bērni ir atklātāki un viņu noskaņojums ir daudz redzamāks. Diemžēl jāsecina, ka mazākumtautību skolās bērni bieži vien nejūtas piederīgi Latvijai, uztver latviešus ar aizdomām, jūtas nepamatoti apspiesti, bet vienlaikus ir samācīti runāt pareizās frāzes. Parasti gan šo neuzticēšanās ledu izdodas salauzt sarunas sākumā, stāstot par to, kā savulaik filmējos filmā “Baltā tuksneša saule” kopā ar daudzu citu tautību pārstāvjiem. Un tad reizēm izdodas ieinteresēt, kaut nedaudz panākt uzticēšanos un parādīt, ka neesam ienaidnieki.

Ir viens humorīgs gadījums. Kāda krievu skola mani uzaicināja tikties ar skolēniem. Ierados nedaudz pirms noteiktā laika un dežurante mani uzveda pagaidīt skolotāju istabā. Sēdēju tur, lasīju grāmatu, kad ienāca divas skolotājas. Viņas mani neredzēja un sāka pie kafijas tases apspriesties: “Eh, mums jāiztur tā stunda. Atbraukusi tā trakā tautfrontiete Čebotarenoka!” Otra atbild: “Neuztraucies, es jau bērniem esmu pareizos jautājumus sagatavojusi un izdalījusi. Gan jau galā tiksim un to stundu pārdzīvosim.” Šis gadījums spilgti ilustrē mūsu dzīvi Latvijā – it kā dzīvojam kopā, bet tomēr ne.

Mans viedoklis ir pilnīgi negrozāms – pirmkārt, nav jākaunas darīt tā, kā tas notiek lielākoties visur pasaulē – no valsts budžeta apmaksātās skolās un bērnudārzos mācībām jābūt tikai valsts valodā. Taču pāreja uz latviešu valodu vien pati par sevi neko daudz nedos, tāpēc, otrkārt, jāpiesaista skolotāju un direktoru amatiem pēc iespējas gados jaunāki cilvēki, kas augstskolās mācījušies latviešu valodā, ir Latvijai lojāli. Mana un kolēģu pieredze apliecina, ka bērnu attieksme pret Latviju daudz labāka ir mazākumtautību skolās, kur skolotāju kolektīvs ir gados jaunāks. Un, treškārt, nedrīkst pieļaut, ka mūsu skolās var strādāt pedagogi, kuri atklāti nostājas pret Latvijas valsti, slavina Krievijas imperiālismu vai vervē bērnus paramilitārām nometnēm Krievijā.

 

Dzirdēts kluba viedoklis, kurā iebilstat pret tautas vēlētu prezidentu. Mūsu lasītāju vidū gan šī iecere ir populāra. Kādus riskus šeit saskatāt?

Pašlaik mums par šo jautājumu vēl turpinās diskusijas kluba iekšienē. Es personīgi atbalstu domu par tautas vēlētu prezidentu, bet ne agrāk kā pēc gadiem desmit, divdesmit, kad sabiedrība būs vairāk nobriedusi un politiski izglītotāka, lai balsis vēlēšanās nevarētu nopirkt ar dažiem populistiskiem lēmumiem un masīvu smadzeņu skalošanu ar priekšvēlēšanu reklāmām.

Pašreiz ir pārāk liels risks, ka tautas vēlēšanu ceļā prezidenta krēslā var nonākt cilvēks, kurš augstāk tur savas personīgās intereses vai vēl ļaunāk – patiesībā apkalpo kādas citas, naidīgas valsts intereses. Ja vien viņam ir bijusi piekļuve pietiekamiem naudas resursiem, lai īstenotu apdullinošu reklāmas kampaņu. Tādēļ pagaidām lai prezidentu vēl Saeima, bet ar vienu noteikumu – šim balsojumam noteikti jābūt atklātam!

 

Bet vai tad šajos 26 neatkarības gados sabiedrība nav politiski nobriedusi un kļuvusi gudrāka?

Protams, ir. Ar milzīgiem kritieniem un apdedzināšanos esam gājuši uz priekšu un kļuvuši gudrāki. Kurš katrs populists ar banāniem vairs nevar nopirkt sev vietu parlamentā. Tādu avantūristu laiks ir beidzies, par laimi. Taču diemžēl pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka noziegumos apsūdzēti un aizdomās turēti politiķi var tikt ievēlēti pat par lielu pilsētu mēriem. Šeit es domāju Lembergu Ventspilī un Truksni Jūrmalā. Taču viņi spiesti rīkoties daudz rafinētāk, vēlētājiem solot un izkārtojot nodokļu atlaides, brīvpusdienas u. tml. Diemžēl cilvēki uz to uzķeras un netic, ka līdzīgus sociālos labumus viņiem nodrošinātu arī citi politiskie spēki. Tas ir žurnālistu uzdevums – atmaskot šādus politiķus, parādīt, ka viņu populistiskie priekšvēlēšanu lēmumi patiesībā nākotnē var izmaksāt dārgāk, ka aiz rūpīgo saimnieku maskas slēpjas rafinēti shēmotāji.

 

Milzīgs kritiens un smaga apdedzināšanās daudziem bija arī “Bankas Baltija” krahs. Jūs bijāt šī uzņēmuma viceprezidente. Vai nejūtat sirdsapziņas pārmetumus to cilvēku priekšā, kas šajā afērā zaudēja visus savus noguldījumus?

Sākumā es jutos ļoti smagi, bet nu jau esmu to pārdzīvojusi. Tāpat kā daudzi citi, arī es un mana ģimene šajā bankā pazaudēja savus iekrājumus – 60 000 dolāru. Strādāt bankā piekritu, jo mani uzrunāja Tāļa Freimaņa izveidotais latviskais kolektīvs, arī Aleksandrs Lavents atstāja ļoti taktiska un inteliģenta cilvēka iespaidu. Atceros, ka viņa kabinetā vienmēr skanēja izmeklēta klasiskā mūzika. Tādēļ man bija milzīgs šoks, kad ieraudzīju medaļas otru pusi.

Mans uzdevums bankā bija strādāt ar sponsorēšanas projektiem un reklāmām, ko darīju pēc labākās sirdsapziņas, ticēdama, ka ar šo darbu nesu labumu arī Latvijas kultūras dzīvei. Atjaunojām Rundāles pils jumtu pēc vētras, piedalījāmies Latvijas Nacionālās operas remontā, atbalstījām Ineses Galantes diska izdošanu, veselai grupai jauno operdziedātāju apmaksājām mācības Itālijā, finansiāli atbalstījām žurnāla “Rīgas Laiks” izveidi un izdošanu, sadarbojāmies ar Raimondu Paulu gan kā komponistu, gan kultūras ministru. Man nebija priekšstata, kas notiek man aiz muguras, un notikušais bija sāpīga dzīves skola. Es joprojām ļoti cienu Tāli Freimani, un man ir žēl, ka dzīve viņu tā ir situsi.

 

Vairāki no jūsu vadītā kluba biedriem joprojām ir aktīvi politiķi gan Saeimā, gan pašvaldībās. Vai jums ir bijuši piedāvājumi no partijām atgriezties politikā?

Piedāvājumi ir bijuši, bet es savulaik apzināti aizgāju no politikas, jo jutos savu izdarījusi un vēlējos dot vietu jauniem cilvēkiem. Manuprāt, Saeimā jāstrādā juristiem un ekonomistiem, kam ir atbilstoša izglītība kvalitatīvu lēmumu pieņemšanai. Es kā žurnāliste un sabiedrisks darbinieks darīšu no savas puses visu, lai palīdzētu stiprināt mūsu valsti, bet politikā gan esmu nolēmusi neatgriezties.

 

Vai klubs plāno kādus īpašus pasākumus par godu Latvijas simtgadei?

Tuvojoties simtgadei, plānojam īstenot trīs lielākus projektus. Vairākiem kolēģiem radās ideja ierīkot Likteņdārzā īpašu piemiņas vietu – laukakmeni, kur būtu iekalti to cilvēku vārdi, kas 1918. gadā dibināja Latvijas valsti, un mūsu vārdi, kas Latvijas neatkarību 1990. gadā ar savu balsojumu atjaunoja. Likteņdārza padomes priekšsēdētājs Vilis Vītols šo domu uztvēra ar sajūsmu. Viņaprāt, gan valsts dibinātājiem, gan neatkarības atjaunotājiem ir sava vieta Latvija liktenī.

Otra ideja ir manis pašas. Jēkaba laukumu, kas atrodas starp Nacionālo teātri, kur Latvija tika dibināta, un Saeimas namu, kur tā atjaunota, vajadzētu pārsaukt par Neatkarības laukumu un tā centrā ielikt pamatakmeni nākotnes piemineklim, kas simbolizētu divus aktus – 1918. gada 18. novembra balsojumu un 1990. gada 4. maija balsojumu.

Trešā iecere ir sadarbībā ar vēsturnieku Gati Krūmiņu izdot grāmatu par 1918. gada un 1990. gada balsotājiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (30)

  1. Vai šitā nav tā pati “čeburaška”, kas savulaik “sakārtoja” LV banku sistēmu strādājot Bankas Baltijas valdē?

  2. Vienkārši - Latvietis Atbildēt

    Vai tad ES tagad nav otra psrs kura tagad posta un grauj Latviju? Veltīgi lējām savas asinis, otrajā pasaules karā, veltīgi riskējām ar savām dzīvībām barikādēs. Domāju – kad ari jūs, kas 4. maijā atjaunojāt neatkarību, veltīgi riskējāt. Gods un slava jums, par uzticību Latvijas tautai!

  3. Visu cieņu Veltai Č. un Atmodas organizatoriem!!!
    Kauns rējējiem, kas paši neko dzīvē nav sasnieguši un kuriem tik vien tās prasmes kā citus nošķiest ar dubļiem.

  4. Tēva idejas dzīvo Atbildēt

    Rīgas pilsētas valde 1940.gada 23.jūlijā pēc Nekustamo īpašumu pārvaldes priekšnieka A.Deglava ierosinājuma pārdēvēja 15.maija laukumu par 17.jūnija laukumu, Aizsargu ielu par Sarkanās Armijas ielu, Latgales ielu par Maskavas ielu …../no grāmatas par A.Deglavu/

  5. Paldies par Atmodu. Pārējais varēja būt citādāk.

  6. Šitā laist muļķi par “Balku Baltija”! Kādi visi tur,ieskaitot Laventu biju;si mīļi un pūkaini! Droši vien Putins ar Interfronti to banku izlaupīja Nabaga bankas vadoņiem to nezinot. Tautfrontietis tagad daudziem skan kā lamuvārds ,pēc bijušu TF vadoņu nelietīgajām afērām un zagšanas,tiekot pie siles

  7. maz mums gudru,talantīgu cilvēku !!!! Nav līderu !!!! Nosauciet kaut vienu! Viņa netur ļaunu prātu uz Lembergu… kaķiem jāsmejas…bet vajadzētu gan !!!! Viņš taču izlaupa to valsti , kuru V.Č. un pārējie dibināja visai brīvai Latvijai. Kāds apolitisks naivums…kā mazs bērns rotaļājas smilšu kastītē ar akmentiņiem… sen jau bija jāredz kas notiek valstī un par to arī jārunā.

  8. Tukšpadsmit.

  9. “Bankas Baltija” viceprezidente nu gan varēja paklusēt.

    • Tāda kā čūska, kas guļ paslēpusis un pa laikam izlien, lai iedzeltu vai izspļautu savu indes devu pretto, kurš tai labu darījis!

  10. Var saprast bērnudārzu līdz sešu gadu vecumam. Bet, ja bērnudārzs galvās, līdz 60 gadu vecumam un pēc?… Un tikai kals akmeņos vārdus, pieminēs balsotājus, liks goda nosaukumus? Būtu kaut viens nopietns darbs tautas labklājības celšanai vai vismaz nejēdzību novēršanai ieplānots. Palasies šepat ņirbošos virsrakstus ziņām par to, kas valstī/ valstīs visriņķī notiek – mati stāvus slienas. Un kur tad vēl globālās šausmas: čipēšanas draudi, nepieejamā medicīna, privātuma likvidācija, hibrīdkari un mākslīgā pasaules bēgļošana. A te visam tam līdzās slienājas ap atmiņām par teatrālas brīvības “cīņām“ ar kādu drusku asins izliešanas, lai izskatītos ne tik falši…

    • Dievu liec mierā! Atbildēt

      Pirms atļaujies šādi komentēt jebkuru rakstu, pastāsti, ko esi darījis, lai Latvijā nebūtu jāplāno darbi nejēdzību novēršanai! Pretīgi lasīt ņirgas par trešo atmodu, tādi dīvānā pirdēji, kas neko citu nemāk, kā ņirgāties un pieprasīt, arī 1989. gadā būtu sēdējuši un bakstījuši komentārus, jo ne uz ko citu nav spējīgi!

      • Atradies lielais aizstāvis. Daudzi izdarījuši nesalīdzinoši vairāk, bet nelielās, kā šī madāma, kura uzskata, ka ar savu balsošanu izdarījusi varoņdarbu.

    • Kā apnikuši šie vaimanalogi! Paši jūs neko dzīvē neesat spējīgi izdarīt, tikai vaimanāt un gausties par ” slikto valsti”, no kuras gaidiet, lai valsts jūs pabarotu. Paši neredzat tālāk par savu degungalu. Tādi vaiamanalogi nav spējīgi sakārtot savu dzīvi, toties iviņi zgāž savu negatīvo enerģiju uz līdzcilvēkiem, tādiem skauž citu panākumi.
      Starp citu, pasaulē ir ~200 valstu, Latvija attīstības ziņā ir pirmajā 50-niekā. Lai arī kā izveidojusies dzīve 4.maija balsotājiem, tomēr mums vajadzētu būt viņiem pateicīgiem par neatkarību un neaplit viņus ar mēsliem.

    • nu zajac, nu ``Dievu liec mierā!`` Atbildēt

      Hugo de Djego teiktu – “pazīstami gabaliņi, pazīstami…“ Kurš tad mūsdienās nepazīst leksikonu interneta tupsuņiem: līdzko kāds tikai ieminas pret tukšvārdību, pret darba imitēšanu, pret valsts mēroga nejēdzībām, tā vaimanologu vaimanologi klāt. Un tad grab ar saviem mūžīgajiem pieciem sešiem apzīmētājiem (būtu vismaz sinonīmus pratuši p[ielietot): “vaimanologi, “dīvānā pirdēji“, “stūlbie“, “nekā nedarītāji, “3. atmodas apņirdzēji“… Spalva stāvus slienas no tā vien, cik tādos pauros var būt liels tukšums. Bet runāt grib par deviņiem mēmiem.

      • Hugo de Djego fanam Atbildēt

        Iedzer ūdentiņu un izlasi rakstu vēlreiz. Ir runa par klubu, ne valsts iestādi. Bet dīvānā pirdēji, kam pauri piebāzti ar ķengām, spējīgi tikai noriet visus un visu, sākot ar valsti un beidzot ar kaktusu audzētāju kluba prezidentu. Vaimanologi ir un paliek vaimanologi, un labāku aizstāvi par tevi tie nemaz nav pelnījuši… Turpiniet vaimanāt un gānīties, spalvas spīdēs un laistīsies! :)))

    • Es pareizi sapratu, šī polišļora lepojas un uzskata par milzu nopelnu to, ka 27 gadu laikā Latvija ir pārliecinoši ieguvusi Eiropas nabadzīgākās valsts satutusu un stabili tur šo līmeni?

    • Labi pateici.

  11. LA.lv jautājums:
    Dzirdēts “1990.gada 4.maija kluba” viedoklis, kurā iebilstat pret tautas vēlētu prezidentu. Mūsu lasītāju vidū gan šī iecere ir populāra. Kādus riskus šeit saskatāt?

    Atbilde :
    Pašlaik mums par šo jautājumu vēl turpinās diskusijas kluba iekšienē. Es personīgi atbalstu domu par tautas vēlētu prezidentu, bet ne agrāk kā pēc gadiem desmit, divdesmit, kad sabiedrība būs vairāk nobriedusi un politiski izglītotāka, lai balsis vēlēšanās nevarētu nopirkt ar dažiem populistiskiem lēmumiem un masīvu smadzeņu skalošanu ar priekšvēlēšanu reklāmām.
    ========================================
    Vai balinātā zoss vēlas teikt , ka 1990.gada 4.maijā un 1991.gada janvārī uz barikādēm tauta bija GUDRĀKA, bet tagad pēc 26 gadiem “kaut pastalās, bet brīvā LV” ir kļuvisu… DEBĪLĀKA?

  12. 4.maija klibs ticis pie harismátiskas vadītájas. Lai viņiem visiem veicas!

  13. Paldies, Cebotarenokas kundzei, par viedo viedokli. Maz runājam par tiem, kas izšķirošos brīžos bija izlēmīgi un stipru gribu. Esam pārāk kautrīgi runāt skaļi par mūsu gara spēku, sentēvu zemes aizstāvībai. Pagātnes notikumi ir vēl spilgtā atmiņā.

  14. Paldies par Otro republiku, paldies par banku Baltija !

    • Ja biji tik stulbs un cerēji uz teorētiski neiespējamu peļņu, riskējot ar saviem uzkrājumiem, tad nevaino citus savā stulbumā. Ja tev nepatīk 4. maija republika, tad atceries, ka tā tev ir uzdāvinājusi iespēju aizvākties uz visām četrām debess pusēm. Galu galā, ko tu te meklē, svešā valstī?!

    • Svētā nevainība viceprezidente, kura nezināja, kas bankā notiek.:)

  15. Tik erudīti deputāti, kādi bija Augstākās padomes lielākā daļa, šodien nav. Toreiz nebalsoja pēc partiju sarakstiem, katram bija jācīnās par savu vietu.
    Prieks vienmēr redzēt un dzirdēt Čebotarenokas izsvērto viedokli.

  16. Paldies āpīšiem:-) Atbildēt

    Tik erudīti deputāti, kādi bija Augstākās padomes lielākā daļa, šodien nav. Toreiz nebalsoja pēc partiju sarakstiem, katram bija jācīnās par savu vietu.
    Prieks vienmēr redzēt un dzirdēt Čebotarenokas izsvērto viedokli.

  17. Paldies V.Č. un visiem tiem, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Lai viņiem laba veselība un dzīvesprieks!

Draugiem Facebook Twitter Google+