Kultūra
Teātris un kino

Tagad visu uztveru mierīgi. Saruna ar aktieri Mārtiņu Vilsonu 16

Foto – Anda Krauze

 

Tieši pēc nedēļas uz lielajiem ekrāniem nonāks režisora Vara Braslas jaunā ģimenes filma “Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru”. MĀRTIŅŠ VILSONS tajā ir bīstamais vectēvs. Viņu pašu pirmizrādē nesastapsim, jo lido filmēties uz Serbiju. Darba dzīve šobrīd pamatā norit ārpus Latvijas, tomēr pamest dzimteni pavisam, lai meklētu kādu dažādās nozīmēs siltāku vietu – šādu soli aktieris saprot, taču neatbalsta. Un arī no publicitātes labprātāk turētos pa gabalu.

 

Ko šobrīd darāt, kur filmējaties?

Man ir darbs Maskavā, krievu miniseriālā jāspēlē nenosakāmas Eiropas valsts Kaledonijas prezidents – šādu lomu es vēl nekad iepriekš neesmu tēlojis, un Latvijā tomēr man nav daudz darba – es pats sev to atrodu. Galu galā četri bērni vēl mazi, kā mana mamma saka – paldies Dievam, ir kur naudu likt. Tikai lielā meita Margarita jau patstāvīga (Margarita Vilsone ir daudzsološa operdziedātāja, piedalās iestudējumos Latvijas Nacionālajā operā un baletā un Nirnbergas Valsts teātrī. – L. K.).

Būt prezidentam asa sižeta kino parasti ir bīstami. Jūs nenogalina?

Nē, es pats redzu, ka padotie man izrakuši bedri, saprotu, ka negribu ar viņiem strādāt kopā un aizeju (smejas).

Kā saprotu, jūs pats dzīvē negribētu būt prezidents?

Nē, noteikti ne. Man ir citas lietas. Es prezidentus arī īpaši neapskaužu, īpaši mūsējos. Jāsaka, pēc Kārļa Ulmaņa jau neviens nav bijis, tādi āksti vien, lai viņi man piedod. Vaira Vīķe-Freiberga vismaz centās, bet tie pārējie… Ja viņi ir dekorācija, tad lai arī sēž kā dekorācija.

Filmai “Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru” tūliņ būs pirmizrāde. Vai pats esat gatavāku materiālu redzējis?

Nē, esmu gan mazliet ieskaņojis, bet nekādas lielas runāšanas tur nav. Šajā filmā ar Braslu pirmoreiz kopā strādāju, domāju, ka labāk par viņu bērnu filmas Latvijā neviens netaisa. Kas tur kopā sanāca, es nezinu, bet, ja viņš saka – jākaunas nebūs, es viņam ticu. Filma jau nav tikai par to bērnu, arī par visu mūsu, Latvijas, situāciju – caur citu prizmu, kādi mēs te esam. Ne velti vectēvs nosaukumā. Bet es pirmizrādi neredzēšu, būšu prom, filmēšos. Lai manējie aiziet, paskatās. Atbraukšu no Serbijas, un tad viņi man pateiks, kāda filma sanākusi.

Man liekas, Braslam bērnu filmas tik labas sanāk, jo viņš prot runāt bez uķināšanās.

Jā, to gan nevajag darīt, bērns ir vēl pieaugušāks par pieaugušo. Varis ļoti labi jūt patiesības robežu, tādēļ es ar viņu ļoti labi sapratos, un arī ar tiem mazajiem. Katrs jau filmu redz no sava skatpunkta, saistībā ar savu dzīvi, tur neko nevar darīt. Ir dažādi aktieri, dažādas iespējas, arī skatītāji ir tik dažādi. Bet, ja aktieris trāpījis desmitniekā, tad viņu visi mīl.

Man šķiet, jūs kā aktieris par skatītāju mīlestību nevarat sūdzēties jau kopš “Mirāžas” laikiem.

Tā bija cita paaudze, kura to filmu uzņēma. Brenčs bija talantīgs režisors, un tur spēlēja lieliski aktieri – Burāns, Adamaitis, Ivanovs, Martinsone…

“Mirāžu”, īpaši Krievijā, joprojām atceras, un jūs kā Baltijas stalto, eleganto aktieru pārstāvi – tāpat.

Jā, to man arī nesen teica, ka mums, baltiešiem, ir kaut kas tāds, kas viņiem nav. Kāpēc tā esot? Tad runāju ar viņiem par izsūtīšanu un citām lietām. Viņi teica, ka tagad tikai sākot to visu saprast.

No Latvijas ļoti maz aktieriem izdevies Krievijā izlauzties. Jūs, Ivars Kalniņš, Pauls Butkevičs, Arnis Līcītis.

Ivars Kalniņš, man šķiet, vairs nefilmējas, braukā pa Krieviju ar savām izrādēm. Es gan tik labi nezinu, jo viņš arī ir noslēgts. Līcītis vismaz reizi gadā tiek uzaicināts uz kādu filmu, viņam gan jau 70 gadu, bet tāpat nerātns, foršs puisis, tāpat kā jaunībā.

Filmējoties Krievijā, politika lien iekšā?

Tagad jau atgājis. Vara, protams, Krievijā dara visādas muļķības, jo tai jānoturas, bet kino cilvēki laikam atšķirīgi jūt, citādi domā, viņi pret to visu izturas ar smaidu. Pirms kādiem gadiem vēl daudzi bija uzvilkušies, bet tagad visiem skaidrs, kurš ir kas, kāpēc melo, kāpēc šauj. Visi saprot, neviens neko nesaka. “Krievija bez cara nekad nav iztikusi, mums jau nav labāka,” to gan viņi kādreiz saka, kad pajautāju. Bet tā, ka uzbāztos, tā vairs nav.

Bija?

Jā, vienu brīdi bija, man vairs nemaz nepatika uz turieni braukt, bet tagad tas pagājis.

Galerijas nosaukums

Esat kādreiz domājis, ka tas zināmā mērā ir liktenis – piedzimāt Krievijā tādēļ, ka vecāki bija izsūtīti. Bet, ja jūs nebūtu piedzimis Krievijā, jūs, iespējams, tik labi nerunātu krieviski un tagad tur nestrādātu?

Nezinu gan. Ar valodu man bija diezgan dīvaini. Krievijā dzīvodams, es ļoti labi runāju krieviski, bet, kad atgriezos, visu aizmirsu, jo mamma ar mani runāja tikai latviski. Vispār neko krieviski vairs nezināju. Tad mani sētā mazie krievelīši apmācīja, sāku atcerēties. Bet kaut kāds akcents man tagad tik un tā ir, lai pazustu, kādu laiku Krievijā jāpadzīvo. Es arī Latvijā cenšos veidot izrādes krievu valodā – bija “Ezītis miglā”, tagad ir vēl viena, domāju, tas arī palīdz. Valoda, lai to zinātu, ir jālieto, ja to nedari, tā aizmirstas. Ja latviešu valodu nelieto, tās nav. Te nu mēs esam.

Apzinos savu piedzimšanas misiju, pats izvēlējos Latviju, te dzīvoju un laikam jau man kaut kas šeit jāizdara. Es laikam gan nevarētu aizbraukt naudas dēļ. Saprotu, ka ir grūtības, pats esmu dzīvojis ļoti dažādu dzīvi, ēdis garozas, tas mani nepavisam neuztrauc. Uzskatu, ka cilvēks var izdzīvot jebkuros apstākļos, un, ja vēl paļaujas uz Dievu, tad vispār nav problēmu. Protams, es nevienu nenosodu, kurš aizbrauc, jo viņi, muļķīši, ielīduši tādos parādos bankām, ka nav citas izejas. Tā ir mūsu muļķība.

Tos cilvēkus pārāk negribas vainot, mēs pie kapitālisma vēl nebijām lāgā pieraduši, un treknajos gados jau dažādus kredītus ne tikai meta pakaļ, bet burtiski spieda – aizņemies tam, šitam un tad vēl ceļojumam uz Ēģipti…

Bet kā tu vari dzīvot uz kredīta, tā taču nav tava nauda! Varbūt tagad apziņa ir mainījusies, taču vienalga brauc prom. Runāju ar lietuviešu aktieri, ar kuru kopā strādājam, viņš teica – no Lietuvas katru gadu maza pilsētiņa aizbrauc. Par to jau neviens negrib runāt.

Runā, tagad cenšas arī atvilināt atpakaļ, bet kā to izdarīt?

Daudzi no aizbraukušajiem ir aizvainoti, un ir par ko, jo mums jau valdības, valstsvīru nav, palikuši tādi – paši viņi sevi sauc par politiķiem, bet ir tikai tādi puskoka lēcēji. Tādi mēs diemžēl esam, sabojāti ar padomju laiku, diezgan bēdīgā situācijā. Sevišķi, ja cilvēks nespēj pretoties varai un naudai, nespēj ne par ko šai dzīvē pateikt: tas jāizdara, un es to darīšu, lai tur vai kas! Nesaku, ka tādu cilvēku vispār nav, bet viņiem nav noturības – tiek politikā un tad mokās, samaitājas, kļūst nepatiesi. Bet par to arī nav ko zūdīties, vienkārši jāizdzīvo šis laiks, jo nāks citas vērtības un cilvēki, kas sapratīs, ka tā nedrīkst. Tur nav vērts ne matus plēst, neko.

Ja skatās no dievišķās perspektīvas, protams.

Jā, 20 – 30 gadi – tas vispār nekas nav. Viss, kas tagad liekas tik svarīgs, par ko cilvēki tagad strīdas – tas aizies, pat atmiņas nepaliks. Tā ir, un tur neko nevar darīt. Paliek tikai īpaši labas lietas. Varbūt arī īpaši sliktas, bet būtībā jau labais vienmēr uzvar, es tā uzskatu. Sliktās lietas paliek, bet tikai kā atgādinājums, ka labajam jāuzvar. Tādēļ tagad visu uztveru mierīgi. Man arī bijuši periodi, kad politika uztrauca.

Tagad vairs ne? Tiešām ir izdevies sasniegt līdzsvara punktu?

Jā, es pasmaidu par to visu. Nu, ir jau tāda sāja rūgtuma piegarša, bet saprotu, ka tas, kas notiek, ir tikai cilvēcīgi, un mani uz muļķa paķert vairs nevar nekādā gadījumā. Es jau arī esmu zināmā mērā patriots, esmu par to tautu, kurā piedzimu, par šo zemi. Kad man kādreiz jautā, ko es domāju par vienu vai otru lietu – man vairs nav par to jādomā.

Reizēm jādomā, jo bērni uzdod jautājumus.

Viņi neuzdod. Man ir diezgan gudri bērni. Visi mākslinieciski apdāvināti, muzikāli, viņi dzīvi citādi uztver. Viņi skatās, kā mēs ar viņu mammu dzīvojam, kā mēs risinām problēmas, kuras saucas dzīve. Katrs to dara pa savam. Mums katra diena aizņemta ne jau ar to, kā paēst, bet kā nodzīvot šo dienu, un to jau redz, to bērns novērtē.

Ko tu viņiem daudz vari iemācīt, man arī nevarēja, kamēr pats neaizrakos līdz tam, kas es šobrīd esmu. Tagad daru to, kas jādara, ceru, varbūt kādam tas kādā brīdī iedos kādu virzību. Galvenais, darīt no sirds un patiesi, kā jūti. Tu jau vairāk nevari, tikai tā, kā jūti, un, ja tas saskan ar citām svarīgām lietām, tad viss kārtībā.

Kas jums patīk aktiera darbā?

Es jaunībā īsti nezināju, ko gribu darīt. Šajā dzīvē ir maz tādu darbu, ko tiešām gribas darīt, praktiski nav. Man ir iekšēja prasība būt brīvam, un dzīvē viss ierobežo – valsts, iekārta, sadzīves apstākļi. Lai būtu brīvs, reizēm ir jāprotestē, jāpasūta visi uz vienu vietu, jādabū tā sajūta, ka esi brīvs, ka dzīvo tā, kā tu gribi. Protams, tāpat jau nekad neesi pilnīgi brīvs, man arī reizēm jāņem darbi, kas jādara, tāpēc, ka jādara. Un es nevaru darbu izdarīt slikti, man viss jāpaveic perfekti. Vienalga, vai strādāju teātrī, ceļu māju, kaut ko laboju – mani kaitina, nejūtos labi, ja kaut kas nav līdz galam izdarīts. Pat ja visi saka – ir jau labi, es taču pats zinu, ka nav. Protams, ja tu spēlē teātrī, tās jau ir pārpasaulīgas lietas, ar kurām saskaries, jo svarīgi, kas stāv aiz runām. Noķert to sajūtu ir diezgan sarežģīti, ne visiem, ne vienmēr tas izdodas. Es mēģinu no tā aizbēgt, bet aktieri jau arī paliek sava darba vergi, viņiem vajag aplausus, vajag, lai pazīst, gribas slavu, bet faktiski nevajag to visu, tas viss ir lieks. Es atnāku, pasaku, kas man jāpasaka, un aizeju. Tā būtu jādzīvo. Tas man vēl vienmēr neizdodas.

Ir grūti šo sajūtu noturēt tik publiskā profesijā, kur nākamais darbs atkarīgs no aplausiem un slavas…

Protams, grūti, bet iekšējai attieksmei jābūt tādai, ka aplausi un slava man ir vienaldzīgi, ne tādēļ šo lietu daru. Jā, ir sistēma, kurai nākas kalpot, bet tas nedrīkst būt svarīgi, jo tādā veidā zaudē tieši to, kādēļ esi kāpis uz skatuves!

Ar kuriem režisoriem jums bijusi vislabākā saskaņa? Savulaik sacījāt, ka apbrīnojat Kroderu.

Jā, Kroders nedzīvoja naudas dēļ, viņam bija citas vērtības. Viņš arī bija Sibīrijā un tur izdzīvoja, viņa jaunība pagāja pirmskara, 30. gadu, Latvijā. Kroders bija ļoti foršs cilvēks. Ar viņu man laikam tās labākās izrādes arī bijušas. Vēl ar Juri Rijnieku labas izrādes sanākušas, viņš tāds īpatnējs tips, arī izrādes taisīja ne naudas dēļ, bet tādēļ, ka tā var pateikt, ko citādi nevar. Tāpat laura Gundara “Hamlets”, vēlāk J. Rezā “ART” – tas tiešām bija interesanti. Kamēr biju Liepājā, laikam nesajutos ne ar vienu režisoru īsti uz viena viļņa. Tad aizgāju pats pa režijas līniju, bija “Mūris”, sāku strādāt ar jauniešiem un kaut kas izdevās. Ar jauniešiem nevar nepatiesību taisīt, jo viņi tajā vecumā ņem ļoti konkrēti, vajag, lai būtu ļoti patiess racionālais, emocionālais grauds, tādēļ daudzi ar jauniešiem nemaz nestrādā, jo tas ir nenormāli grūti. Man patika un sanāca, bet tolaik pat tāds ideālists kā es nevarēja izturēt, apstākļi spieda nost.

Esat teicis, ka gribētos strādāt ar Mihalkovu.

Jā, esmu gan, bet tagad šaubos. Viņam ir viens otrs labs kinodarbs – visi ne, viens otrs. Bet viņš jau arī konjunktūrists – izskatās, viņam arī jādzied līdzi varai, lai kaut ko dabūtu, bet talantu, jau, kā smejies, nevar nodzert.

Vispār nevar teikt, ka es būtu bijis baigi laimīgs ar kādu režisoru strādāt. Bija jaunībā lietas, kuras man patika, bet tā, ka es justos ļoti gandarīts par kaut ko tādu, ko esmu savā profesijā izdarījis, tā nav. Ir bijuši daži mirkļi, kur jūtu, ka, uz skatuves esot, kaut ko esmu sasniedzis, ko nevar vārdiem izteikt.

Kā sengrieķiem traģēdija nebija pilnīga bez katarses?

Jā, ir uz skatuves piedzīvota katarse, un par tiem dažiem mirkļiem es savai profesijai saku paldies. Tie dod spēku, lai varētu gadiem meklēt, kamēr atkal to sajūtu sasniegsi. Visa dzīve ir cīņa ar sevi, to esmu sapratis. Ļoti ceru, ka tad, kad šo dzīvi būšu nodzīvojis – vēl jau ne, vēl man ir ko darīt, kaut gan dzīve tiešām ir ļoti īsa, mēs pat nemanām, kā tā paiet, ceru, ka tad man izdosies pašam ar sevi būt daudzmaz apmierinātam. Gribētos just, ka esmu sakārtojis savas sajūtas par šo pasauli. Protams, gribētos nokļūt augstākā līmenī, bet tas droši vien jāatstāj kādai citai dzīvei, šajā bija jāiziet šis ceļš, mans aplis. Nevaru neko apgalvot, bet, ja turpināšu katru dienu ar sevi strādāt, kā to līdz šim esmu darījis, tad visam galā vajadzētu būt kārtībā. To jau es nevienam nestāstīšu. Ja kāds jautās, kā iet, sacīšu: uzraksti, ka viss labi! Kamēr bērni mazi, man jāfilmējas, jāstrādā, bet vispār gribas aiziet no visiem tiem balagāniem, no sabiedriskās dzīves, jo tā neko nedod, tikai atņem.

Man patīk, piemēram, Klints Īstvuds kā aktieris un režisors. Vēl pāri 80 gadiem filmējas, un neviens neteiks, ka viņam kaut kā trūktu. Un man ir sajūta, ka viņš arī ir diezgan noslēgts, nevienu pārāk klāt nelaiž. Ir tāda sajūta, ka viņš spēlējot cīnās ar sevi, meklē dzīvei un sev kaut kādu attaisnojumu.

Mēs jau droši vien katrs meklējam dzīves jēgu.

Domāju, ka visi ne. Domāju, daudzi tikai pa brītiņam atjēdzas, ievelk elpu, paskatās apkārt – ei, kas tas bija? – un dzīvo tāpat vien tālāk.

Selindžers teica, ka šaubas par dzīves jēgu Dievs uzsūta tiem, kuri netic viņa esamībai…

Arī taisnība. Selindžers bija ļoti talantīgs.

…un noslēgts. Ieslēdzās savā mājā, un nevienu klāt nelaida.

Jā, es jau tāpat drīz darīšu. Sētu apkārt mājai uzcelšu, bet, ja visi zina, ka esi noslēgts, tad neviens pie tevis arī īpaši nebrauc. Kādreiz jau vajag satikties, parunāties, savstarpēji uzpildīties. Bet tā stulbi pļurināt, pļerkstēt – tas lai paliek citiem, kuriem to vajag. Vispār man nepatīk neviens masu pasākums, vienīgi koncerti un arī teātris reizēm.

 

 

Uzziņa

Mārtiņš Vilsons (1954)

Dzimis Transportnijas ciematā, Magadanas apgabalā (Krievijas PFSR), no Latvijas izsūtīto Rolanda Čehoviča un Zentas Vilsones ģimenē.

Mācījās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, skatuves gaitas sāka 1976. gadā Liepājas teātrī pie režisora Oļģerta Krodera.

Kļuva pazīstams pēc galvenās – Ela Kitsona – lomas Aloiza Brenča filmā “Mirāža” (1983).

Strādājis Liepājas teātrī, Dailes teātrī, vadījis savu teātri “Mūris”.

Nozīmīgākās lomas: Pērs Gints (1997), Otello (2000), lords Botvels izrādē “Marija Stjuarte” (2002), Kēreja izrādē “Kaligula” (2005), Humberts izrādē “Lolita” (2006).

Darbojas Latvijas teātros kā ārštata aktieris, filmējas Latvijā un Krievijā.

LA.lv