Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Nauda ir gan mērķis, gan līdzeklis 16

Piekritīsiet – nav nekā pārsteidzoša Edgara Rinkēviča un Danas Reiznieces-Ozolas pavēstītajā par sākto izmeklēšanu, lai noskaidrotu caur Latviju plūdušās Krievijas naudas lomu citu valstu varas sistēmas graušanā vai iespaidošanā. Ne pirmo reizi izskan apgalvojumi, ka Latvija ir viens no šāda veida operācijām paredzētās naudas “pārkraušanas punktiem”. Bet nesteigsimies atkal visā vainot sliktos baņķierus. Minēto parādību būtu vērts aplūkot plašāk un dziļāk.

Tamlīdzīgu nepatīkamu atklāsmju gadījumos vienmēr nāk prātā Igaunijas ekspremjera Marta Lāra diezgan pasen (2011. gada maijā) intervijā “Dienai” korupcijas sakarā teiktais, ka Latvija jau deviņdesmitajos gados izdarīja izvēli, “ļaujot valstī ieplūst Krievijas melnajam kapitālam, un ar to viss aizgāja”. Ar šo “melno naudu” rīkojas “cilvēki ar melnu dvēseli”. Respektīvi, cēloņi tam ir meklējami valdošo aprindu savulaik pieņemtajos lēmumos. Tas tika secināts laikā, kad KNAB ierakstīja “Rīdzenes” sarunas, kuras nāca gaismā tikai pērn un atklāja mūsmāju materiālo labumu un valsts augstāko amatu dalīšanas aizkulises. No sarunu satura vieglāk saprotams, kāpēc “viss aizgāja”. Jo aizkulisēs operējošo ietekmīgo ļaužu intereses un domāšana laika gaitā diez vai ir īpaši mainījušās.

Arī Rietumos “viss aizgāja” vai, pareizāk, gandrīz viss. Ne velti Ainārs Šlesers mīlēja izvirzīt kā piemēru Londonu, kur krievu oligarhi iegulda milzu summas nekustamajos īpašumos vai tās glabā bankās. Tomēr no pēcpadomju telpas nākusī nauda nav britu finanšu sektora pamats, turklāt būtu pārsteidzīgi to pilnībā saistīt ar noziedzību vai mahinācijām. Līdz šim gan Apvienotajā Karalistē pievēra acis uz jebkādu naudas izcelsmi. Tāpat kā Amerikas Savienotajās Valstīs, kur, pēc ekspertu aplēsēm, no Krievijas iepumpēts aptuveni triljons dolāru, kas stimulēja ekonomiku. Bet nereti arī Kremlim vajadzīgās aktivitātes, jo daļa naudas ieslīdēja attiecīgi izraudzītu personu kabatās. Šie procesi būtu turpinājušies ar ierasto vērienu, ja ne zināmie Krimas aneksijas ievadītie notikumi, uz kuriem demokrātisko valstu vadītāji nevarēja nereaģēt, kaut to labprāt darītu.

Eiropu un Ameriku skārušais Maskavas dāsnums jeb, politoloģes Lilijas Ševcovas vārdiem, korupcijas eksports, protams, kalpoja arī savtīgiem impēriskiem mērķiem. Nesen publicētā rakstā viņa, starp citu, apcerējusi Krievijas valdošajiem slāņiem izsenis raksturīgu pieeju – atvēlēt Rietumiem ienaidnieka lomu un vienlaikus dzīvot uz Rietumu tehnoloģiju rēķina. Šo ideju, ko ieviesa Pēteris I, vēlāk sekmīgi pārņēma boļševiki. Pat Staļins atzinis ASV nopelnus PSRS industrializācijā (divas trešdaļas rūpniecības uzņēmumu tika uzbūvēts ar amerikāņu palīdzību), un tāpat viņa pēcteči iemanījās izmantot Rietumu zināšanas un līdzekļus, piemēram, 1970. gadā noslēdzot ar VFR darījumu – padomju “gāze apmaiņā pret caurulēm un naudu”, kas vēl šobaltdien iemieso Eiropas lētticību un šķietamo patiesību, ka saimnieciskā sadarbība pārvērš politisko pretinieku sabiedrotajā. PSRS sabrukums it kā pavēra kvalitatīvi jaunas iespējas šīs tēzes iedzīvināšanai, taču tālākā vēsture ir labi zināma. Kremļa izredzēto loks gan ar skubu iebrāzās brīvajā tirgū un pieņēma Rietumu dzīvesveidu sev un savām ģimenēm, bet jau Putina ēras pirmajā posmā liedza Rietumu politiskās vērtības savai valstij un visai Maskavas t. s. privileģēto interešu sfērai. Jo tās traucētu saglabāt neierobežoto varu. Tomēr Rietumi arvien ir nepieciešami, tāpēc sapņainu perspektīvu solījumi Rietumu biznesam mijas ar kodolšantāžu un visdažādāko veidu nelietībām, ko eksperti dēvē par hibdrīdkara elementiem. Nauda ir gan mērķis, gan līdzeklis. Arī lēmumu pieņēmēju un viņu ietekmētāju pirkšanas līdzeklis. Kā raksta Ševcova, “šajā sistēmā ir ieguldīti miljardi un kooptēti veseli Rietumu elites segmenti”, kas līdz pēdējam pretosies jelkādām pārmaiņām iesīkstējušā praksē.

Kaut neesam gluži šo norišu centrā, sacītais attiecas arī uz Latviju. Bet tas nozīmē, ka savu daļu darba varam paveikt. Pārmaiņu un mūsu pašu labad.

Saistītie raksti
LA.lv