Tads Blinda neliek vilties 0
Taisnību sakot, uz iepazīšanos ar visu laiku ienesīgāko filmu Lietuvas kino vēsturē – “Tads Blinda: leģendas sākums”, kura tikko sākusi ceļu pa Latvijas kinoekrāniem, devos skeptiskā noskaņojumā. Beigās tomēr nācās atzīt, ka lietuviešiem izdevies tīri labs piedzīvojumu stāsts, kurā ir viss nepieciešamais – publikai pievilcīgi galveno lomu tēlotāji, mīla un viltus, cīņas, kā arī neuzbāzīgs patriotisms.
Latviešu kinematogrāfa pēdējo gadu lielfilmām piemīt viena nelaime: tajās ir pārāk daudz teātra un pārāk maz kino. Tur nepalīdz pat datorefekti, kas patiesībā vēl vairāk pastiprina “neticu” sajūtu. Ja darbība notiek pašu zemes mežos, purvos un pļavās, izskatās daudz ticamāk un pārliecinošāk, īpaši jau filmai ar patriotisku piesitienu. Mans viedoklis ir, ka skatāmības ziņā mums pagaidām nav ko likt pretim “Tadam Blindam”, kas turklāt tapis pāris, nevis nezin cik gados. Jā, jaunā režisora, daudzu popmūzikas klipu autora Donata Ulvida filmas sižetā ir arī baltiem diegiem satrāklētas un loģiski neizskaidrojamas vietas, taču kopumā par latviešiem krietni ekspresīvākie lietuvieši garlaikoties nelika, lirikā un miglas vālos negremdēja, tāpēc laiks pagāja ātri.
Zemnieka dēls Tads Blinda (1846 – 1877) Lietuvas Žemaitijā patiešām reiz dzīvojis, laikam arī pret varu dumpojies un savu mežabrāļu komandu izveidojis, tomēr kopumā versijas par viņa dzīvi ir ļoti dažādas. Daži apgalvo, ka viņš bijis nevis lietuviešu Robins Huds vai Zorro, bet aplaupījis gan bagātos, gan ne tik bagātos un dzīvi beidzis kā pieķerts zirgu zaglis. Pēc cēlākas versijas, Blindu ar viltu notvēris un nogalinājis vietējais muižnieks Oginskis. Lietuvas tautā tomēr visdziļāk iesēdies Tada Blindas stāsta literārais variants, kas ir 1907. gadā tapis vairāku lietuviešu autoru kopdarbs. Tajā Blindu attēloja kā 1861. gada zemnieku sacelšanās vadītāju, cēlu, patriotisku cīnītāju pret poļu un krievu apspiedējiem. Protams, kad 1973. gadā lietuvieši uzņēma TV miniseriālu par minēto varoni, ideja par cīnīšanos pret svešinieku varu tika nomainīta ar šķiru cīņas elementiem, taču 2011. gada versijā tādu šķēršļu vairs nav. Tāpēc no Tada Blindas tiek gan poļu paniem, gan krievu moskaļiem, kuri abi kopā lietuviešu zemnieku neuzskata par līdzvērtīgu cilvēku un vēl mēdās: “Bļin-da, Bļin-ņet.” Šī sižeta līnija – “kungu tautu” augstprātīgā attieksme pret iezemiešiem un frāze “Skaista zeme tā Lietuva, tikai lietuviešu pārāk daudz” – ar minimālām korekcijām tikpat labi iederētos kādā latviešu filmā. Kā saka – savējie sapratīs.
Pats kolorītākais kā vienmēr ir sliktais tēls – šoreiz muižas vagars, kurš, lokāli raugoties, ir visa ļaunuma sakne – nodevīgs, viltīgs, mantkārīgs, nežēlīgs, liek ragus lietuviešu muižkungam, šantažē ar draudiem izpaust pagātnes tumšos noslēpumus, paralēli rok pamestā muižā svešus dārgumus un lieliski darbojas kā provokators.
Tieši šī filmas it kā sīkā epizode, kā, spiežot uz attiecīgajiem tautas mentalitātes un vēlmju taustiņiem, izraisīt asinsizliešanu un “uztaisīt” dumpi tur, kur tas citādi nekad nebūtu radies, manuprāt, ir viena no labākajām. Faktiski jau arī Tads Blinda nemaz nevēlas kļūt par sacelšanās vadoni un tāds nejūtas. Viņš daudz labprātāk artu zemi un paslepen mīlētu lietuviešu muižnieka Gruiņus meitu, bet kļūst par apstākļu ķīlnieku. Var tikai apsveikt, ka Blinda nav uztaisīts par amerikānisku supervaroni, kurš ar līku mietu apsit desmit cara zaldātus. Viņš ir drusku dzīvē sapinies, avantūristisks puisis, kurš tomēr uzklausa par sevi gudrāku padomus. Tad, kad jāsit moskaļi, palīgā nāk citi lietuviešu vīri, un tā, šķiet, ir viena no filmas idejām – karotāji ir visi kopā, nevis katrs par sevi, un ne mazāk svarīgi apzināties, par ko karot.
Meitene kino kasē man bilda, ka publika uz filmu nākot maz, jo laikam ļaudis priekšroku dodot Holivudai. Viņai pašai “Tads Blinda” bija paticis: “Tīri labs kino lietuviešiem.” Seansa laikā ap 80 vietu zālē sēdēja pieci skatītāji. Tiesa, tas bija rīta seanss, taču šī filma vienalga pelnījusi lielāku uzmanību.
