Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
6. jūlijs, 2012
Drukāt

Tāds neparasts vieglums un miers. Saruna ar Māri Mihelsonu

Foto - Aivars DrāznieksFoto - Aivars Drāznieks

Kad 2000. gadā “Prāta vētra” gribēja iekarot Ameriku, kāds zinīgs producents esot puišiem teicis: mūziķim jāstrādā kā zirneklītim – atpazīstamību jāsāk vērpt no mājvietas, no centra, vien pamazām to paplašinot. 
Tagad prātvētriešu tīmeklis noausts jau līdz Lielajam Benam un Lielajam mūrim, taču centrs arvien ir vieta, kurp atgriezties.

 

 

Jūlijā un augustā puiši atkal koncertēs Latvijā. Par mūziku, tīmekli, iedvesmu un mājām saruna ar grupas taustiņinstrumentālistu MĀRI MIHELSONU.

 

– Tikko esat atgriezušies no Krievijas. Kādi iespaidi?

– Līgo vakarā atgriezāmies, pēc dažām dienām jau atkal lidosim prom – šogad Krievijā esam katru nedēļu.

Kad pirms vairākiem gadiem Maskavā notika mūsu pirmais koncerts, satraucāmies: kā būs? Kam spēlēsim? Vai publika mūs pieņems? Izejam uz skatuves – zāle pilna, sagaida ar aplausiem. Krievijā ir brīnišķīga publika, emocionāla, atsaucīga, lai kur mēs uz-
stātos, uzņem pārsteidzoši labi.

Agrāk Krievijā braucām no vienas pilsētas uz otru, taču attālumi ir milzīgi, tāpēc tagad esam mainījuši taktiku – nospēlējam vienu koncertu un lidojam uz mājām, tad nākamo – un atkal atpakaļ.

Bet sajūta ir fantastiska – vari braukt un braukt, visur publika gaida. Un tas taču mūziķim ir svarīgākais – spēlēt. Un sajust, ka publikai tas ir vajadzīgs.

– Bet tagad Rīgā augu dienu gatavojaties Latvijas tūrei. Kāda tā būs?

– Šiem koncertiem esam iecerējuši izveidot kaut ko īpašu, pauzītē starp Līgo svētkiem un nākamo Krievijas braucienu tas jāpagūst.

– Jauna dziesma?

– Ne gluži. Pagaidām neatklāšu, lai klausītājiem ir pārsteigums. Pasaulē tas nav nekas jauns, bet mūsu grupas vēsturē gan kaut kas līdz šim nebijis, pašiem interesanti. Ceram, ka jaudāsim to paveikt trijās dienās.

– Cik zinu, “Prāta vētrai” ir savdabīga dziesmu producēšanas sistēma. Kā šoreiz tas notiek? Vai prāta vētra met augstu vilni?

– Mēs visus lēmumus parasti pieņemam kolektīvi. Tikai pie pēdējā albuma strādājām, daloties komandās. Turklāt tagad klāt nācis arī producents, viņa viedoklī ieklausāmies.

– Runājot par disku “Vēl viena klusā daba”, puiši teic, ka tajā ir ļoti daudz tevis.

– Nudien brīnos, ka viņi mani tā izceļ, jo visi jau esam kaut ko darījuši šajā albumā. Vienkārši pagājušajā gadā man bija tāds sev pašam dots uzdevums – rūpīgi sagatavot mājas darbu. Mums ir mēģinājumu telpa, tur es vairākus mēnešus no vietas liku kopā idejas, lai būtu ko dot pārējiem klausīties. Mājās ņēmu no plauktiem visas dzejas grāmatas, kas bija, šo to piepirku klāt.

 

Šoreiz bija vairāki negaidīti pavērsieni – izvēlos kādu dzejoli par pamatu, sāku veidot dziesmu, bet vienā brīdī tas dzejolis aizslīd otrā plānā, un tā vietā nāk cits dzejolis. Agrāk nekad tā nebija noticis – sāc ar vieniem vārdiem, bet finālā ieliec citus, dažkārt pat mainot sākotnējo tematu.

 

Deivids Fīlds, producents, ar kuru strādājām pie šā albuma, noklausoties dziesmas uzmetumu, vienmēr lūdza, lai pārtulkojam viņam tekstu, lai izstāstām, par ko šī dziesma ir. Un tad viņš stāstīja, ko ir sajutis, klausoties melodiju, kādas asociācijas ir raisījušās.

Bieži vien tas nesakrita ar mūsu ieceri. Tāpēc mēs vairākkārt mainījām tekstu. Tas ir grūti izstāstāms process. Un tā notika ar vairākām dziesmām. Man tas bija kaut kas pavisam jauns. Deivida galvenā doma – mūzika nedrīkst būt atrauta no teksta, dziesmā vārdiem un melodijai ir jāveido vienots veselums. Jābūt kā bumbiņai…

– … kas trāpa klausītājam tieši sirdī.

– Tas būtu ideāli!

– Deivids saprot, ka šovbizness ir nežēlīgs. Nav viegli iekarot virsotnes, bet noturēties – vēl grūtāk. “Prāta vētrai” jau ir 20 gadi. Publika gaida no jums arvien ko jaunu. Nedrīkst pievilt, kļūt paredzamiem. Atbildība nenomāc?

– Jā, visi gaida, gaida kaut ko nebijušu, taču paši nezina, ko īsti.

 

Un, kad parādi jauno, visi sākumā jūtas nedaudz vīlušies, āaaaa, šis tomēr nav tik labs, kā tas vecais – tas, kas bija pirms tam, tas gan bija labs. Un tā no albuma uz albumu – jauno nepieņem, taču, kolīdz nāk klajā nākamais albums, saka – iepriekšējais, jā, tas gan bija labs.

 

Tomēr viss, ko mēs darām, ir un paliek “Prāta vētra”, tie esam mēs paši.

– Nesen intervijā Stings teica ko līdzīgu – publika labprātāk klausās veco, jau zināmo. Tomēr tu dari savu darbu, ej savu ceļu, muzicē un pamazām pieradini publiku arī pie jaunā. Īstenībā mani kā klausītāju vienmēr vairāk par visu ir fascinējuši brīži, kad mūziķis pilnīgi nododas tam, ko dara, saplūst ar mūziku, jo viņam vairs nekas nevienam nav jāpierāda. Esi izjutis ko tādu arī pats uz skatuves vai ierakstu studijā?

– Pēdējā albuma ierakstā. Tas bija ilgs process, gandrīz gada garumā, un sajūta, kas visu to laiku tevi pavada, ir ļoti svarīga. Visā radīšanas procesā – darbā ar tekstiem un melodiju, ierakstā – bija tāds neparasts vieglums un miers. Dari, tev šķiet, ka kaut kas sanāk, tev patīk, un nav nekādas nemiera sajūtas. Albums ar ļoti labu iekšējo noskaņojumu. Varbūt tāpēc, ka ļoti labs iekšējais noskaņojums valdīja arī grupā pašā. Tas ir svarīgi. Ļoti svarīgi.

– Kā ir pirms koncerta? Joprojām izjūti satraukumu?

– Noteikti. Satraukums ir vienmēr. Un nav lielas atšķirības, vai tu spēlē trīsdesmit cilvēkiem vai desmit tūkstošiem. Taču, kad sāc spēlēt, kādā brīdī tas pēkšņi izzūd. Pat nevaru izskaidrot, kā.

– Kad ieej mūzikā? Saplūsti ar to?

– Kad sajūti, ka publika tevi pieņem, ka tas, ko mēs darām, cilvēkus saviļņo.

Bet satraukums arī mēdz būs dažāds. Viena lieta – radošais satraukums, tāds, kas tevi savā ziņā mobilizē, uzlādē. Pavisam kas cits – satraukums par iespējamām tehniskām problēmām, piemēram, ar elektrību. Ieslēdz papildu lukturi, un pēkšņi tiek izsisti korķi – kaut kas tāds, kas no tevis nav atkarīgs. Tāds satraukums neizzūd, tas karājas gaisā līdz pat koncerta beigām. Laimīgā kārtā bieži tā negadās.

– Un kādas sajūtas ir pēc koncerta – gandarījums? Nogurums?

– Gan viens, gan otrs. Jocīgi, pēc īpaši lieliem koncertiem kā, piemēram, Mežaparkā vai kaut kur Krievijā, kad Renārs ir nodibinājis fantastisku kontaktu ar klausītājiem, kad visi esam bijuši vienā lielā notikumā, tu nonāc no skatuves un pēkšņi sēdi mazā telpiņā…

Īstenībā tas ir ļoti svarīgi, mēs tā darām – pēc koncerta vajag pasēdēt. Tas ir kā sportā – atsildies, jo emocijas ir bijušas sakāpinātas, tādēļ pēc tam vajag tā klusi un mierīgi pasēdēt.

– Jautājums, ko uzdodu visiem mūziķiem: kas tev bērnībā dziedāja šūpuļdziesmas?

– Māmiņa. Bet es to pat īsti atcerēties nevaru. Kurš tad vēl? Varbūt tētis… Nē, neatceros.

– Un kas pasakas lasīja?

– Arī droši vien viņa. Kaut gan galvenokārt pasakas es lasīju pats. Agri iemācījos lasīt, man bija visīstākā grāmatu mānija, gāju pāri ielai uz bibliotēku, pavisam vēl maziņš, dažkārt pat divas reizes dienā, sākumā ņēmu plānās, tad arvien biezākas. Jā, pasakas es sev lasīju pats.

– Kā radās interese par mūziku? Vai tētis un māmiņa pamudināja?

– Par tēti daudz neko nevaru pateikt, viņš no mums aizgāja, kad man bija četri gadi, neatceros, bet ar mūziku, šķiet, viņam nebija sakara. Māmiņai arī ne. Kad vēl gāju bērnudārzā, pie mums grupiņā atnāca skolotāja Gunta Pavilone, lūdza, lai katrs kaut ko nodziedam, pēc tam dažus aicināja nākt uz Jelgavas mūzikas skolu. Mani arī. Bet notika tā: manu draugu Juri viņa māmiņa veda uz mūzikas skolu, bet mana māmiņa mani neveda. Un tad es teicu: kā tad tā, Juri ved, man arī gribas!

Ietrāpīju kora klasē. Tiesa, mūzikas skola nebija mīļākais posms manā dzīvē, obligātās klavieres un solfedžo mani nu itin nemaz neaizrāva. Jauks pavasaris vai silts, saulains septembris, džeki pa sētu bumbu dzenā, bet tu pēc pamatskolas ej vēl uz mūzikas skolu.

 

Tomēr es biju atradis veidu, kā to izturēt, – teicu sev: mūzikas skola ir tikai dažas stundiņas, tas drīz beigsies, un es būšu brīvs, varēšu iziet ārā gan futbolu uzspēlēt, gan kazakus-razboiņikus.

 

– Bērnībā tu esot sapņojis kļūt par kosmonautu, rallistu vai arheologu. Kā nonāci Lauksaimniecības akadēmijā?

– O, rallists un arheologs – tas man vēl arvien patīk. Bet ar akadēmiju viss notika gaužām vienkārši. Virsū nāca armija, bija steidzami jādomā, ko darīt. Akadēmijā Mājturības fakultātē mācījās mans labs draugs, viņš teica – tur nav ne drausmīgās fizikas, ne briesmīgās ķīmijas, tikai pedagoģija, virpošana, kalšana, ēdiena gatavošana.

Tā es iestājos. Tagad varu būt mājturības skolotājs zēniem.

– Un kā tu nokļuvi “Prāta vētrā”?

– Ar viltu! Renārs bija man sens draugs, no mūzikas skolas laikiem, abi piedalījāmies LTV raidījumā “Skabarga”, daudz ko darījām kopā. Kad uzzināju, ka Renārs, Jānis, Kaspars un Mumiņš grib dibināt grupu, aizgāju Renāram līdzi. Esmu gadu jaunāks par viņiem, tāpēc sēdēju malā. Pārējie nebija sajūsmā, ka Renāram līdzi nāk čoms, bet pamazām ierīvējos. Reiz man pat atļāva kaut kādu klavieru partiju nospēlēt. Paveicās, tiku pieņemts.

– Šķiet, paveicās ne tikai tev, paveicās jums visiem.

– Ceru, ka tā mums ir abpusēja ķīmija.

– Runājot par ķīmiju: kad iepazinies ar Santu, tev mugurā esot bijis Mazā prinča kostīms, bet viņai bijuši glīti saskrullēti mati.

– Tas notika Siguldā pirms gadiem septiņiem. Tur ir laba ierakstu studija, kurā Gints Sola darbojas, arī “Dzelzs vilks” tur ierakstās un Mielavs. Mēs arī bieži vien braucām uz turieni. Tajā reizē mums pateica, ka būšot ciemiņi, mēs ar Kasparu Rogu nolēmām sapucēties, aizgājām uz tuvāko “second hand” veikalu un nopirkām nenormālākās drēbes – man bija apspīlētas melnas reitūzenes, sarkana žakete, balts krekls un kaut kādas kurpes. Acīmredzot Santai tas kaut kādā veidā asociējās ar Mazā prinča kostīmu.

Un tie viņas skruļļainie mati… Jā, tie bija glīti, lielās čirkās. Fotogrāfijā nav iemūžināti, bet atmiņā gan. 
CDPrataVetra

– No pirmā skata?

– Var teikt, jā. Otrreiz satikāmies jau Rīgā, tad trešo reizi… Tā notiek dzīvē.

– Un tagad jums ir Maija un Andrejs.

– Maijai pieci gadi, Andrejam jūlijā būs divi.

– Vai dziedi viņiem šūpuļdziesmas, lasi pasakas?

– O, jā, ļoti daudz! Andrejam “Aijā žūžū” vairākus simtus reižu. Maijai arī. Un tad vēl ar Maiju pasakas abi lasām šad un tad. Dažreiz Maijai uznāk lielā grāmatu kāre, tad viņa grib, lai lasu priekšā. Un tad atkal apsīkst. Tā cikliski.

– Vai pagūsti redzēt, kā viņi aug?

– Protams! Patiesībā ar bērniem pavadu ļoti daudz laika, vairāk nekā cilvēki, kas strādā ofisos. Man ir aktīvie koncertu vai ierakstu periodi un ir periodi, kad esmu mājās no rīta līdz vakaram.

– Brīvā laikā tu arī fotografē. Esi veidojis dizainu vairākiem “Prāta vētras” albumiem.

– Jā, tā ir gadījies. Tagad jau visi fotografē. Tiesa, es to nedaru ar telefonu, man Ziemsvētku vecītis atnesa brīnišķīgu īsto filmiņu fotoapa-
rātu, vienkāršu. Kad Amerikā un Anglijā ierakstījām jauno albumu, es daudz fotografēju, tāpat vien, bez kāda īpaša mērķa un nodoma. Kad nolēmām albuma veidošanā piesaistīt latviešu dizaineri, kas dzīvo Londonā, Līgu Kičenu, viņa jautāja, vai mums ir kādas bildes no procesa. Apskatījās manējās un teica: ļoti labi, derēs. Vēlāk visi kopā apspriedām idejas. Līgas dizains, manas bildes. Bet pirms tam bija dizains gan “Četriem krastiem” un “Izlasei”, gan visiem mūsu DVD. Es gan neesmu tas, kas ar datoru darbojas, bet man ir vīzija – sēdēju blakus un teicu: varbūt te darām tā. Vai šitā.

– Kas tevi iedvesmo, dod spēku, piešķir dzīvei smaržu un krāsas?

– Visas labās lietas. Tu brauc ar mašīnu, un luksoforā deg zaļais, brauc tālāk – atkal zaļais, un tad atkal, un tu sajūties tā labi un laimīgi it kā ne no kā. Reizēm iedvesmo mūzika, ne jau tieši, bet pēkšņi uzmudina tevi, ievirza. Braucieni iedvesmo, savstarpējās sarunas, kas mums vienmēr grupā ir. Iedvesmo visdažādākie lauku darbi. Bērni iedvesmo, grūti pateikt, kā tieši, bet, piemēram, ja visu dienu esat pavadījuši kopā un vakarā viņi vēl sāk ārdīties, tu sākumā uzvelcies un tad pēkšņi saproti, ka bērni iedvesmo tevi mācīties būt pacietīgam. Santa iedvesmo, noteikti. Agrāk nevarēju ne saprast, ne zināt, cik tas ir labi, ja tev ir ģimene. Kaut kas liels, silts, stiprs. Īstenībā vienu iedvesmas atslēgu grūti nosaukt. Dzīve kā tāda.

 

Māris Mihelsons

• “Prāta vētras” taustiņinstrumentālists.

• Piedzimis 1975. gada 3. augustā.

• Absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti.

• Precējies ar Santu Bindemani, ģimenē aug meita Maija (5) un dēls Andrejs (2).

• Vairāku “Prāta vētras” albumu dizaina autors.

 

“Prāta vētras” koncerti

• 28. jūlijā Jelgavā

• 3. augustā Ventspilī

• 5. augustā Saldū

• 12. augustā Preiļos

•noslēguma koncerts 17. augustā Rīgā “Skonto” stadionā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+