Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. februāris, 2012
Drukāt

Tagad varu runāt par visu
. Saruna ar juristu Rolandu Krauzi

krauze2_vs_14

Dr. iur. Rolands Krauze (1930.) ir viens no vadošajiem speciālistiem dzīvokļu un mantošanas tiesībās. Autors desmitiem publikāciju par civiltiesību, īpaši par dzīvokļu likumdošanas, un 1937. gada Civillikuma atjaunošanas jautājumiem. Izdevis komentārus Civillikuma mantojuma tiesību daļai, likumam “Par dzīvojamo telpu īri” un plašu apcerējumu par mantojuma tiesībām Latvijā. 


Strādājis par tiesnesi Jūrmalas tiesā. 1962. gadā ievēlēts par Augstākās tiesas Civillietu tiesas kolēģijas locekli. No 1976. gada Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docents. 1994. gadā apstiprināts par Augstākās tiesas tiesnesi, vēlāk apstiprināts par Senāta Civillietu departamenta senatoru.

Apbalvots ar Atzinības krustu. Viņam piešķirta Augusta Lēbera fonda prēmija par publikācijām tiesību jautājumos un Ministru kabineta balva par Civillikuma komentāru izstrādi. Augstākās tiesas Temīdas balvas saņēmējs nominācijā “Gada cilvēks – 2005”.

 

– Kā jūtaties tagad, kad vairs neesat augstos amatos un ikdienā nav jāiet uz darbu?

– Katram pienāk laiks, kad pašam jāsaprot, ka tā “banka” jātaisa ciet. Man tie izdienas gadi jau sen ir apkārt. Šogad 21. maijā apritēs astoņdesmit divi.

Likumā noteikts, ka par Augstākās tiesas tiesnesi var strādāt tikai līdz 70 gadu slieksnim. Bet 2005. gadā toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, negribēdams mani atlaist, pieņēma par savu palīgu. Pēc tam man piedāvāja vadīt sūdzību izskatīšanas nodaļu. Iznākumā nostrādāju līdz 79 gadu vecumam. Pašlaik arī mājās gluži nesēžu un no aprites pavisam ārā neesmu. Apciemoju savus bijušos kolēģus Augstākajā tiesā. Sekoju tiesu praksei un likumu grozījumiem. Nesen sadarbībā ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta un Judikatūras nodaļas darbiniekiem uzrakstīju tiesu prakses apkopojumu kopīpašuma lietās.

– Agrāk, kad vēl strādājāt par tiesnesi, diezin vai varējāt kritizēt likumus un tiesisko kārtību. Vai tagad varat?

– Tagad jau varu runāt par visu. (Smejas.) Nesen tiesnešu konferencē runāju par lieliem trūkumiem Dzīvokļu īpašuma likumā, cita starpā par jauno jēdzienu “dzīvokļu kopība”, kas daudziem sajauc galvu. Likumā tagad noteikts, ka dzīvokļu īpašnieks drīkst pārsūdzēt tiesā dzīvokļu kopības lēmumu. Bet, kā izrādās, dzīvokļu kopība nemaz nav juridiska persona. Ko tad īsti cilvēks lai sūdz un kur lai meklē taisnību?

 

Jā, ir mazliet jocīgi – tagad kritizēju likumu, ko agrāk pats ieteicu piemērot tā, kā tas ir uzrakstīts.

 

– Vai jūs, viens no vadošajiem speciālistiem dzīvokļu īpašuma lietās, iepriekš varējāt izteikt savu viedokli vai priekšlikumus valdībai un Saeimai?

– Tiesnešiem nav tiesību ierosināt likumu grozījumus. Es uzskatu, ka Augstākās tiesas tiesnešiem, kuru pulkā ir daudz augstas klases juristu un kuri, skatot konkrētas lietas, vislabāk redz likumu nepilnības, būtu jādod šādas tiesības. Likumos mums jo-projām ir daudz trūkumu.

Diemžēl līdz šim tiesnešu viedoklis nekad nav prasīts. Viņiem jāskata konkrētas lietas. Ja īres maksa ir noteikta, piemēram, 10 lati par kvadrātmetru, tad viņu pienākums ir to pietiesāt, un viss.

– No vienas puses, atjaunots vēsturiskais taisnīgums – atdevām namus un zemi to kādreizējiem īpašniekiem. Bet, no otras puses, tūkstošiem daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji nokļuva neapskaužamā stāvoklī – namīpašnieka pieprasītajām īres cenām kāpjot, nespēja maksāt un bija spiesti meklēt pajumti citur. Vai, labojot vienu savulaik cilvēkiem nodarītu netaisnību, neesam pieļāvuši citu?

– Jā, tā tas patiešām ir. Cilvēkiem, kuri pret pašu gribu spiesti īrēt dzīvokli no namsaimnieka, nodarīta liela netaisnība. Kā to novērst tagad, man grūti teikt.

Jāatzīst, tikpat smagas problēmas esam radījuši arī dzīvokļu īpašniekiem. Vienai daļai dzīvojamie nami ir uz pašu zemes. Bet otrai daļai tie tagad atrodas uz citam īpašniekam piederošas zemes. Šo namu iedzīvotāji spiesti maksāt īpašniekam zemes nomas maksu, dažkārt ļoti augstu. Civillikums vispār nepieļauj tā saukto piespiedu nomu. Tas ir absurds. Kā vispār var noslēgt nomas līgumu piespiedu kārtā.

 

Taču šo noteikumu ieviesa tikai tāpēc, lai rastu kaut kādu atrisinājumu zemes un dzīvokļu īpašnieku attiecībām. Manuprāt, situāciju, kad tiek diskriminēta daļa iedzīvotāju, var novērst tikai vienā veidā – zemes nomas maksājumi būtu jāuzņemas valstij.

 

– Vai jūs un citi Augstākās tiesas tiesneši, skatot konkrētas lietas, dažreiz nenonācāt pretrunās ar savu cilvēcisko pārliecību un likuma pantu?

– Jā. Diezgan bieži, skatot dažādas īpašuma tiesību lietas, esam savā starpā strīdējušies par tā vai cita likuma panta atbilstību un piemērošanu. Un ne reizi vien gadījies, ka kāds Augstākās tiesas senators palicis pie atsevišķām domām.

– Kāpēc valstī tiesvedība velkas tik gausi?

– Diemžēl tā ir gadiem ielaista slimība. Gausajai lietu skatīšanai ir nopietni iemesli. Tiesneši ir ļoti noslogoti. Iedziļināšanās kādā konkrētā lietā prasa laiku, katrā ir daudz rakstu darbu. Bet nākamajā dienā jau jāķeras pie jaunas lietas. Darbdienās visām gluži vienkārši neatliek laika, tāpēc bieži tiesneši spiesti strādāt arī brīvdienās. Dažkārt lietas tiek skatītas lielā steigā. Pirmskara Latvijā, skatot kādu sarežģītu lietu, tiesnesim atlika laika aiziet uz bibliotēku un iepazīties, ko par šo tēmu rakstījuši citi juristi, bet tagad tam nav laika. Es uzskatu, ka Augstākās tiesas Civillietu palātā, kurā skata apelācijas sūdzības, tiesnešu skaits būtu jādivkāršo. Varbūt lietu skatīšana tad notiktu raitāk.

Savulaik ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi, Rīgas Juridiskās augstskolas profesori Inetu Ziemeli apspriedām mūsu iedzīvotāju sūdzības par Latvijas tiesvedības gauso gaitu. Viņa sacīja, ka pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteikumiem katram cilvēkam ir tiesības prasīt, lai viņa lietu izskata visās iespējamās tiesu instancēs sešu gadu laikā. Tagad šis termiņš, šķiet, saīsināts līdz pieciem gadiem. Diemžēl Latvijā ir civillietas, turklāt pat diezgan vienkāršas, kas tiesās skatītas divreiz ilgāk. Kamēr tiek līdz spriedumam, kāds no prasītājiem vai atbildētajiem jau aizgājis viņsaulē…

– Pēc tiesas sprieduma cilvēki dažreiz ir pārliecināti, ka tas ticis ietekmēts. Vai tā notiek, un vai ir pamats šādiem apgalvojumiem?

– Padomju laikā diezgan bieži bijām izbrīnīti, ka par šķietami vienkāršiem spriedumiem Augstākās tiesas priekšsēdētājs uzrakstīja protestus un lietas nodeva jaunai skatīšanai.

 

Parasti tā notika pēc tālruņa zvana no kompartijas centrālkomitejas. Tiesnešiem pateica priekšā, kā jātiesā. Tagad ar tālruņa zvaniem ietekmēšana nenotiek. Bet nevar apgalvot, ka tā nevar notikt citā veidā.

 

– Nāk prātā kukuļņemšanā apsūdzēto bijušo Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnešu B. Tāleres un I. Poļikarpovas lieta. Varbūt tas nav vienīgais gadījums, kad pieķer tiesnešus?

– Lai par kādu tiesnesi teiktu, ka viņš ņem kukuļus, jābūt pierādījumiem. Tomēr jāatzīst, ka, strādājot Augstākās tiesas sūdzību izskatīšanas nodaļā, par dažiem tiesnešiem tāds iespaids man patiešām radās. Diemžēl vēl šobaltdien viņi ir savos amatos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+