Anda Līce: Kino ļaudīm, kas strādā ar vēstures materiāliem, ir milzīga atbildība 2
Vēsture ar bērna acīm un vēsture caur bērna sirdi un prātu. Pagātnes notikumi vislabāk spēj uzrunāt jaunatni, ja par tiem runā tāda paša vecuma cilvēki. Lai cik arī traģiski notikumi vecāko paaudzi ir skāruši viņu bērnībā un jaunībā, stāstot par tiem šodien, ir neiespējami pārdzīvoto vizualizēt.
Par padomju represijām ir izdotas neskaitāmas atmiņu grāmatas, veikti zinātniski pētījumi, muzejos ir daudz priekšmetisko liecību, vēl ir dzīvi notikumu dalībnieki, ir uzņemtas dokumentālās filmas. Tāds mantojums! Ko ar to darīt, lai tas neiegulst plauktos, bet uzrunā spilgti un pārliecinoši un velk mūs ārā no tām komforta zonām, kuras mēs ap sevi nemitīgi veidojam, un lai nesagrozītā patiesība iet arī tālāk – pasaulē. Latvijā joprojām nav nopietnu kino darbu par deportācijām un visu, kas ar tām saistīts, tādēļ ar nepacietību tiek gaidīta mākslas filma “Melānijas hronika”.
Paldies lietuviešiem par kino drāmu “Ekskursante”! Skatoties filmu, es kopā ar lietuviešu meiteni Mariju atkal nonācu savā bērnībā. Kaut gan neesmu piedzīvojusi tādas šausmas kā viņa, pilnībā izjutu, no vienas puses, tā laika baiso garu un baiļu atmosfēru, no otras – arī gluži neticamu cilvēcību. Ja tās nebūtu, daudzi, droši vien arī es, neatgrieztos Latvijā. Filma ir apsūdzība režīmam un arī sava veida pateicība tiem, kurus režīms nebija padarījis par zvēriem, pat ja viņi strādāja VDK. Tiem, kas nav dzīvojuši tajā laikā un tagad visgudri teoretizē, kā kuram toreiz vajadzēja uzvesties, ir jābūt uzmanīgiem ar secinājumiem. Tas laiks negāja nekādos rāmjos, un nav brīnums, ka ir tik daudz pretrunīgu mūžu.
Kino ļaudīm, kas strādā ar šādiem vēstures materiāliem, ir milzīga atbildība. Pasauli ir pārņēmusi sentimentālu filmu un seriālu sērga, un skatītājs jau ir pieradināts pie novelkamām bildītēm, nedomāšanas un viegli sagremojamiem kultūras produktiem. Tieši tagad, kad valda jaunības un ēšanas kults, skolās ir jārāda tādas filmas kā “Ekskursante”. Tas ir svarīgi īpaši tagad, kad Krievijā atdzimstošais staļinisms kļūst par draudu visai Eiropai. Jaunatnei ir jāzina, ar ko viņiem var iznākt sastapties. Nepārmetīsim jauniešiem, ka viņi maz interesējas par vēsturi, to nepiedodami ātri bija aizmirsuši arī mūsu valdību onkuļi un tantes un sabiedrība kopumā, bet vecās Eiropas valstis nevēlējās sevi apgrūtināt ar, viņuprāt, jau tik tālu pagātni. Eiroparlamentāriešiem ir jāredz dokumentālā filma “Putina ceļš”, ja viņi nevēlas, lai tas šķērsotu visu Eiropu.
