Egils Līcītis: Nevajadzētu atstumt lauku cilvēkus valdības sastādīšanā 3
Kaut kā sērīgi. Radioviļņos palikusi tikai Dzintras tante no Kuldīgas, un vairs neviens partijas runasvīrs, kurš aģitētu balsot par logu uz labāku, gaišāku pasauli un solītu materiālo labklājību katram šīs zemes iemītniekam, vai tas liels, pieaudzis cilvēks vai pavisam mazs. Aizbraucis jautrais priekšvēlēšanu karuselis, noplēstas tapetes un cirka afišas, ar kurām bija izlīmēta Latvija. Televīzijā nenoris košļājamās gumijas debates, skatītājiem atkal tiek dāvāti romantisko filmu vakari. Politiķi saņēmuši, ko pelnījuši, tauta izdarījusi taisnīgu izvēli, katrs spēks atalgots ar zināmu vietu summu. Jāpagaida, kamēr valdošajām partijām pārskrien pirmais niknums, iekšējie uzkarsumi par rezultātiem, un tad mierīgā garā varēs noformēt gluži jauku valdību.
Acīmredzami opozīcijā paliks ieslodzīti saskaņieši, Ušakova kareivji par vienlīdzību, brālību un iespējām, ko mūsu uzņēmējiem sniedz plašais Krievijas tirgus. Internacionālistiem tā īsti neizdevās pārģērbties par sociāldemokrātiem, un galīgi izgāzās “latviešu” piedāvājums, kuri izbrāķēti nošļūca pašā listes apakšgalā. Varbūt vēlētājiem neiepatikās jaunā partijas abreviatūra SS. Varbūt – dēļ draudzības ar ĶTR partiju – cilvēki uzskatīja, ka saskaņieši tomēr vairāk ir maoistiskas ievirzes, nevis Raiņa sociāldemokrātijas tradīciju pārmantotāji. Un varbūt cītīgi politikas pētnieki pie Latvijas cerību zvaigžņu krūtežām pamanīja pieķērušos Kārļa Marksa bārdas astru vai sirmo matu šķipsnu, un sociālisms tomēr ir bišķīt cita opera nekā sociāldemokrātija. Bet varbūt vēl nav izveidojies tāds cilvēka tips, kaut kas pa vidam starp proletārieti un neandertālieti, lai “Saskaņa” gūtu pilnvērtīgu atbalstu un uzaudzētu tādu muskulatūru, ka paceltos valdības sastāvā.
“Vienotību” vēlētāji pazeminājuši par politiskiem melnstrādniekiem. Lielā, augstdzimušā, vecākā brāļa kurpes tai izrādījās par platām. Brīžam jau šķita, ka “Vienotības” laivu ieraus negantā straumē, partijai draud sagrīļošanās vai pat sagrūšana no celtās smagās nastas. Priekšvēlēšanu laiva bija ārkārtīgi nepiemērota lielu uzdevumu veikšanai – bez labiem stūrmaņiem, bez iezīmēta kursa, lai no krācēm un bangām sasniegtu mierīgākus ūdeņus. Un tomēr, par spīti visam, vēlētāji ļāva valdošajai partijai pagarināt Saeimas telpu īres līgumu, ieņemt godu istabas valdības kabinetos. Tā kā arī pārējās koalīcijas partijas nostartēja godam, pie varas bijušie politiķi jūtas saņēmuši uzticības mandātu no tautas rokām. Viņiem negribētos saspiesties, lai iekšā ielaistu kādu jaunuli. Tomēr ārā nevajadzētu atstāt Reģionu partiju, kurā ir gan pietiekami gara auguma, gan ļoti populāri cilvēki. Tauta būs patīkami pārsteigta, ka RA pieņems pajās valdībā, tādējādi vismaz radot iespaidu, ka sekos pozitīvas pārmaiņas, politika ar saturu, lauku cilvēkus uzklausīs un neatstums. Košs premjeru debašu moments ļaužu atmiņā ir Zīles un Bondara kungu rokasspiediens, redzēsim, cik tas bijis ciešs.
