Mobilā versija
Brīdinājums +9.5°C
Ilvija, Marlēna, Ziedone
Otrdiena, 23. maijs, 2017
16. marts, 2017
Drukāt

“Vai tad citu aktieru nav?” Teātru direktori atklāj darba aizkulises (9)

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

Starptautiskās Teātra dienas kontekstā martu savā ziņā var uzlūkot par teātra mēnesi. Latvijas Teātra darbinieku savienība tradicionāli pasniegs balvas labākajiem spēlmaņiem, bet ir arī lietas, kas gadiem rada vienus un tos pašus jautājumus: vai nepieciešams līdzsvarot aktieru noslodzi, lai vieni “nepārdegtu”, bet otriem būtu iespēja sevi apliecināt? Kā rīkoties situācijā, kad režisori regulāri izvēlas savus ieredzētākos aktierus, ansambļu līderus, jo viņu parādīšanās uz skatuves vien jau ir daļa no izrādes panākumiem, bet skatītājam vienā brīdī var rasties jautājums – vai tad citu aktieru nav, ka spēlē vieni un tie paši? Un cik adekvāts ieguldītajam darbam ir aktieru atalgojums? “KZ” lasītāji, no kuriem daudzi ir arī teātra skatītāji, bieži tā arī vaicā – ko lietas labā dara teātru direktori?

Saņem algas pielikumu

Valsts dotētajos teātros ar šā gada martu aktieru alga ir palielināta par 80 eiro, līdz ar to vidējā aktieru alga mēnesī ir 880 eiro (pirms nodokļu nomaksas), kas ir par pārdesmit eiro vairāk nekā vidējā alga valstī. (Jāpiebilst, ka šāds pats algu palielinājums notika arī pērn.) Pats par sevi saprotams, savos maciņos aktieri to izjutīs aprīlī. Te gan ir divi izņēmumi. Šis palielinājums neattiecas uz Jauno Rīgas teātri, kur aktieru alga jau līdz šim bija ievērojami lielāka nekā citos teātros, un diemžēl ar aktieru algu pieaugumu nav aplaimots arī Liepājas teātris. “Kaut arī esmu Latvijas teātru padomē Kultūras ministrijā, par šo algu pieaugumu uzzināju, tikai sēžot zālē “Spēlmaņu nakts” ceremonijā pērn novembrī, kad kultūras ministre Dace Melbārde teātriem iepriecinošo ziņu pavēstīja no Dailes teātra skatuves,” sarūgtinājumu neslēpj Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins. “Šī atrašanās it kā ārpus nozares mūsu teātrim ir ilgstoša sāpe, esmu par nevienlīdzīgo situāciju informējis gan Kultūras ministriju, gan Liepājas pašvaldību…” Te vietā atgādināt, ka šāda situācija izveidojusies pirms vairākiem gadiem, kad Liepājas simfoniskais orķestris pārgāja valsts pārziņā, bet Liepājas teātris ieguva pašvaldības teātra statusu.

Vai var uzskatīt, ka aktieris tagad ir atalgots adekvāti? Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis saka – nē, jo jauda un enerģijas patēriņš, kas aktierim jāieliek lomas sagatavošanā, ir milzīgs, turklāt, lai aktieri savu algu nopelnītu, teātrī spēlē katru vakaru visās trīs zālēs vienlaikus, kas liek runāt par nežēlīgu ražošanas režīmu. Te gan jāpiebilst, ka pie algas vēl nāk klāt piemaksa par nospēlētajām izrādēm, kas teātros ir atšķirīga. Piemēram, Nacionālajā izveidota punktu sistēma, kur ņem vērā gan lomas sarežģītību, gan apjomu. Katra situācija piemaksas aprēķināšanā tiek vērtēta individuāli. Dailes teātra direktors Andris Vītols stāsta, ka par nospēlētām izrādēm aktieris vēl var nopelnīt klāt apmēram 30 procentus no algas. Taču šī iespēja teātros paveras, protams, pieprasītākajiem aktieriem.

Režisoru rokās

Bet nevienam nav noslēpums, ka pastāv aktieru nevienmērīgas noslodzes problēma. Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins teic, ka visos pasaules repertuārteātros ir vairāk un ir mazāk pieprasīti aktieri. Taču Liepājā iespējas visiem dotas vienādas, sākot ar to brīdi, kad viņi ir pieņemti teātra štatā, un tikai ar savu attieksmi pret darbu aktieris laika gaitā ieņēmis to vietu, kādā šobrīd atrodas.

Kāda būtu ideālā noslodze? Dailes teātra direktors Andris Vītols uzskata, ka ideālā variantā sezonā aktierim vajadzētu spēlēt trīs lomas jauniestudējumā un sešās repertuāra izrādēs, bet ir aktieri, kuri iesaistīti pat piecos jauniestudējumos un vēl vairākās agrāk iestudētās izrādēs, kas patiešām var radīt pārslodzi. “Piemēram, Gintam Grāvelim bijušas pat 28 izrādes vienā mēnesī, tad man jau jāsāk bažīties par viņa personisko dzīvi un to, vai ar šo noslodzi teātris nepārkāpj likumdošanu… Bet teātrī neko nevar rēķināt matemātiski. Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa varbūt neparādās uz skatuves katru vakaru, bet varam tikai iedomāties, ko no viņām prasa viena Žannas d’Arkas nospēlēšana vai izrādē “Mana māsa” ieguldītā enerģija… Teātru repertuārpolitikas un daudzu citu apstākļu dēļ reizēm lugas sakrīt tā, ka arī izciliem aktieriem ir tukšā sezona, bet kādā no nākamajām – pat trīs galvenās lomas. Ir aktieri, kuri lūdz kādu sezonu atvilkt elpu, spēlējot tikai iepriekšējās repertuāra izrādēs. Un arī tas ir normāli. Bet, ja aktierim ilgstoši nav lomu, tas tomēr norāda uz tendenci – režisors neredz aktieri konkrētā darbā. Un, ja šādu gadījumu kļūst arvien vairāk, tad, protams, jādomā, vai nav radusies kāda problēma.”

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis gan strikti iestājas pret uzskatu, ka teātra vadībai jānodrošina vienāda noslodze visiem aktieriem: “Tas ir pilnīgi nepareizi, jo aktieri ir ļoti dažādi, apveltīti ar atšķirīgu talantu un darba spējām. Ir cilvēki, kuri paši ļoti aktīvi strādā kopā ar režisoriem, ir pasīvāki. Ir ļoti pieprasīti aktieri, jo viņiem ir nopietna attieksme pret darbu, un ir tādi, kas dažādu iemeslu dēļ nespēj iekļauties ansamblī un tādējādi izlemj savu likteni.”

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Aizkulišu spraudziņa Atbildēt

    Tā spraudziņa visai nepārliecinoša.
    Aizmirsts traģiskais R.Zihmaņa liktenis.
    Par to, ka teātris zaudēja I.Stoninu, arī neviens neatceras.
    Ir daudz un dažādas apstākļu sakritības, kad vieni nokļūst pieprasīto, vai nepieprasīto statusā.
    Par šo tēmu kādā komentārā (ome) raksta: cik gan daudzi talanti tiek neatklāti teātrī valdošās konveijeru sistēmas dēļ. Vai D.Lūriņai kā aktrisei nāk par labu pārmērīgā ekspuatācija, tas vēl ir jautājums. Starp citu, pieprasītā L.Cauka ļoti lielu laiku nebija pieprasīta, līdz, iegūstot LTDS vadītājas amatu, viņa iekļuva pieprasīto sarakstā.
    Ir jau vēl cita medaļas puse, direkcija un mākslinieciskie vadītāji taču ļoti viegli var atbrīvoties no darbiniekiem – kādu laiku atstājot cilvēku bez lomām – tas nemaz nav tik sarežģīti.
    Gluži tāpat jau varētu spraudziņu pavērt arī par administratīvajām izmaksām teātros.
    Ļoti vienkāršots un nepārliecinošs skatījums rakstā aprakstītajām problēmām.

  2. ar aktieriem ir tāpat kā ar ekonomistiem, juristiem un sociologiem mūsu valstī, proti, viņu ir daudz par daudz. Cerams, ka alerģija pret plānošanu būs izārstēta, kad visas jomas, beidzot, saies dēlī

  3. direktori komentē, ja lomu savai sievai iedala vai izprasa vīrs, kas arī darbojas tajā pašā teātrī?

  4. Ir baigi, ja aktiera liktenis ir direktora un režisora rokās. Viņi taču ir tie, kuri lemj par talantīgu cilvēku mūžu. Ja nebūtu TV seriālu, mēs par daudziem brīnišķīgiem aktieriem un viņu spējām nemaz nezinātu – direktors un režisors nav pamanījuši, vai viņiem vienkārši kāds ir “neērts”. Vai neatkarīgs, lepns, lai lūgtu lomu un pielāgotos…
    Ļoti nepatika aktieru sadalījums pieprasītos un nepieprasītos. It kā runa nebūtu par dzīvām, emocionālām būtnēm. Manu simpātiju srakstā ir pavisam citi, un izņemot Dumpi, neviens no kāda nezināma vērtētāja nosauktajiem.

    • Piekrītu par seriāliem. Un pavisam dīvaini, ka noniecinātie seriāli uzrāda arī ko citu, turklāt visai vērtīgu. Ugunsgrēkā ļoti prasmīgi strādājuši daudzi. Jā, Dumpis nekad nepārkāps savu Dieva doto organiku. M.Doveiku, I.Tropu bija ļoti intersanti vērot vadošajās lomās. Joprojām M.Brūveris kā ilgdzīvotājs azartiski un interesanti strādā, E.Melbārdis, par I.Vazdiku nerunājot.
      Diemžēl vērojama arī teātrī, tā saucamo pieprasīto, neprasme strādāt. Atvainojiet, kritika par L.Kugrēnu droši vien izvairīsies runāt, bet tas ko viņa ar Ģ.Jakovļevu dara Ugunsgrēkā, ir ļoti bēdīgi. Seriāls ir visai bīstams pārbaudījums aktiera mākai un spējai patstāvīgi strādāt. Štampaina bija rakstā pieminētā I.Ramute Ugunsgrēkā. Tāpat no Valmieras Saplēstajā krūzē S.Putniņas sniegums bija visai apšaubāms, liekas, ka viņa mēģināja “startēt” arī Ugunsgrēkā, bet ļoti vāji. Bet R.Devīte, kas, šķiet, neieņem štata vietu teātrī, seriālā spējusi atveidot atpazīstamo Zentas lomu spilgti un atraktīvi, apbrīnojami attaisnojot scenārija vislielākos absurdus.
      Turklāt daudzi jaunie seriālos sevi interesanti piesaka.
      Domāju, kāpēc L.Dzelzītim, L.Subatniekam neuztic nopietnākus uzdevumus teātrī. L.Subatnieka Lattelecom un Positivus reklāma bija super! Pirmo reizi “ķēru” reklāmu, lai skatītos!

      Tikai darbs spēj veidot un attīstīt aktieri, bet teātros ir iebrauktas sliedes un aktieri sadalīti un sašķiroti, bet, vai taisnīgi, tas ir jautājums.

  5. LNSO Mūziķi joprojām saņem daudz mazāku algu nekā LNO mūziķi. Kāpēc? Tāpēc , ka Dacei tā gribas?!

  6. Fascinē neatkarīgas personības. Aktierus, kas savas intervijas velta pateicībās režisoriem un kritiķiem, neērti lasīt. Viņiem vissvarīgākā ir sava karjera. Var jau arī tā.
    Direktoriem un režisoriem ērti aktieri, ērta vide _ vadmotīvs šajā V.Kraujas problēmrakstā.
    Domāju, ka domu biedri vairāk JRT sapulcējušies. Visvairāk patīk viņu vēlme iesaistīties mūsu problēmās. “Kārklus” ātri nokritizēja, bet domāju, ka tieši izrādes aktualitātē ir vislielākā vērtība. Ir jau starpība, ja viens teātra direktors, ierodas Mazajā ģildē kā partijas Gods Kalpot Rīgai atbalsta grupas loceklis, bet cits ierodas Saeimā ar visiem saviem aktieriem, lai iedziļinātos politiķu dzīves peripetijās.

    Ir jau tādi ļaudis, kuru domāšana vienmēr sakrīt ar vadības domām. Mūsu dzīves modulītis, ne jau tikai teātrī, bet arī jebkurā citā nozarē. Arī tam nepieciešami talanti, kas ne katram pa spēkam. Bet visticamāk šādi aktieri kļūst par raustāmajām lellītēm režisoru rokās. Un, kur radīsies tas stiprais un drosmīgais vārds no skatuves?

  7. Jā, arī man šķiet, ka tas ir tikai skatījums no vienas puses. Arī režisoram un direktoram vajadzētu domāt, kā vairāk strādāt ar dažādiem aktieriem. Cik gan nav tādu gadījumu mākslas pasaulē, kad veiksmīga sadarbība ļauj atklāt jau zināmu mākslinieku negaidīti un spilgti!

  8. “Ir cilvēki, kuri paši ļoti aktīvi strādā kopā ar režisoriem, ir pasīvāki. Ir ļoti pieprasīti aktieri, jo viņiem ir nopietna attieksme pret darbu, un ir tādi, kas dažādu iemeslu dēļ nespēj iekļauties ansamblī un tādējādi izlemj savu likteni.”
    Par likteņiem dīvaini gan izsakās direktors.
    Kādreiz J.Kubilis atteicās no lomas, jo, acīmredzot, režisora koncepcija neatbilda aktiera izpratnei par materiālu. Rezultātā bez J.Kubiļa piedalīšanās tapa vājš uzvedums (cita lieta, ko tas prasīja aktierim). Tad, ja runājam par domājošu aktieri, vai tie, kas izdabāja režisora bija tie teātrī vēlamie?
    Kādreiz Dailes teātrī iestudēja Trīnes grēkus, kur darbība tika pārnesta uz Centrāltirgu. Vai cienījamajām aktrisēm piedalīšanās bezgaumīgajā balagānā, par kuru līdzjūtību aktieriem izteica pat kritiķi, neradīja mieles un pārdomas par profesijas sūtību.
    Jautājums E.Sniedzei par vienu kādreiz iestudēto, bet neizrādīto izrādi, vai problēma bija tikai aktieros?
    Ne jau tikai talantu gradācijas nosaka aktieru veiksmes stāstus. Ir bezgala daudz faktoru, bet braukt ierastajās sliedēs ir taču ērtāk.

Gundars Āboliņš: Sāku nobriest režisora darbam (4)Pēc divām Minhenes kamerteātra štatā nospēlētajām sezonām Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī režisora Viestura Kairiša iestudētajā Viljama Šekspīra lugā "Karalis Līrs" negaidīti debitējis kādreizējais Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš.
Draugiem Facebook Twitter Google+