Latvijā
Vēsture

Tabu tematu man nav. Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu0


Šodien LU bibliotēkā svinēsim vēsturnieka Ulda Neiburga grāmatas “Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” atvēršanas svētkus. Šī grāmata ir 2014. gadā izdotā sējuma “Dievs, Tava zeme deg!” turpinājums.
Šodien LU bibliotēkā svinēsim vēsturnieka Ulda Neiburga grāmatas “Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” atvēršanas svētkus. Šī grāmata ir 2014. gadā izdotā sējuma “Dievs, Tava zeme deg!” turpinājums.
Foto: Valdis Semjonovs

Grāmatnīcās jau nopērkama apgādā “Latvijas Mediji” izdotā vēsturnieka ULDA NEIBURGA grāmata “Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” – 33 vēstījumi par konkrētām Otrā pasaules kara Latvijā epizodēm un personībām.

Žurnālā “Mājas Viesis” un “Latvijas Avīzē” pēdējos gados publicētos rakstus autors papildinājis, koriģējis un apkopojis vienā grāmatā. Sarunā “Latvijas Avīzes” redakcijā Neiburgs atzīst, ka viņam emocionālākās šķitušas nodaļas par Rēzeknes bombardēšanu 1944. gada Lieldienās un Jelgavas nopostīšana 1944. gada vasarā.

Arī mūsdienās vēsturnieki aizvien sastopas ar jauniem avotiem, agrāk plašam lokam nezināmiem laikabiedru memuāriem, dienasgrāmatām un dokumentiem. Tā vēstures mozaīka iegūst jaunas krāsas. “Tāpēc gribētu aicināt tos, kas lasīs šo grāmatu, kuru tuvinieki varbūt tajā pieminēti, dalīties vēstures liecībās, ja tādas saglabājušās. Agrāk varbūt bijusi piesardzība tās atklāt, bet tagad ir pēdējais brīdis,” mudina autors.

Grāmatas par Otrā pasaules kara notikumiem Latvijā rakstāt, balstoties to cilvēku pārdzīvojumos, kurus šie nežēlīgie notikumi skāra tieši. Man šķiet, “Grēka un ienaida liesmās!” tāda pieeja ir pat vēl izteiktāka nekā “Dievs, Tava zeme deg!”.

U. Neiburgs: Ja runā par abām grāmatām kopumā, tad tās savā ziņā ir kā Otrā pasaules kara Latvijā rokasgrāmatas. Nē, tās nav kā enciklopēdijas, jo es uz lietām absolūti neskatos enciklopēdiski – tikai ar sausiem faktiem, skaitļiem.

Man svarīgi parādīt, kas ir iesaistītās puses, personas, viņu rīcību, motivāciju.

Tad, protams, nāk līdzi arī cilvēku individuālie stāsti un likteņi. Varbūt pirmajā grāmatā bija tādas fundamentālākas tēmas, kas prasīja pamatīgāku iedziļināšanos arhīvos, kamēr “Grēka un ienaida liesmās!” vairāk ir tādi stāsti, par kādiem arhīvu dokumentu nemaz daudz nav, un vairāk jāanalizē mutvārdu vēstures liecības.

Piemēram, romu (čigānu) iznīcināšana Latvijā. Izteiksmīgu stāstu jau var uzrakstīt tikai tad, ja rakstītos vēstures avotus papildina ar aculiecinieku stāstiem. Arī šajā grāmatā ir sabiedrībā pretrunīgi vērtēti vai piemirsti temati. Teiksim, nacionālo partizānu kustība 1941. gadā – Limbažu un Raganas kaujas 1941. gada 4. jūlijā.

Bieži vien pat historiogrāfijā neredz atšķirību starp toreiz spontāni veidotajām partizānu grupām un “pašaizsardzībniekiem”, kas jau ir vācu okupācijas varas pakļautībā izveidoti. Nacionālie partizāni 1941. gada vasarā uzsāka darbību ar domu par valstiskuma atjaunošanu. Limbažus viņi atbrīvoja bez tiešas vācu karaspēka līdzdalības. Tikmēr pašaizsardzības grupas vēlāk tiek iesaistītas nacistu noziegumos. Piemēram, holokaustā.

Personāliju līmenī daļa nacionālo partizānu patiešām pārgāja šo grupu rīcībā, bet liela daļa ne. Tā kapteinis Ernests Ķeselis, kurš Limbažu kaujas laikā tika ievainots, no tālākās darbības vācu pusē izstājās, jo kāds vācu virsnieks viņam dažas dienas vēlāk pateica, ka noteicēji Latvijā turpmāk būs vācieši un sapņi par neatkarību jāaizmirst. Ķeselis gan vēlāk dienēja leģionā, taču tie, kas Limbažos, pašaizsardzībniekos dienot, vērsās pret ebrejiem, bija jau pavisam citi cilvēki.

Nesaku, ka esmu izpētījis, teiksim, visu par grāmatā aprakstīto “Sarkanās bultas” darbību Kurzemē vai Zlēku traģēdiju 1944. gada decembrī, taču svarīgi ir par šīm lietām runāt, apzināt informāciju un veikt pētniecību līdz līmenim, kāds šobrīd iespējams

Vēl viena lieta, ar ko šī grāmata atšķiras no pirmās, ir tā, ka otrajā vairāk rakstīju par notikumiem provincē. Vēsture jau nav tikai Rīga. Kaut vai ebreju iznīcināšana un tāpat glābšana Latvijas mazpilsētās.

Latviešu iesaiste holokaustā bija ļoti dažāda. To parāda arī nesen 102 gadu vecumā mūžībā aizgājušās Valentines Lasmanes (Jaunzemes) stāsts. Viņa kā jauna skolotāja kara gados strādāja Malnavas lauksaimniecības skolā. Tur bija izvietots arī vācu štābs. Kādu vakaru vācieši sarīkoja ballīti skolotājiem, bet citā telpā pulcināja vecāko klašu skolēnus.

Par skolas uzraudzību atbildīgais vācbaltietis bija atlasījis tos skolniekus, kuru tuvinieki cieta no padomju represijām, kā arī emocionālāk noskaņotos, sadzirdījis ar vīnu un agrā rītā aizveda “šaut žīdus” netālajā Naudaskalniņā. Nākamajā rītā, kad Valentine ienāca klasē, viņa redzēja, ka zēnu tajā gandrīz nav, bet meitenes sēž saraudātām acīm…

Vai arī Rēzeknes bombardēšana, ko padomju aviācija veica 1944. gada Lieldienās. Kad uzrakstīju par to “Mājas Viesī”, mani sameklēja kāda kundze, kura atzinās, ka nav varējusi nakti gulēt, jo tas uzjundījis bērnībā piedzīvoto.

Kuriozi, bet apmēram tajā pašā laikā Rēzeknes pilsētas dome bija izsludinājusi, ka dalīs pabalstus padomju veterāniem sakarā ar 8./9. maija atzīmēšanu – cilvēkiem, kam ar Rēzekni faktiski nav nekāda sakara.

Tikmēr tie rēzeknieši, kas 1944. gada bombardēšanā gāja bojā, un viņu pēcnācēji nekad nekādu atbalstu nav saņēmuši.

Tas parāda, ka okupācijas un citu iemeslu dēļ daudzās vietās iedzīvotāju sastāvs mainījies un vien daži atceras to, kā īstenībā noticis. Tāpēc noteikti gribētu pieminēt, ka grāmatas tapšanā esmu sadarbojies ar daudziem provinces muzejiem un novadpētniekiem – ar jelgavnieku Andri Tomašūnu, limbažnieku Uldi Bērziņu. Laimdota Junkara daudz zina par Zlēkām, par Inčukalnu Pēteris Korsaks. Par kureliešiem man bijusi ilgstoša sadarbība ar Andreju Ķeizaru. Par Liepāju daudz pastāstījis Linards Muciņš. Grāmatas vāka bilde nākusi no Jelgavas muzeja.

Grāmatā netrūkst tematu, ko vismaz daļā Latvijas sabiedrības noteikti uztver ļoti saasināti – padomju karagūstekņu liktenis, Salaspils nometnē ieslodzītie bērni…

Man nav tabu tematu. Man interesē viss, kas Latvijā Otrā pasaules kara laikā noticis. Arī no ārvalstīm atvestie ebreji Mežaparka koncentrācijas nometnē un Dundagā ir mūsu vēstures sastāvdaļa.

Padomju laikā daudz kas tika falsificēts. Kaut vai apgalvojums par 260 tūkstošiem Latvijā iznīcināto ārzemju ebreju, kas ir vairāk nekā desmitkārtīgs pārspīlējums. Tāpat jārunā par noklusētām lietām.

Grāmatā iekļāvu, piemēram, stāstu par lietuviešu krasta sardzes karavīru traģēdiju Pāvilostā 1945. gada sākumā. Lietuviešu policijas bataljona vīri Kurzemē bija vienojušies ar bēgļu laivu organizētājiem, ka skatīsies “caur pirkstiem”, kad laivas dosies uz Zviedriju.

Kad vācieši uzzināja, kas notiek, viena lietuviešu bataljona rota tika sapulcināta Pāvilostas tirgus laukumā, atbruņota un septiņus karavīrus, pēc saskaitīšanās principa no ierindas izvēlētus, nošāva, bet 11 nosūtīja uz koncentrācijas nometni.

Turklāt nāvessods bija jāizpilda pašu bataljona karavīriem.

Tie protestēja un kavējās šaut, bet nāvei nolemtie sauca, lai dara, ko pavēl, citādi vācieši pašus nošaus.

Vēl gribētu pieminēt sagūstīto Polijas Tautas armijas karavīru nogalināšanu Podgajē (Flederbornā) 1945. gada 31. janvārī kauju gaitā Pomerānijā. Publikācijās Krievijā pat vēl mūsdienās tiek apgalvots, ka kara noziegumu it kā izdarījusi latviešu leģiona 15. divīzija, kas ir absurds. Šo lietu pētījuši kolēģi no ASV un Lielbritānijas. Īstie vainīgie tur bija esesieši no kādas holandiešu vai vācu vienības.

Aprakstāt arī vairāku izcilu latviešu leģiona virsnieku gaitas. Pieņemu, ne vienmēr viegli “nolobīt” tā laika vācu propagandas uzslāņojumu un arī trimdas specifisko skatījumu.

Tas patiešām nav tik vienkārši. Pēc pirmās grāmatas, ja nemaldos, Ieva Lešinska rakstīja, ka viss bijis labi, tikai Bruņinieka krusta kavalieru apraksti mazliet atgādinot “bungu rīboņu”…

Kad izmantoja vācu okupācijas laika presi, protams, cenšos atlasīt graudus no pelavām. Tajā pašā laikā tur, kur ir latviešu kara ziņotāju apraksti un atmiņas, manuprāt, liela daļa varonības atbilst īstenībai. Vācu armijā tomēr gluži par velti apbalvojumus nedeva.

Es pie stāsta par 1944./1945. gada Ziemassvētku kaujām Kurzemē grāmatā citēju mākslinieka Jurģa Skulmes atmiņas. Viņš kā jauneklis 1946. gadā staigāja pa šo kauju vietām. Skulme brīnās, cik tur daudz sašautu padomju tanku.

“Kļuva saprotams, ar ko saistīts latviešu karavīru Dzelzs krustu birums,” viņš raksta. Manuprāt, unikāli un personiskajā pieredzē balstīti ir leģionāru kauju apraksti, kurus romānā “Kāvu blāzmā” dokumentējis rakstnieks Visvaldis Lāms.

Es “Grēka un ienaida liesmās!” rakstu gan par leģiona pulkvedi, kaujas grupas komandieri Kārli Aperātu, kura kaujas grupa tika iznīcināta 1944. gada 16. jūlijā pie Mozuļiem, gan par Latvijas aviācijas pulka pēdējo komandieri pulkvedi Rūdolfu Kandi, kura liktenis arī ir traģisks, jo viņu 1942. gadā frontē pie Krasnoje Selo, pēc strīda, visticamāk, nošāva vācu virsnieks.

Un rakstu arī par leģiona majoru Gustavu Praudiņu, kuru pēc nesaskaņām ar vāciešiem degradēja par kareivi, bet kurš kuriozā kārtā dižkareivja pakāpē pēc tam Kurzemes frontē komandēja bataljonu.

Patiešām, ne jau viss ir dokumentos. Kinooperators Miks Zvirbulis pastāstīja, ka Praudiņš bijis viens no konsultantiem Rolanda Kalniņa filmai “Akmens un šķembas” (“Es visu atceros, Ričard!”).

Leģiona virsnieks – filmas konsultants pats par sevi ir ļoti interesants fakts!

Viņa kapitālās inženiertehniskās zināšanas bijušas ļoti noderīgas filmas uzņemšanas laikā. Manuprāt, unikāla personība tāpat ir leģiona 19. divīzijas triecienbataljona komandieris majors Ernests Laumanis. Viņa meita dzīvo Liepājā. Laumaņa bataljons bija slavens ar pretinieku pārsteidzošiem uzbrukumiem, bet komandieris vienmēr gādājis par saviem karavīriem.

Latvijas Valsts arhīvā Laumanim ir veselas divas krimināllietas. 1946. gadā viņu notiesā uz 20 gadiem un nosūta uz Vorkutu; 1955. gadā amnestē, bet 1957. gadā apcietina atkal un izsūta uz Mordviju.

Mani pārsteidza, ka viņš pievērsās filozofijas studijām un rakstīja par Latvijas nākotni. Gunārs Astra, Knuts Skujenieks, kas ar Laumani bija kopā nometnēs, viņu vērtējuši ļoti augstu. Laumanis centies uzturēt ne tikai kailo dzīvību, bet bijis arī aktīvs domātājs, diskutējis ar ieslodzījuma biedriem par eksistenciālām lietām. Viņš, starp citu, rakstīja, ka, kaut arī esam piedzīvojuši okupāciju, tas, kas mūs nākotnē spēcinās, ir apstāklis, ka mums aiz muguras būs 20 gadu valstiskuma pieredze, kādas 1918. gadā nebija.

Būt aktīvam vēstures izpētē nozīmē aizvien radīt ko jaunu…

Šim formātam kādu laiku likšu mieru. Vajadzīga pauze. Ir lietas, kuras tagad mums grūti līdz galam noskaidrot. Bijušais leģionārs Aldis Hartmanis, šobrīd jau nelaiķis, tika apzinājis vairākas liecības par gūstā nonākušo leģionāru nogalināšanu Kurzemes frontē vai tūlīt pēc kapitulācijas.

Saistītie raksti

Piemēram, ka 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas karavīri nogalinājuši gūstā saņemtos 19. divīzijas leģionārus. Sarkanās armijas latviešu daļās dienējušais Vilis Krūmiņš, vēlākais nacionālkomunists, gan to ir apstrīdējis. Vēl būtu jāpēta arī vietējo iedzīvotāju iesaiste holokaustā Latvijas mazpilsētās.

Pašlaik esmu uzsācis darbu Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Valsts pētījumu programmā. Pateicoties mācītāja Richarda Zariņa piemiņas fonda atbalstam un sadarbībai ar kureliešu piemiņai veltīto Rubeņa fondu, esam nolēmuši uzrakstīt monogrāfiju par kureliešu vēsturi. Par viņiem rakstīts jau trimdā, taču pēdējos pārdesmit gados daudzas liecības nākušas klāt. Kad tad vēl to izdarīsim, ja ne tagad!

LA.lv