Tāds bija ģenerālis Balodis 0
LU Latvijas Vēstures institūta apgādā nupat iznākusi akadēmiķa Andra Caunes grāmata “Ģenerāļa Jāņa Baloža pēdējie mūža gadi Latvijā 1956 – 1965”. Tas ir laikabiedru iespaidu un liecību apkopojums par šī Latvijas vēsturē pazīstamā vīra mūžu un dzīvi Latvijā pēc atgriešanās no trimdas.
Jānis Balodis bija tautas un armijas rindās populāra personība jau kopš 1919./1920. gada neatkarības cīņām, bet pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, līdz pat 1940. gada sākuma domstarpībām ar Kārli Ulmani un viņam pietuvināto loku ģenerālis Balodis faktiski bija otrā persona valstī. Okupācijas vara viņu kopā ar kundzi Elvīru arestēja vienu no pirmajiem. Baloži visus kara gados pavadīja ieslodzījumā Krievijā, no trimdas Vladimirā atgriezās Rīgā vien 1960. gadā.
Grāmatas autors, akadēmiķis Andris Caune vairāk asociējas ar Rīgas arheoloģiju, tomēr vēsturnieks un viņa tēvs gleznotājs Voldemārs Caune pieder tam ierobežotajam cilvēku lokam, ar kuriem Jānis Balodis un viņa dzīvesbiedre Elvīra mēdza tikties gan šaurajā Tērbatas ielas komunālajā miteklītī, gan Saulkrastos, kur Baloži pavadīja vasaras. Ķerties pie grāmatas Caunes kungu vēl vairāk pamudinājušas viņa rokās nonākušās dzejnieka un žurnālista Kārļa Eliasa atmiņu pierakstu kopijas. Eliass bija viens no Baloža tuvākajiem draugiem mūža nogalē. Atmiņās dalījies arī Kārļa Eliasa dēls Modris Eliass. Atmiņas skar gan padomju laiku, gan iespaidus par Balodi pirms 1940. gada. Daļu no grāmatas vairāk nekā 300 lappusēm aizņem agrāk nepublicētas liecības. Daļa ir trimdas periodikā, kā arī grāmatās un mūslaiku izdevumos sastopamo rakstu apkopojums, tajā skaitā Andra Caunes 1998. gada “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā” ievietotais “Par ģenerāļa Jāņa Baloža dzīvi Latvijā pēdējos mūža gados”. Sējumā ir daudz 50. – 60. gados tapušu unikālu fotogrāfiju, kas rāda ģenerāli Balodi vecumdienās un tāpat viņa bēres 1965. gadā. Lielākoties tās uzņēmis Andra Caunes tēvs Voldemārs Caune.
Autors atzīst, ka fiksētajās atmiņās par Balodi sastopamas pretrunas, neprecizitātes un aplamības, kuras gan iespēju robežās mēģināts novērst: “Grāmata ir liecību un materiālu krājums ģenerāļa Jāņa Baloža plašākai zinātniskās biogrāfijas sagatavošanai, kuru nākotnē kāds jaunāks vēsturnieks uzņemsies rakstīt.” Var piekrist Caunes kungam, ka arī ģenerālis Balodis pelnījis tādu pašu analītisku un izsvērtu dzīves aprakstu, kādu savulaik vēsturnieks Edgars Dunsdorfs veltīja Kārlim Ulmanim.
