Egils Līcītis: Pie slavenās bargās kundzes 22
– Kurmja kungs, Kurmja kungs! – izliekusies pa logu, Ingūna sauca, – palīdziet taču Platperu Arvīdam uznest akordeonu!
– Arvīdiņš komponē operu “Gulbenes pujene”, – namamāte, atgriezusies mīkstajā samta sēdeklī, paskaidroja. – Kur palikām?
Kā jums klājies, noliekot vieglās dienas, velkot galvā Saeimas deputātes ērkšķu vainagu?
– Vaimandieniņ, esmu iejutusies gandrīz kā atslēgas persona. Atradu savu pārdomu soliņu, pagalmā ir mans grūtību akmens un pie durvīm atziņu koka stumbrs, kam piespiesties. Pastāvīgi sajūtu no tautas plūstošo strāvojumu un saņemu vēstis no augstākiem spēkiem Urantijas templī.
Kā cilvēks, kurš noteikti spēj ko darīt Latvijas glābšanā un vienkāršo ļaužu labā, Ingūna atzīstas – gaidījusi, ka jaunajā darbavietā sastapsies ar nozākājumiem un apvainojumiem un nebūs kam izsūdzēt cietušās sievietes postu. Jūs ziniet – trokšņu ir daudz, bet klusums viens. Ja valstī katrs trešais dzīvo uz nabadzības sliekšņa, kādam jāvelk kājās zābaki, jāaizslauka dubļi – protams, to spēs tikai šķīsta, paveca, no debesīm nokāpusi jaunava. Tāpēc pirmajās dienās pret trūkumcietēju pāridarītājiem un valsts izlaupītājiem Ingūna uzlikusi bijušās kontrolieres bardzības masku, veltījusi caururbjošu Fīlmaņa brillēs dzalkstošo acu skatienu, un mastā pie frakcijas uzvilkts partijas karogs ar miroņgalvu.
– Likās, ka kritīšu ģībonī vienā gabalā. Zatlers taču brīdināja, ka te priekšā ir kobras un pērtiķi, reptiļi un kentauri. Cīņa uz dzīvību un nāvi! – slavenā kundze atceras. – Bet esam iedraudzējušies. Eju visur, kur aicina. Nacionāļu puiši tik jauki – lieli dziedātāji. Man taureņi vēderā, kad viņi šito, nu – “Latviets biju, latviets esmu, latviets mūžam palikšu”. Kad nokāpju pazemē pie “Saskaņas”, ir sērīgāk. Sēžam, velkam “Široka strana moja rodnaja”. Tā arī mīļa dziesma. Un ugunīgais kniebējs Augusts! Skaists un stalts sirmgalvis. Kā viņš mani smīdina! Jūs tikai nepadomājat… – Ingūna piesarka un, pieliekusies tuvāk, čukstēja: – “Vienotības” jaunieši – viņi mani sauc par Sudrabas madāmu! Pat par beku! Tas ir ļoti netaktiski! Viņus samācījuši bezdievji!
Ingūna palepojas, ka Saeimas istaba ir pieticīgi mēbelēta, toties ar krāsu televizoru un pie sienas ģīmetnēs Ciprs un Varufakis. Uz palodzes rūgstoša tējas sēne, adīkļa groziņā ieritinājies melnais kaķis, esot iespējams darboties pulciņos, nodrošināta ēdināšana, speciālistu pakalpojumi un neslikta mēnešalga. Ingūna ateljē pasūtinājusi etnogrāfisko tērpu un algos personības izaugsmes treneri. Nepatīkami, ka kādreiz blakussēdētāji atnākot paģiraini, ar ziliem riņķiem zem acīm. – Vai, tad man pašai gribas iepurināt glāzīti, lai brandvīns izrotā mēli.
Runāšana Saeimā esot liela, par deviņiem mēmiem, bet jāfiltrē, ko saka. Ka nav atdeves, ka nav taisnības – referents nedrīkst tribīnē stāvēt kā telefona stabs. “No sirds Latvijai” vēlētājiem izcīnījusi, ka sarkanos gāzes balonus atļauts kurināt līdz 2018. gadam.
– Raujamies tā, ka pilsētas elektrotīklā izsit korķus, – Ingūna nopūšas. – Klausi, Gunāriņ, sēdi rāmi. Beigšu intervēties, izvedīšu staidzināt. Viņa nopaijā galvu darbabiedram un mīļi iepazīstina, – tas ir Kūtrītis, mans pelēcītis.
