Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. februāris, 2013
Drukāt

Taksī pa Kenijas safari

Ivara Bušmaņa fotoIvara Bušmaņa foto

Nebija tāda nodoma. Un arī naudas nemaz tik daudz nebija. Kad mans sešu stundu ceļojums pa Kenijas safari bija beidzies, vakarā zvanīju uz mājām – divos vārdos pa tālruni varēju vien pateikt kā: ar taksi izbraukājos pa savannu.
Tas bija iespējams, jo…

 

Mazākais un tuvākais

Pirmkārt, Nairobi ir vienīgā galvaspilsēta, kurā atrodas safari – savvaļas dzīvnieku zoo savannā. Tas plešas pilsētas dienvidu malā – nu apmēram tikpat tuvu, kā no Rīgas centra atrodas Brīvdabas etnogrāfiskais muzejs – kādi septiņi kilometri. Tiesa, tas ir arī vismazākais – 117 kvadrātkilometri – tikpat, cik Rīgas teritorija Daugavas kreisajā krastā – Pārdaugavā.

Neparasti bija raudzīties uz savvaļas dzīvniekiem ar Nairobi debesskrāpjiem fonā. Ik pa laikam virs safari paceļas mazās lidmašīnas no Vilsona lidlauka. Es par savannas iemītniekiem uztraucos, bet dzīvnieki paši ne – pieraduši. Nožogots no trim pusēm ar elektrisko žogu, no dienvidiem – ar upi, kuru sausajā sezonā dzīvnieki pārbrien.

Pirms simts gadiem britu kolonisti Nairobi, kas tolaik bija pašreizējās Bauskas lielumā, staigāja ar ieročiem, lai būtu pasargāti no lauvām. Viņi žēlojās, ka zebras un žirafes nobradā dobes un apēd puķes.

Gadsimta laikā pilsēta uzpildījusies ar vairāk nekā trim miljoniem iedzīvotāju un izpletusies līdz nodalītā rezervāta žogam. Teritoriju sargā patruļas ar automātiem pār plecu. Ieroči ne tik daudz pašaizsardzībai pret plēsoņām kā pret iespējamiem gaļas tīkotājiem. Turpat netālu aiz žoga tūkstošiem tādu, kas dzīvo uz ielas un ir zem nabadzības sliekšņa (viena dolāra ienākuma dienā). Ir tāds galvaspilsētas rajons Kibera ar 170 tūkstošiem iedzīvotāju. Slieteņi no šīfera un metāla plāksnēm – bez ūdens, elektrības, bez ienākumiem. Galvenā “eksportprece” – AIDS. Ja kādam liekas, ka grūti izdzīvot un nabadzība žņaudz, jāiestaigā Kiberā. Iziesit brīvs, bez naudas un fotoaparāta un laimīgs, ka izgājis. Nākamajā dienā, kad ar vietējo lidmašīnīti jau pametām Leva Daunas lidlauku, uzzināju, ka tajā dienā šajā safari nogalināti četri degunradži. Tas gan ir ārkārtējs, nevis parasts gadījums.

Otrkārt, safari nokļūt ar vietējiem autobusiņiem man likās kā laimēt loterijā. Tur, kur pulcējas vietējie, ievēroju, ka mēdz piestāt sagrabējuši autobusiņi. Bez maršruta numuriem – tā arī nesapratu, kā vietējie uzzina, kurp kurais brauc. Vienmēr pārpilni, uz atvērto durvju pakāpiena karājas iekšā rāvējs – tas savāc naudu no braukt gribētājiem, un, ja kāds melns tantuks ar saviem saiņiem netiek iekšā, puisis nekautrējas viņu iestumt kā aizmirstu kurpi pārbāztā čemodānā. Šajos busiņos varot viegli atbrīvoties no somu un kabatu satura.

Nekas cits neatlika kā izsaukt taksometru. Man viesnīcā pajautāja, kurp gribu nonākt (vēlāk sapratu, ka tam bija nozīme), un pēc minūtēm desmit taksis klāt. Astoņpadsmit dolāri līdz Nairobi nacionālā parka vārtiem. Par cenu ar autovadītāju vienmēr jāvienojas pirms brauciena. Ne tāpēc, ka skaitītāju nav, bet gan tāpēc, ka nekad nav paredzams, cik ilgs un pa kuru ceļu būs brauciens. Galvaspilsētā sastrēgumi, kādus esmu piedzīvojis vien Maskavā ap Mazo Dārzu loku. Piemēram, no lidostas, kas atrodas tikpat tālu no centra kā Rīgas lidosta no Vecrīgas, uz viesnīcu braucu pusotru stundu. Nometu čemodānu un pēc pusstundas jau sēžu sastrēgumos citā taksī. Ir vienpadsmit un saule gandrīz virs pašas galvas.

Kamēr stāvam, šoferis Nvoike stāsta, ka esmu nokavējis dzīvnieku barošanu. Tāpēc tūrisma kompānijas braucienu pa safari sākot septiņos no rīta. Taču man nav cita rīta kā vien šis. Nvoike piedāvā par simts dolāriem izvadāt arī pa safari. Es vēl neesmu pārliecināts, vai gribēšu braukt tālāk ar taksi, bet pie Nairobi Nacionālā parka vārtiem pārliecinos, ka nav cita varianta.

Un te trešais taksometra izvēles pamatojums. Parka transports kust tikai tad, kad sapulcināti vismaz seši braucēji, bet pēc vienpadsmitiem pie vārtiem esmu vienīgais. Specializētās safari tūrisma firmas gidi savu busiņu kustina, ja ir vismaz divi gribētāji ar 170 dolāriem kabatā katrs. Situ saujā Nvoikem, viņš apņemas mani par šiem simts dolāriem ne tikai izvadāt pa parku, bet arī nogādāt atpakaļ, kur paņēmis. Ne mirkli vēlāk nenožēloju šo izvēli, jo tikai taksometrs apstājās tieši tur, kur vēlējos fotografēt. Un turklāt…

 

Padzīto masaju zemē

… Nvoike, izrādās, ir masajs pēc tautības. Tā ir cilts, kas te dzīvojusi gadsimtiem un kurai pašreizējā aizsargājamajā teritorijā bijušas ganības. Masaji ir klejotājcilts, kas ar lopiem ceļo tajā virzienā, kur vēl ir zāle, un vēl šobaltdien neapstrādā zemi. Mūsdienu masaji labprātāk apstrādā koku, mālu un nodarbojas ar amatniecību. Masaju tirdziņi ir ļoti slaveni, un no viena tāda vēlāk es ar grūtībām tiku ārā ar vienu vienīgu koka žirafīti – mani uzstājīgi draudzīgi spieda nopirkt vai puslidmašīnas kravu ar drēbēm un visādiem niekiem.

Pirms simts gadiem masajus no pilsētas žogs ir atspiedis vēl vairāk uz dienvidiem, par ko viņi nebija mierā. Galvaspilsētā varu pārņēma cita cilts – kikuju. Arī valsts prezidents ir no šīs cilts, jo tā ir vislielākā, stāsta Nvoike. Kenijā esot kādas 47 ciltis. Agrāk tieši tā arī vēlēšanas notika: katra cilts balsoja par savējo, un vienmēr uzvarējis kikuju cilts pārstāvis. Arī tas esot viens no iemesliem, kāpēc korupcija neiznīkst: lai cik sakompromitējusies bijusi pie varas esošā amatpersona, par to balso atkal – kā nekā savējais! 4. martā Kenijā būs kārtējās vispārējās vēlēšanas, kurās tauta tiek gan pie prezidenta un parlamenta un līdz pat apgabalu gubernatoriem un sieviešu pārstāvēm tajos.

Bet masajs pa savu senču zemi brauc ar taksi un ar biļeti… Es parādu ieejas biļeti, Nvoike tikai savā valodā sakliedzas ar vārtu sargiem, un iekšā esam.

– Kādā valodā ar viņiem runā? – vaicāju šoferim.

– Svahilli. Es zinu “tvo” valodas! – lepni atbild Nvoike.

– Divas (angliski “two” – izrunā “tū”)? – pārprasu, jo zinu, ka valstī ir divas oficiālās: svahilli un angļu. Svahilli ne tāpēc, ka tā ir vislielākās cilts valoda, bet tāpēc, ka tā ir pie okeāna mītošo svahilli – tirgotāju cilts – valoda, kurā turklāt runā vēl trīs kaimiņvalstīs. Ja gribi kaut ko pārdot, turklāt lai tevi neapšmauktu, proti valodu! Tā ir izplatītākā no daudzu cilšu valodām. Vēlāk gan pārliecinājos, ka daudzi vienkāršie cilšu gani, lopkopji zina tikai savas cilts valodu, bet nevienu no divām oficiālajām.

– Nē, “tvo”, attrauc mans pavadonis un ar pirkstiem rāda divpadsmit.

– Ak, divpadsmit (“twelve” – izrunā “tvelv”)?

– Jā, jā, tvo, – viņš apliecina, kaut gan pēc izrunas vairāk izklausās pēc vācu valodas. Vēlāk bieži nonācu nesaprašanā tieši dažādi izrunāto angļu vārdu dēļ.

 

Skatiens un redze

Es “Toyotta Noah” auto sēžu tik ierastajā vietā – priekšā kreisajā pusē. Stūre gan ir labajā. No mašīnas ārā kāpt aizliegts. Vienā nomaļā ceļmalā reiz gribu izlūgties izkāpt, bet Nvoike ir nepielūdzams: “Vienreiz mani pieķers, vairs nekad mani neielaidīs!” Tā arī visi dzīvnieki fotoaparātā iedabūti pa auto, visbiežāk braucoša, logu.

Kā šoferis viņš mani bieži pārsteidz. Ik pa laikam strauji apstādina, un es kā gārnis tikai staipu kaklu uz visām pusēm. Padzen mašīnu uz priekšu atpakaļ starp akāciju krūmiem, lai medījums būtu pa fotoaparāta šāvienam. “Re, zālē guļ bizonis!” viņš rāda, kur trīssimt metrus tālāk aiz dzeltenzaļibrūnā kumšķa vīd tumša mugura. “Šis rudens ir bijis lietains un labs,” aiznākamajā dienā man apliecinās vietējais zemnieks. Viņu dzeltenzaļibrūnās jeb umbras krāsas ganības ir dzīvības krāsa. Vismaz kaut kas aug. Latvijā tādas izskatās priekšlaikus izdegušas pļavas augustā.

2011. gada sausums Āfrikas vidienei bija katastrofāls. Arī uz Keniju steidzās daudzi humānās pārtikas kuģi. – Daudz dzīvnieku šajā parkā nomira no bada, – stāsta Nvoike. – Kāpēc nepiebarojāt? – Te esot savvaļa. Dzīvnieku barības ķēde šimpus žoga ir tāda pati, kā ārpus. Daba regulē dzīvnieku skaitu. Pēc gada nekas neliecina, ka kādai sugai draudot iznīcība. Nairobi parkā ir ap simts zīdītāju sugas un vairāk nekā 400 dažādu putnu, no kuriem kādi 20 ir sezonālie migranti no Eiropas, piemēram, stārķi.

Šo parku īpaši iezīmētas vietas drīkst izmantot piknikiem, kāzām, darba kolektīva komandas gara stiprināšanai. Te varu apskatīt vēsturisko ziloņkaula dedzināšanas vietu.

Kad ziloņkaula ieguves dēļ medības kļuva nekontrolējamas, 1989. gadā Kenijas toreizējais prezidents Daniels Araps Moi sadedzināja 12 tonnas ziloņkaula, lai iegūtu Kenijas kā dzīvnieku aizsardzībā ieinteresētas valsts tēlu.

Citos nacionālajos parkos kā pakalpojums joprojām tiek piedāvātas medības. Šeit, Nairobi, tas ir liegts, bet, piemēram, ļoti dārgajā Tsavo nacionālajā parkā, kas ir desmitreiz lielāks, organizētās medības šaut kārajiem eiropiešiem ir vietējā biznesa pamats.

Latvijā mana acs sniegā lapsu pamana vēl lielākā attālumā nekā šeit antilopi, taču te kontrastu nav – viss dzeltenbrūns, un es kļūstu atkarīgs no iezemieša ietrenētā skatiena. Pat lielo ķirzaku ceļmalā tās raibuma dēļ nepamanu. Acs skatiena sagūstīti, lielākā daļa dzīvnieku paliek teleobjektīva netverti. Tikai zebras, paviāni un antilopes ganās ceļmalās un vizuāli viegli sagūstāmas. Nīlzirgi, bizoni, žirafes īpaši neslēpās, bet arī neizrādīja interesi par bālģīmi mašīnā. Kā parādījās auto, gazeles (tāpat kā stirnas pie mums) vien balto dibenu uzmet gaisā un prom ir.

 

Lielais piecnieks

Lielais piecnieks ir komplekts, kas ikvienam tūristam jāredz. Tā cenšas iestāstīt tūrisma firmas. Nairobi parkā dzīvo četri no šā piecnieka – degunradzis, leopards, bifelis un lauva. Piekto – ziloni –palaimējās ieraudzīt pa lidmašīnas un vēlāk pa auto logu citā rezervātā. Kāpēc bifelis, nevis žirafe? Minētos dzīvniekus “Āfrikas piecniekā” iecēla mednieki, vadoties no medību grūtību pakāpes. Bet apzīmējumu savā mārketinga arsenālā pārņēma tūristu mednieki. Nu gadoties situācijas, kad safari gids ar auto patraucas garām žirafei, lai apmeklētājiem parādītu bifeli.

Kaut arī kadrā noķēru Āfrikas bifeli, kura ragi kā platas kovboju cepures malas nosedz galvu, visvairāk tomēr apbrīnoju žirafi – visgarāko Zemes iemītnieku. Brīnos par šo garo barības transportieri – četrarpus metrus augstā kokā iestiepts divmetrīgs kakls, vēl pusmetru gara mēle snaikstās koku lapotnē. Tālumā žirafu kustīgie kakli kokos ir vienreizējs skats.

“Vēl jāsatiek lauva,” apņēmīgi nosaka mans gids. Kad stundas trīs esam braukuši pa safari ceļiem krustu šķērsu, par vēl nesatikto zvēru karali visvairāk pārdzīvo Nvoike. “Nu jā, paēduši un kaut kur nolīduši,” viņš nospriež un brauc uz vietām, kur tām vajadzētu laiski gulēt. Bet neguļ vis. Pēdējo stundu pirms krēslas iegriežam tādās vietās, kas ir nost no iebrauktajiem ceļiem. “Redzi, te vakar viņš gulēja divu metru attālumā,” man Nvoike rāda savā “iPhone” ekrānā noķerto momentuzņēmumu. Palieku ar nenokomplektētu “lielisko piecnieku”, bet nemaz tik ļoti nepārdzīvoju kā Nvoike.

Pašam vairāk prieks, ka fotoobjektīvā noķēru savu Āfrikas jaunatklājumu: ūdensāzi. No citām antilopēm atšķiras ar to, ka viņu nekož cecemušas. Ūdensāža sviedru dziedzeri ieeļļo spalvu un izdala mušām netīkamu aromātu. Šīs smakas dēļ pat vietējās mednieku ciltis ūdensāža gaļu uzskata par neēdamu, bet patiesībā gaļa samaitājas tikai tad, ja dzīvniekam neuzmanīgi noģērē ādu. Šo dabas doto repelentu ievēroja Eiropas Savienības zinātnieki un pērn, sajaucot to ar trim citām sastāvdaļām, patentējuši cecemušu atbaidīšanas līdzekli, ko piestiprina govīm un vēršiem rezervuārā ar speciālu kaklasiksnu. Tā daba palīdz dabai. Nebūt nesmird – smarža patīkamāka nekā pie mums nopērkamajiem pretodu aerosoliem – it kā kanēlis būtu sajaukts ar dubļiem.

Dienas garums uz ekvatora kā nomērīts – 12 stundas. Vienā un tajā pašā laikā lec saule, tajā pašā laikā satumst. Krēslā dodamies ārā no parka.

 

Rehabilitācijas sanatorija dzīvniekiem

Šo Nairobi parku uzskata par degunradžu mājvietu, kur no iznīcības paglābies melnais degunradzis. Nairobi nacionālo parku vietējie sauc par “Kifaru Arka”, kas nozīmē “degunradžu patvērums”. Apciemoju degunradzi Maksvelu, kurš, gluži vienaldzīgs pret ārpasauli, gozējās sarkanīgajās smiltīs aiz koka baļķu sētas.

Kā mums suņu un kaķu patversmes, tā Kenijā ir šādas ziloņu un citu savvaļas dzīvnieku patversmes, kas ārēji izskatās pēc zooloģiskā dārza. Taču te pieņem tikai no bara aizklīdušos vai izstumtos, bāreņus vai ievainotos, kas atrasti kādā no 17 Kenijas nacionālajiem parkiem. Tiklīdz iespējams, tos laiž brīvē. Tā ir kā rehabilitācijas sanatorija dzīvniekiem. Te ir gan lauvas, gepardi, hiēnas, strausi, šimpanzes, paviāni, bifeļi. Bet ir arī dažas retas sugas, kurām to saglabāšanas nolūkos šeit ir vienīgā mājvieta.

Šo patversmi 1963. gadā izveidoja Cavi nacionālā parka malumedniecības apkarošanas direktors Deivids Šeldriks, bet pēc viņa nāves sieva Dafne izveidoja fondu. Šeldrika fonds finansē patversmi izstumtām vai pamestām ziloņu un degunradžu jaunulēm un vēlāk tām atrod drošās savvaļas mājvietas. Šobrīd lielākā izrāde ir ziloņu mazuļa barošana katru dienu pulksten 11. Šādu patversmi (ieejas biļete – 8 ASV dolāri) labāk gan apskatīt pirms brīvībā redzētajiem dzīvniekiem. Ir grūti noskatīties uz skumjiem acu skatieniem viņpus restēm.

Pasaulē visplašāk šīs patversmes vārds izskanēja, kad šeit ievietoja antilopes mazuli Valentīnu, kuru Samburu nacionālajā medību rezervātā bija adoptējusi lauvene Kamunjaka (šo gadījumu var noskatīties “YouTube” dokumentālajā sižetā “A Lioness Adopts a baby antelope”). Šī lauvene kopumā adoptējusi piecus mazuļus. Vienu pat ļāvusi īstajai mātei pabarot, bet pēc tam, kad citi sugas brāļi antilopi nokoduši, sargājusi Valentīnu no savējiem. Diemžēl iepriekšējos nenosargāja, tālab, lai izbēgtu no dabiskā likteņa lauvas rīklē, Valentīns tika pārvietots uz Šeldrika dzīvnieku patversmi.

{source}
<iframe width=”700″ height=”394″ src=”http://www.youtube.com/embed/cREL6QSgopg” frameborder=”0″ allowfullscreen></iframe>
{/source}

 

Kā nokļūt:

Ja braucienu plāno pats, visizdevīgākais lidojums uz Keniju ir caur Stambulu (“Turkish Airlines” – ap Ls 610), attiecīgi sazinoties ar vietējiem tūrisma operatoriem.

Safari apmeklējumus Kenijā no Rīgas šogad organizē tūrisma aģentūra “Impro”, celojumubode.lv (no Ls 1850), “Naos” (no Ls 660) u. c.

Liela daļa kompāniju piedāvā čārterlidojumus uz Mombasas pludmalēm pie Indijas okeāna. Atpūtas laikā arī uz vietas var noorganizēt braucienu uz kādu safari.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+