Aleksandrs Giļmans
Aleksandrs Giļmans
Foto – LETA

Voldemārs Krustiņš: Tad kā norobežosimies no leģiona frontiniekiem? 54

Rīgā prezidentūra, Maskavā uzvaras svētki, politiķiem neērtības, ministriem jādreb par amatiem… Leģionāru godināšanu aizstās ar citu?

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Jaunā, 2015. gada, pirmajā mēnesī Rīgas krievu avīzē “Vesti segodnja” parādījās vairākas publikācijas, ko nevar palaist garām politiski pazīstamu autoru dēļ. Tie ir Einārs Cilinskis (NA), Andrejs Judins (“Vienotība”) un pieminētās avīzes pastāvīgais autors Aleksandrs Giļmans ar aptuveni divdesmit gadu rakstniecības stāžu žanrā, ko apzīmēšu kā kaitniecisku tai iecerētai sabiedrības saliedētībai, ko mūsdienās neatlaidīgi daudzina. Arī šoreiz ir runa par liepājnieku, medijos nereti pieminēto Jevgeniju Osipovu, kas nokļuvis tiesas priekšā par valsts karoga zaimošanu, kas Giļmanam šķiet politisks brīvības pārkāpums, un, protams, tuvīno 16. martu, par leģionāriem, kuri Giļmanam ir noziedznieki.

Mani ieinteresēja šo triju kungu tikšanās un sarunu loģika. Par to, kādi nolūki vadījuši A. Giļmanu, nav īpaši jālauza galva – to pierāda viņa darbošanās garā laika posmā, par ko mūsu laikraksta lasītājam jau ir zināms, bet laikam vēlreiz atgādināms. Jādomā, ka arī Cilinska un Judina kungiem var būt savi jauni secinājumi, ja pie politikas atkal ķēries tāds pieredzējis vīrs kā Aleksandrs Giļmans.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jau pirms vairāk nekā desmit (2003) gadiem A. Giļmans, cilvēks ar Rīgas domes politisko pieredzi, jau pieminētajā krievu laikrakstā publiski paziņoja: “Es – padomju cilvēks. Es šajā iekārtā izaugu, es to iemīlēju un nekad nepiedošu tiem, kas man to atņēma. Es balsoju pret Latvijas neatkarību un vēlreiz nobalsotu pret to, ja rastos iespēja (..) Pensionārs gatavs atdot savas balsstiesības par padomju pensiju. Es atdotu vairāk – deputāta mandātu, tas ir, četrus tūkstošus iedzīvotāju balsu… atdotu bez šaubīšanās, lai robeža pie Zilupes un kanādiešu pensionāre Pionieru pilī pazustu kā ļauns sapnis…”

Nepārprotama valoda, un jāuzsver, ka Aleksandrs Giļmans, cik zināms, ne runās, ne rakstos, ne savā politiskajā darbībā no saviem uzskatiem nav nedz atsacījies, nedz tos grozījis. Viņš tos gan ir apstiprinājis, vairāk arī Augstākās tiesas priekšā. Pastāstīšu par 2005. gada “godīgumu”, kad DP un prokuratūra nesekmīgi mēģināja vilkt biedru Giļmanu tiesas priekšā par interneta “publicistiku”. Augstākā tiesa neuzskatīja par krimināli noziedzīgu Giļmana komentāru, ka Latvijas valsts nodibināšanas “pieļaušana” esot bijusi nepiedodama kļūda un ka Latvijas valsts esot ienaidnieks, kas jāsatriec. Giļmans vēl krievu lasītāju pamācīja, ka “tāpēc uzdevums mums ir samērā vienkāršs. Faktiski – censties panākt maksimālu piekāpšanos, izmantojot ienaidnieka (jādomā, ka tas ir Latvijas Valsts. – V. K.) vājību un gļēvulību, taču neaizmirstiet, ka tas ir ienaidnieks…”

Augstākā tiesa prokurora protestus pret Giļmana attaisnošanu neņēma vērā, viņam tiesu lietās ir vērā ņemama pieredze, un tāpēc paredzējums, ka Jevgenijs Osipovs var izvairīties no soda, ir interesants. Pats Giļmans pēc panākumiem augstākajās tiesu iestādēs savas aktivitātes turpināja. Piemēram – nelokāmais cīnītājs par zaudēto padomju varu saviem tautiešiem deva padomus, ko prokuratūra vairs nelikās zinām. “Mēs pat neiedomājamies,” rakstīja A. Giļmans, “kā vēlētos dzīvot, ja mums neviens netraucētu. Varbūt kā Tatarstānā – pievienojoties Krievijai, atmetot latviešiem autonomiju. Vai kā Piedņestrā – formāli vienā valstī nodibinot savu varu… Iespējami jebkuri varianti, un tos jāsāk apspriest.” Domāju, ka Giļmana kunga individuālos pūliņus nevajadzētu par zemu novērtēt. Viņa ieteikumus par “apspriešanas sākumu” pārtvēra lindermanieši, kas izraisīja 2012. gada t. s. referendumu par krievu valsts valodas ieviešanu Latvijā, kas, no zināma attāluma raugoties, ir saucams par valsts apvērsuma mēģinājumu, lai pārkrievotu Latviju. Tāpēc, kad redzu sarosāmies vecus nelokāmus cīnītājus kā Giļmana kungu, kā mēdz teikt, acis ir jātur rokās.

Reklāma
Reklāma

Lasītājs jau nepacietīgi vaicās: nu, bet ko tad šie kungi sarunāja? Kāpēc sarunai tāda uzmanība? “Vesti segodnja” uzlikusi sarunai virsrakstu “Ar gadiem tradīcijas var pārmainīties”, to ņemot no 
E. Cilinska teiktā 16. marta sakarā, tātad par turpmāku leģionāru piemiņas godināšanu. Saruna ir par šīs piemiņas pasākuma pārtraukšanu, pārveidošanu, pārvietošanu vai aizstāšanu ar citādu pasākumu.

A. Giļmans jautā 
E. Cilinskim: “Tātad jūs ierosināt nepārnest godināšanas vietu (pie Brīvības pieminekļa), bet noteikt citu datumu un līdz ar to citu godināmu priekšmetu (notikumu)?” E. Cilinskis atbild, ka “ne tik primitīvi. Katram datumam (notikumam) ir sava nozīme, 16. martu atzīmē jau vairāk par sešdesmit gadiem. Es vēlētos, lai ar laiku mainītos akcenti, lielāku uzmanību pievērstu Centrālās padomes memorandam (1944. gada 17. martā). Jo izveidojusies arī cita, man (Cilinskim) nepatīkama tradīcija: 16. marts kļuvis par protestu dienu, kas sakņojas mūsdienu politikā, bet nevis Otrā pasaules kara vēsturē. Ja vairākus gadus pēc kārtas 16. marts paietu bez pierastās šīm dienām pretimstāvēšanas, tad šie akcenti nomainītos ātrāk”. (“Vesti”, 20. janvārī)

A. Giļmans Cilinska piedāvāto leģionāru godināšanas nomaiņu 16. martā ar Centrālās padomes cildināšanu 17. martā nosaucis par kompromisa meklēšanas sākumu un solījies par to aprunāties ar t. s. “antifašistiem”. E. Cilinskis pie teiktā atrunājas, ka viņš pauž vien Nacionālā bloka viedokli. Viņam taisnība, ka ir arī citas organizācijas ar citiem uzskatiem par 16. marta godināšanas pārtraukšanu.