Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. jūlijs, 2012
Drukāt

Taka tiem, kas nebaidās no vilkiem

Foto - Almants PoikānsFoto - Almants Poikāns

Padomju laikos pilna dzīvības un cilvēku, bet tagad zaudējusi savu spozmi, Ziemeļvidzemē joprojām mājo mazpilsēta Seda. Tās majestātiskās 50. gadu klasicisma stila ēkas pārsteidz vēl joprojām, bet purvs gādā par mājvietu retiem putniem un pieturvietu piedzīvojumu meklētājiem.

 

 

Galvenā vērtība – putni

Sedas pilsētiņa nav liela, tomēr draudzīga – kaut gan vietējie iebraucēju redz pirmo reizi, viņi noteikti vēlēs labu dienu. Padomju laikos, kad 1953. gadā tika sākta kūdras fabrikas celtniecība, reizē ar to veidojās strādnieku ciemats un daudzi pārcēlās uz dzīvi Sedā no visas PSRS. Iedzīvotāju skaits strauji pieauga un bija mērāms vairākos tūkstošos. Tagad palicis tikai nedaudz vairāk par tūkstoti un vairums sazinās krieviski.

Pilsētiņā valda kārtība – gandrīz visur ieklāts bruģis, nevar pamanīt ne gruzi un arī kultūras nams ir atjaunots. Seda ir īpaša, jo tajā saglabājušās dzeltenās Staļina klasicisma ēkas, kādas nav atrodamas nekur citur Latvijā.

Kopš 2004. gada Sedā ir pareizticīgo dievnams – ēka Uzvaras ielā 12, kur kādreiz bijis veikals, pārtapusi par Svētā erceņģeļa Mihaila pareizticīgo baznīcu. 
20120612_152935

Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas vides inspektore Rūta Zepa stāsta, ka Seda agrāk bija strādnieku centrs ar ļoti aktīvu sabiedrisko dzīvi. “Te bieži notika sporta spēles un bija pat sava apgaismota slēpošanas trase, lai varētu sportot arī tumšās vakara stundās. No purva, kas bijis viens no lielākajiem Latvijā, pašlaik palicis tikai nosaukums, jo kūdras izstrādes rezultātā tas ir iznīcināts.”

Tagad Sedas purvs ir dabas liegums – tā platība sasniedz 7240 hektārus. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā tas izveidots 1999. gadā, lai aizsargātu ūdensputnu ligzdošanai piemērotu teritoriju. “Mūsu galvenā vērtība ir putni. Liegumā ligzdo vairāk nekā 100 sugu putni, bet kopumā te konstatēti 140 sugu lidoņi. Ievērojama daļa – Latvijā īpaši aizsargājami. Viens no tiem ir ķikuts. Pašlaik Latvijā ligzdo ap 300 šo putnu pāru, Kurzemē ķikuti ir gandrīz iznīkuši,” atklāj Rūta Zepa.

Liegums ir sevišķi piemērots putnu vērošanai, jo tajā ir savs skatu tornis – viens no labākajiem Latvijā. Tā kā tas jau kādu laiku ir nokalpojis, nākamvasar tiks uzsliets jauns, kas būs 10 metru augstumā. Purvā sastopami ne tikai reti putni, bet arī aļņi, mežacūkas, lūši un pat vilki.

Tūristiem un piedzīvojumu meklētājiem noteikti patiks Sedas purva dabas taka, kas plešas pa visu liegumu 12 kilometru garumā. Lai to kārtīgi izstaigātu, ir nepieciešama teju diena. Šo rindu autors ar Rūtas iedoto karti viens pats devās nepazīstamā meža dzīlēs.

 

Pēdas ir, vilku nesastopu

Gājienu pa dabas taku uzsāku nevis pie Sedas, bet otrā galā – Jērcēnos. Tieši tur atrodas aptuveni 8 metrus augstais putnu vērošanas tornis, no kura var pārskatīt ūdeņu mozaīku, kur ligzdo putni. Tiesa, lai līdz tam nokļūtu, ir vajadzīgi vai nu gumijas zābaki, vai basas kājas, jo zeme ir gana ūdeņaina, un iegrimt līdz potītēm var nepiepūloties. Tā kā gumijas zābakus neesmu paņēmis līdzi, nākas vien aut nost apavus un zeķes, lai bristu uz pārdesmit metrus attālo torni. Ūdens veldzē un ir silts, lai gan ir tikai jūnija vidus. Tornis ir pietiekami stabils un neļaujas stiprā vēja ietekmei. Kad sasniegta virsotne, šķiet – visa pasaule ir pie tavām kājām un pilnībā vari pārredzēt, kas notiek Sedas purva apkārtnē. Fascinē apkārt esošo putnu skaņas – tās ir ļoti dažādas, spēj tik ieklausīties!

Pēc nokāpšanas lejā un seklo ūdeņu vēlreizējas šķērsošanas dodos ceļā, spāru kolonijas pavadīts.

Pa vienmuļu meža ceļu esmu nonācis līdz takas zīmei Jērcēni, kas norāda, kurā virzienā jādodas tālāk un cik liels attālums jāveic līdz nākamajam pieturas punktam.

Lai sasniegtu dabas taku, pa mežu jāmēro 833 metri. Jau ceļa sākums liek manīt, ka šis nebūs nekāds garlaicīgais pārgājiens, jo takas nav izmītas, lai pa tām varētu brīvi pārvietoties. Atliek vien paļauties uz savu intuīciju un vērot, kur zāle ir vairāk iemīta, jo Rūta minēja, ka nedēļā pa takām staigā vidēji divas tūristu grupas.

Redzams, ka arī bebri Sedas purvu uzskata par savām mājām, jo ir daudz apgrauztu koku un blakus esošajā upītē saceltu dambju. Pa ceļam var salasīt kādu augu tējai, piemēram, nātres.

20120612_135519Manāms, pāris dienas iepriekš ir lijis – zāle ir slapja, ar sausām kājām tikt cauri nav iespējams. Vēl vairāk nožēloju, ka neiedomājos paņemt līdzi savus gumijniekus. Jārēķinās, ka pēc lietus zāle vēl labu laiciņu būs mitra un tāds kļūs arī apģērbs. Tādēļ noteikti līdzi jāpaņem maiņas drēbes – papildu bikses un kāds zeķu pāris.

Sasniedzis norādi Dabas taka, informācijas stendā izlasu, ka maršruts domāts tiem, kurus interesē dabas vērošana un nebaida pārvietošanās pa šķēršļotu apvidu. Putnu ligzdošanas un mazuļu perēšanas laikā staigātāji nedrīkst skaļi runāt un bļaustīties.

Jāizvēlas – doties pa kreisi pie Putniem vai pa labi uz Purva malām. Izlemju par labu pirmajam variantam. Jau pēc dažiem metriem jāpārlec pāri nolūzušiem kokiem. Pamanu, ka turpat blakus upītē peld gulbis. Tas gan ātri vien nozūd, jo redz, ka esmu šo ievērojis.

Tiesa, gulbis arī ir vienīgais putns, ko atlikušajā gājienā sastopu. Toties dubļos ieraugu vilka pēdas. Tas liek nedaudz satrūkties un pārdomāt, vai esmu izvēlējies pareizo maršrutu.

Pēc tam sākas pats grūtākais posms šajā takā – ir jāiet cauri zālei, kas sniedzas līdz viduklim. Tas krietni pazemina iešanas tempu un pamatīgi nogurdina. Raugos apkārt, cerot pamanīt kādu meža zvēru, ko varētu fiksēt fotoaparātā, bet atkal nekā. Rūta teica, ka viņas un tūristu grupas priekšā reiz esot iznācis alnis. Man šāds prieks iet secen.

Šāda vieta varētu būt lieliska krosa skrējējiem, jo ir daudz šķēršļu, kā arī baskājiem, jo zemsedze nemitīgi mainās. Tāpat apkārt ir ļoti daudz dīķu – var uz brīdi piestāt un pavērot skaisto skatu.

Stundas laikā esmu nonācis līdz šaursliežu dzelzceļam. Pa to ved kūdru un tas ir garākais šāda veida sliežu ceļš Latvijā – kopējais garums sasniedz 30 kilometrus. Vairākās vietās sliedes ir saliekušās – visticamāk, dažs vagons te arī apgāzies. Iznācis uz sliedēm, beidzot redzu, cik slapjas ir manas krosenes, bikses un jaka. Šāds es braukšu uz Rīgu?!

Vismaz prieks, ka tālāk varu iet pa dzelzceļa sliedēm, nevis brist pa garo zāli. Pamanu ziedam meža zemenes, tātad pavisam drīz kāds ceļinieks te varēs mieloties. Tās noteikti nav vienīgās šeit atrodamās ogas – vēlāk ienāksies mellenes un dzērvenes.

Esmu jau nogājis krietnu gabaliņu un kājās uzkrājies nogurums. Tieši laikā nonāku līdz norādei Atpūta, kur brīdi atvelku elpu un vēroju skaistu skatu uz purva klajumu, kas pilns ar dīķiem. Īsu brīdi kompāniju man sastāda varde, kas, kādu laiciņu mani vērojusi, ātri vien nozūd. Pēc atpūtas vēl jāmēro daži kilometri līdz galapunktam – skatu platformai.

 

Lielākā rūpe – nelegālie makšķernieki

Takas burvība slēpjas neziņā, kas sagaidīs jau pēc pāris metriem – pēkšņi no nekurienes var iznirt alnis vai vilks, padarot gājēja emociju gammu krietni krāsaināku. Ja Sedas purva takā apmeklētājs dodas vienatnē, gūs lielisku iespēju svaigā gaisā sakārtot domas, meditēt un atslēgt prātu no ārpasaules. Pārņem miers: koku lapās šalc vējš, putni dzied, un visapkārt valda klusums… Teritorija ir milzīga – te gandrīz neiespējami satikt kādu citu.

Sedas purva lielākā problēma ir maluzvejnieki. “Gadās, ka dienā mēs izvelkam pat trīs zvejas tīklus. Zivis ķert šeit drīkst tikai no pirmā jūlija,” brīdina Rūta Zepa. Bieži zvejnieki pret purva īpašumu izturoties huligāniski – bojā informācijas stendus un norādes. Pats muļķīgākais, ka tie tiek saskaldīti, sakrauti un turpat atstāti.

 

Derīgi zināt!

* Seda, kopš 1991. gada – pilsēta ar lauku teritoriju, atrodas 133 km no Rīgas, 27 km no Valkas un 5 km no Strenčiem. No Rīgas līdz Sedai var nokļūt ar vilcienu vai autobusu. Gandrīz triju stundu brauciens vienā virzienā. Ceļš turp un atpakaļ ar vilcienu izmaksās septiņus latus, bet autobusu – astoņus.

* Lai veiksmīgāk sazinātos ar Sedas iedzīvotājiem, noderēs labas krievu valodas zināšanas, jo vairums cilvēku nav latviešu tautības.

* Gājiens pa Sedas purva dabas takām var sanākt gana ilgs, tādēļ jānodrošinās ar ērtiem apaviem (slapjā laikā ar gumijas zābakiem) un pacietību.

* Vasaras sezonā noteikti nepieciešama galvassega, lai neiedzīvotos saules dūrienā un kāds kukainis neielēktu matos.

* Noderēs arī pretodu līdzeklis, jo šo insektu te ir ļoti daudz.

 

Ko vēl apskatīt tuvumā

* Sedas pilsētas un purva apkaimē atrodas novada centrs Strenči, ko dēvē par mežstrādnieku un plostnieku galvaspilsētu, jo turpat plūst Gauja. Pāri tai ved skaists 1909. gadā būvēts otrs vecākais daudzlaidumu dzelzbetona tilts Latvijā.

* Trikātā ieraudzīsiet Baltijā dižāko kļavu, bet Vijciemā – vienreizēju luterāņu baznīcu, kas, apšūta ar zvīņveida koka dēlīšiem, atgādina zivi. Tas ir vienīgais šādi apšūtais nams Baltijā.

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+