Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
1. marts, 2013
Drukāt

Tāds plašums brīvībai

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

21. martā sākas astronomiskais pavasaris. Tilta, laipu, palu, galējību mēnesis gan dabā, gan izjūtās.

 

Kādreiz tētis teica: “Skaties augšup, martā ir viszilākās debesis.” Tik daudz gadu jau pagājis, bet man joprojām svarīgi sajust, kā burtiski izsprāgst spilgts zilums. Viss apkārt top skaists, spožs un apskaidrots.

Tāda esība brīdī pirms. Nevis pats koncerts, bet iešana uz to. Nevis pavasaris, bet pirkstu galos trīsošā apjausma: tūlīt būs. Kā sportistam, kurš gaida starta šāvienu.

 

Zils. Kūst. Labi. Skaties zilgmē, bet pēkšņi lāsteka gāžas tieši uz galvas. No tās vairoties, iekāp suņu mēslos. Pretīgi, bīstami.

Divi vīri sēdēja uz būdiņas sliekšņa. Viens redzēja dubļus, otrs – zvaigznes. Pavisam cita situācija, jo tā ir japāņu haika, bet ja nu par to pašu? Par lielo iespēju jebkuru norisi pagriezt gan sev fiziski un emocionāli labvēlīgā virzienā, gan pret. Cilvēks ir ļoti atkarīgs no tā, ko domā par notikumiem. Kā tos tver. Gandrīz viss dzīvē ir stāsts par to, ko izvēlamies redzēt, dzirdēt, sataustīt, izgaršot.

Marta dubļi? Šajā mēnesī tādiem jābūt. Uzvilksim botītes, ir tādi ērti apavi ar gumijotu pazoli, lai dubļi neskādē pavasara izjušanai.

 

Starta šāviens noskanējis: sarauj, sarauj! Tik nenormāli daudz jāizdara! Kā? Kā!

Kad pie galda – ēst. Kad pie datora – rakstīt. Kad siltumnīcā – rokas zemē, dibens gaisā: ne par ko citu nedomāt kā par redīsu sēkliņām. Lai jauks tukšums galvā. Mācīties pārslēgties. Piedzīvot to, kas ir.

 

Piķējot salātdēstus, tomēr jādomā par darbu, kura pabeigšanas laiks kā no pagrieziena izniris vilciens? Varbūt tomēr iespējams neielaist sevī trauksmi, bet tā vietā papētīt, kas līdz šim apgūts tikšanai galā arī ar šādu situāciju? Maza iedvesma, sīks paradokss, un šaura spraudziņa uz zilajām debesīm atkal vaļā.

 

Gaisma daudz dod. Tā riktīgi – vakars garāks, rīts agrāks. Bez barometra var pateikt: šitie mākoņi nozīmē lietu, tie atnesīs mīnusus. Tāds plašums brīvībai – no pirmā sniegpulkstenīša līdz sala naktī vibrējošām zvaigznēm!

 

Mēteļi kļūst vieglāki. Viļņo apmetņi, lakati. Arī tā ir brīvība, kad aizvien vairāk plašuma un plandoņas. Liela vēlme elpot jutīgāk. Un pēkšņi kā zemes dvesma, kā dzērvju sajūta – vīrieša smarža, sievietes aromāts. Smalki, viegli, maigi, brutāli – saostīšanās. Tas pozitīvi lopiskais, veselīgi dzīvnieciskais cilvēkā, kas ļauj iegavilēties: cik gan forši, ka gadi iet, bet martam joprojām pasaules radīšanas brīža vibrējums. Pirmā malka nojausma. Dažreiz tikai vairāk pafantazēt gribas. Bet citkārt decembrī piedzimst neplānotie bērni. Laimīgi, jo nākuši no brīvības.

 

Paradoksa šarms, un tāda allaž mazliet žēl. Sīkās puķītes, ko kādreiz klases puikas dāvināja meitenēm par to, ka tika apsveikti 23. februārī, armijas dienā. Vīri, kuri stiepa sievām izstīdzējušu tulpju pušķi pēc tam, kad, sasuminot darbabiedrenes, bija piesuminājušies paši. Ekonomikas nozare, kas ievilka daudzus, bet par miljonāriem padarīja dažus…

Laiks, līdzīgi paliem, visu lieko sagrauj, iznīcina. Bet varbūt vērts kaut ko no tā arī saglabāt? Vismaz atmiņās, turot rokā tulpi, ko tālās zemēs uzziedinājuši latvieši – 8. marta tulpju paaudzei piederīgo bērni.

 

Sarauj, sarauj!

Skrienu, raujos, bet vairāk nevaru. Taču to vēl jāpaspēj – nomazgāt logus. Izcept kotletes. Ielikt bērnu vannā un pabeigt referāta tēzes.

Nav spēka tās rūtis līdz mirdzumam nospodrināt? Atslābsti un liecies mierā! Atrauj logu līdz galam vaļā, un gaismas tāpat pietiks. Bērnam mātes klātbūtnes miers vajadzīgs vairāk nekā pelde un diētiskās kotletītes. Un vīram tāpat. Lai to saprastu, jāmācās izkāpt no stresa trenktas steigas, paņemot laiku tikai sev. Kurš nepazīst rūpes par sevi, nekad nespēs pilnvērtīgi parūpēties par citiem.

 

Marta saulē labi skatīties uz sirmgalvjiem. Kā staigājošs dimants katra salīkusī kukaža, jo ik grumbiņā Lielais esības Noslēpums. Filma, stāsts, dzejolis vai romāns par sāpēm un zaudējumiem, ticību un cerību. Katrs mūžs – izzināšanas un studiju vērts. Mācīties no paša un citu pieredzes nozīmē izmantot dzīvi un darīt to draudzīgu sev. Līdzcilvēku likteņi, vēstures gaita – kā dievišķas gudrības piesūkusies švamme. Paspiest vēl: atdod, man tas nepieciešams. Es to gribu – domāt par to, cik cieši viss dzīvē kopā. Dzīvība un nāve. Sākums un gals. Jaunība un vecums. Laime un veselība, posts un slimības. Uzdrīkstēšanās un piesardzība.

 

Atzīt otru par vērtību – tad labāk tvert arī sevi kā neaptveramu iespēju avotu, aku, jūru.

Man nesanāks, citi var labāk?

Pienene salauž asfaltu, ja grib tikt pie gaismas. Mazi bērziņi, ieķērušies jumta malā, netērē spēkus, domājot, ka labāk būtu pļaviņā. Spītīgi aug, kur ir.

Pagalma putni martā ķērc, nevis dzied. Pamodušies, izžāvājušies, izturējuši garo ziemu, taisa riktīgu pilsētas jandāliņu. Ja mazam kovārnim pietiek dukas piebļaut visu pagalmu, kā gan pasaule varētu neiedimdēties, ja runāšu es?

Es gribu!

 

Dažreiz, pavasara spilgtajā gaismā raugoties spogulī, pēkšņi uzšķiļas: grumbas, viss rit uz galu, vecs vairs nav pasaulei vajadzīgs. Tad īstais brīdis parunāt ar sevi. Taisnība, pasaulei par tevi nav nekādas daļas, labi, ja tikai pašiem tuvākajiem esi vajadzīgs. Un arī ar noteikumu, ja nečīkstēsi, kur gan visi palikuši.

Jautājums visos laikos ir tikai viens: vai vērtīgi un vajadzīgi spējam būt paši sev? Tas, kurš uz to atbildējis apstiprinoši – vienalga, zem marta debesīm vai decembra krēslā – nevienu pie sevis neaicina. Bet tieši tāpēc visi pie viņa nāk un tiecas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+