Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
20. oktobris, 2015
Drukāt

“Tagad filmēju sapņos….” Saruna ar kinooperatoru Miku Zvirbuli

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Šogad Nacionālā kinofestivāla “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu latviešu kino mākslā saņems kinooperators Miks Zvirbulis. Kino “Splendid Palace” rotā milzu plakāts ar latviešu kino operatora portretu, bet rīt, 21. oktobrī, šajā smalkajā kino mekā notiks meistaru godinošs pasākums.

Mikam Zvirbulim šogad aprit 55 gadi, kopš viņš iesāka savu radošo darbību. Filmu, pie kurām strādājis, ir četrdesmit vai pat vairāk, trīsdesmit no tām – spēlfilmas. Miks Zvirbulis ir viens no ievērojamākajiem latviešu kinooperatoriem, kurš stāvējis aiz kameras tādās filmās kā “Kārkli pelēkie zied” (1961), “Kapteinis Nulle”(1964) un “Akmens un šķembas”(1966). Viņa pūrā ir sākot no visbiežāk rādītām filmām “Tās dullās Paulīnes dēļ” līdz “Es visu atceros, Ročard”. Katra ar savu dramaturģisko sāli, iezīmīga ar attēla kultūru un kvalitāti.

– Mik, sakiet, lūdzu, vai arī tagad kādā filmā stāvat aiz kameras?

– Sapņos… Un tas nav tukša vārda pēc. Reizēm patiešām pats brīnos. Vēl pagājušonakt filmēju. Kā smiedamies saku – pēdējos gados filmēju vairāk nekā jebkad agrāk – gan dokumentālās, gan spēlfilmas, tikai ar to starpību, ka sapņos. Nupat, piemēram, redzēju kādu epizodi, šķiet, vai tik ne kādā Krievijas gadatirgū…

– Ko īsti nozīmē būt kinooperatoram?

– Tā ir pati pirmā kinematogrāfiskā profesija. Kad brāļi Limjēri filmēja vilciena pienākšanu stacijā, kāds vīrs noteikti stāvēja aiz kameras. Nezinu, vai viņu toreiz sauca par operatoru. Vēl Ulmaņlaikos sarunā ar Pēteri Lūci par “Zvejnieka dēlu” figurēja mašīnmeistars. Var pat gadīties, ka kādrez kameru tur rokās ar kino pilnīgi nesaistīts cilvēks, bet arī tādā gadījumā viņš izpilda operatora rīkojumus. Operatoru var salīdzināt ar ķēķa darbinieku, kurš iekonservē visu, ko uzņemšanas grupa sastrādājusi. No operatora atkarīgs, kādā tehniskā un mākslinieciskā pakāpē un kvalitātē to visu iemūžinās .Vīrs aiz kameras ir viens no nedaudzajiem uzņemšanas grupas cilvēkiem, kurš sevī apvieno gan tehniskā aroda prasmes, gan māksliniecisko piegājienu. Man ir sajūta, ka labu filmu nevar ne atstāstīt, ne izstāstīt. Ir kaut kas tāds, ko var redzēt un sajust tikai bildē. Un rezultāts atkarīgs no daudziem faktoriem.

Atceros, kā man reiz mācīja Valsts Kinematogrāfijas institūtā Maskavā. Ja tu ienāc uzņemšanas grupas istabā un grupas direktors strīdas ar apgaismotāju brigadieri, operatoram nav nepieciešams ieklausīties strīdus būtībā, novērtēt, kam taisnība. Tavs uzdevums ir nostāties apgaismotāju brigadiera pusē, jo agri vai vēlu pienāks situācija, kad būs melnā nakts, lietus tūlīt gāzīs kā ar spaiņiem, būs palikusi tikai pusstunda līdz uzņemšanas grupas maiņas darba beigām, bet kabeļus un vadus uz citu vietu nevar pārvilkt ātrāk kā pusstundas laikā, savukārt slaveno aktrisi pēc pusstundas jau vedīs uz pavisam citu uzņemšanas laukumu… Un šajā mirklī apgaismotāju brigadieris slapju muguru kaut kā tos vadus un kabeļus tomēr pārvietos, jo viņš atcerēsies, ka tajā strīdā tu toreiz nostājies viņa pusē.

Man bijuši ļoti daudzi lieliski darbabiedri, viens no tiem apgaismotāju brigadieris Ints Derkēvics, starp citu, rada izcilai kordiriģentei Ausmai Derkēvicai, kurš vienā kritiskā situācijā teica – Zvirbuli, tu nekreņķējies, mēs aiz tevis stāvam kā mūra māja. Tāds bija otrais operators Modris Resnais, režisorus, māksliniekus un pārējos, ar ko nācies sadarboties, pat nevaru nosaukt, joprojām kamols kaklā runājot par tiem cilvēkiem, ar ko kopā strādāts, neatkarīgi no profesijas daudzi no viņiem kopīgajam darbam atdevuši savus spēkus, talantus un nervus.

Ja esmu ko sasniedzis, ja kinematogrāfiski mani novērtē par manu mūža ieguldījumu, tad mana ģimene – sieva, meita, mazdēls – manī ir ieguldījuši ne mazāk kā mūžu, lai es būtu tāds, kāds esmu. Viņi piecietuši gan manas novirzes no normas, gan balstījuši grūtā brīdī, niķos un stiķos.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+