Voldemārs Krustiņš: Tādu valdības vadītāju, kas spētu ieziepētā stabā uzrāpties 10
Gluži tāpat kā daiļdārznieki vasaras izstādēs parāda savas skaistākās puķes, pirmsjāņu nedēļā partiju dārznieki izrādīja savus ziedus: vēlēšanu sarakstu pirmos numurus un iecerētos valdību vadoņus. Nu tautai stāstīs, cik tie gudri un cik veikli tie prot angliski runāt. Arī pašas tautas tautiešiem un tautietēm būs daudz un dažādas vēlmes, lielākoties ļoti ideālas prasības par kandidātu ideālām īpašībām un īpatnībām.
Interesanti bija ielūkoties vēstures grāmatās un vēsturiski pazīstamāko personu pašu atmiņās un atziņās, filozofu un politologu pētījumos. Patiešām interesanti!
Tā viens no britu politiskajā vēsturē pazīstamākajiem premjerministriem Bendžamins Dizraeli (1804 – 1881) pēc ievēlēšanas amatā teicis, ka viņš jūtas kā ieziepētā stabā uzrāpies. Viņa laikabiedrs, arī izcils britu valstsvīrs Viljams Gladstons (1809 – 1898) savukārt sekojošām politiķu paaudzēm atstāja secinājumu, ka ministru prezidentam jābūt arī prasmīgam miesniekam (sk.: Cilinskis, Streļčenoks, Circene?). Viens no Austrālijas pazīstamākajiem premjerministriem Roberts Menziss (1894 – 1978) pašironiski atzinies: “Es neizturētu, ja nebūtu apveltīts ar zirga veselību, un, šķiet, ar (zirga) tādu prātu…” Jūs teiksit, ka tas ir par tālām valstīm, tāliem laikiem, tāliem valstsvīriem. Bet kā par mūsu pašu laikiem un vīriem? Kaut vai bieži daudzinātajiem Ulmaņa laikiem un pašu Kārli Ulmani? Vīru, kas bijis pie latviskās Latvijas dzimšanas un pēc tam vadījis astoņas no pavisam 19 valdībām Latvijā.
Man šķiet, ka K. Ulmaņa kā valsts vadītāja, Ministru prezidenta, politiskās vērtības, sasniegumus un vājības spējis pārliecinoši atklāt akadēmiķis Jānis Stradiņš, līdz ar to pavērdams ceļu mūsdienīgām pārdomām par valsts vadītājam nepieciešamām spējām. J. Stradiņš intervijā žurnālam “Ir” (2013. gada 26. marta numurā) atklāj, ka “te jau ir tā lieta, ka demokrātija jāapvieno ar autoritāti. Šajā ziņā man Ulmanis neliekas slikts… Par Ulmani runājot, viņš bija diezgan aprobežota, es neteiktu, ka izcila personība, bet domāju, ka neviens cits Latvijas valstsvīrs nav tik lielā mērā atbildis vidējā latvieša mentalitātei… Es Ulmani vērtēju vairāk pozitīvi nekā negatīvi”. Akadēmiķa sacītais, manuprāt, mudina ne vien partijas un to kandidātus, bet arī mūs, pašus vēlētājus izvērtēt un uzticību līdz ar balsi atdot tam kandidātam, kurš visvairāk ar spējām, prātu un godīgumu (Ulmanis iztika ar algu, viņam nepiederēja ne liela manta, nedz īpašumi) atbilstu mūsdienu, mūsu vidējo latviešu, mentalitātei. Bet kāda tā ir, šī mentalitāte?
