Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. aprīlis, 2012
Drukāt

Talsu novada Virbu pagastā atdzimst laivu būves tradīcijas

laiva2

Kurzeme ir viens no novadiem, kur izsenis ir bagātas laivu un kuģu būves tradīcijas. Šajā jomā Talsu novada Virbu pagastā specializējušies arī vienas dzimtas divi vīri – Mārtiņš Mihņēvičs un Viktors Miķelsons. Viņu uzņēmuma ražojumus izmanto gan sportisti, gan aktīvās atpūtas cienītāji, tos novērtējuši arī interesenti ārpus valsts robežām.

 

Ražotne ir iztikas avots ne vien abu saimnieku ģimenēm, bet arī darbavieta vairākiem pagasta iedzīvotājiem. Kaut ekonomiskā krīze skārusi arī šos uzņēmējus, viņi nav nolaiduši rokas – cenšas attīstīt ražošanu un atrast jaunus noieta tirgus. Pērn Mārtiņa Mihņēviča un Viktora Miķelsona laivu ražotne Talsu novada organizētajā konkursā izvirzīta nominācijai “Sakoptākais uzņēmums pagastā”, un Mārtiņš vēl vienai nominācijai – “Radošais novadnieks”. Bija ne vien nominēti, bet arī saņēma Goda rakstu par nozīmīgu ieguldījumu Virbu pagasta attīstībā.

 

Trīs paaudzes

Virbu pagasta “Beltēs” zem viena jumta dzīvo trīs paaudzes: Daina un Viktors Miķelsoni un viņu meitas ģimene – Ilze un Mārtiņš Mihņēviči ar trim bērniem – Robertu (16 gadi), Amandu (14 gadi) un Elzu (5 gadi).

– Deviņdesmitajos gados atguvām dzimtas īpašumu – tēva vecvecākiem piederējušos 32 hektārus zemes, dzīvojamo māju un saimniecības ēkas. Sākumā šeit dzīvojām tikai nedēļas nogalēs un vasarā, turklāt – kopā ar cilvēkiem, kas “Beltēs” mita kopš padomju laika (šīs ģimenes pakāpeniski aizgāja), bet vēlāk pārcēlāmies uz pastāvīgu dzīvi. 
laivass_037_VS

Ilze atceras, ka, sākot dzīvot “Beltēs”, pēc ūdens gājuši uz aku, arī tualete bijusi ārā. Tagad tā ir pagātne. Mājā jau sen ir ūdens un kanalizācija, iekārtota plaša vannas istaba un virtuve. Lai trīs paaudzes zem viena jumta justos ērti, Ilzes vecāki dzīvo pirmajā stāvā, bet Mihņēviči – otrajā. Parasti visi satiekoties pie saimes galda, kad jāietur maltīte.

Lai māju un apkārtni savestu kārtībā, strādājuši gan paši, gan rīkojuši talkas, gan darāmo uzticējuši meistariem.

– Kādreizējā kūtī un siena šķūnī kolhozam bija ierīkota liellopu ferma, bet mājā, abus stāvus sadalot mazos dzīvoklīšos, mita vairākas ģimenes. Kā jau tas mēdz notikt – kur daudz saimnieku, tur kārtības nekādas, tāpēc ap māju bija sakrājies pamatīgs “kultūrslānis”, ko veidoja gadiem mestie un krātie atkritumi. Tos aizvācām, tāpat nojaucām daudzos šķūnīšus un nolīdzinājām mazdārziņu strēmeles, ko katra dzīvokļa īpašnieki bija ierīkojuši, apkārt apvelkot dzeloņdrāšu žogus.

Ilzes vecāki ir dzimuši un auguši rīdzinieki, tāpēc lielas izpratnes par saimniekošanu laukos viņiem neesot bijis. Lai kādam no ģimenes būtu šādas zināšanas, Ilze vispirms beigusi Bulduru Dārzkopības vidusskolu, kur apguvusi dārzkopības produkcijas ražošanu un pārstrādi, tad izglītošanos turpinājusi Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur studējusi uzņēmējdarbību.

– Ar lauksaimniecību pagaidām nenodarbojamies, kaut ieceres ir. “Tukšā” vietā grūti kaut ko jaunu uzsākt, turklāt tad vajadzētu iegādāties tehniku, kas nozīmē lielas investīcijas. Zemi iznomājam zemniekam, paši apkopjam diezgan lielu ābeļdārzu, arī tīrumā un siltumnīcās izaudzējam to, kas nepieciešams ģimenes vajadzībām.

Pēc augstskolas beigšanas Ilze sākusi strādāt Talsos Lauku atbalsta dienestā, kur darbojas joprojām. Savukārt tēvs izlēmis laivu ražotni, ko bija ierīkojis Jūrmalā, pārcelt uz Virbu pagastu.

 

Iesāktā turpinājums

Sievastēvs un znots vienojušies, ka laivu un nestandarta sporta inventāra ražošanu turpinās abi kopā. Viņi 2003. gadā izveidoja SIA “Ave Alveuss” un, piesaistot Eiropas Savienības SAPARD programmas finansējumu, uzcēla ražotni, kur tagad top dažādu veidu laivas: kanoe un smailītes – sportam, kajaki un kanoe – tūrismam un atpūtai, kā arī detaļas bobsleja kamanām un sporta velosipēdiem. Šī produkcija tiek ne vien vietējam tirgum, bet arī ārzemēm. Tā kā Viktors Miķelsons savulaik aizrāvies ar akadēmisko airēšanu un strādājis sporta jomā, viņam ir plašs paziņu loks, kas nodrošina veiksmīgāku klientu piesaisti. Latvijas meistaru darinātās laivas tagad šķeļ vilņus upēs, ezeros un jūrās arī Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Krievijā, Baltkrievijā un citur.

 

– Lai attīstītos, ir jāiegulda ražotnes paplašināšanā un uzlabošanā. Ja nebūtu iespēju piesaistīt ES fondu līdzekļus, dzīvotu kā pirms 20 gadiem, jo ar nopelnīto vien izaugsmei ir par maz. Tad būtu vecs zirgs, vecs arkls un pussabrukusi kūts, – uzskata Mārtiņš Mihņēvičs.

 

– Mums ļoti ātri – 20 gados – ir bijis jāapgūst kapitālisms. No sociālisma bez pārejas posma ielecot kapitālismā, manuprāt, mēs esam salīdzinoši tālu tikuši. Tiesa, tagad visu nosaka nauda un intereses.

Kas ir tie vaļi, uz kuriem bal­stās ražotnes pastāvēšana un attīstība?

– Tās ir augstas prasības pret produkcijas kvalitāti, tie ir sievastēva kontakti no sportošanas laikiem, tas ir internets, kas ļauj aptvert visu pasauli, piedāvājot savus ražojumus. Tās ir jaunākās tehnoloģijas un materiāli, ko izmantojam, darinot laivas. Protams, liela nozīme ir darbiniekiem – pie mums strādā augstas klases speciālisti, no kuriem daļa ir Latvijas Amatniecības kameras biedri. Un gandarījums par labi paveiktu darbu, – uzskaita Māris.

Maziem uzņēmējiem Latvijā nav viegli, viņus pie zemes spiež lielie nodokļi un ražošanas izmaksas. Tādēļ vienā brīdī var izrādīties, ka šo augsto izmaksu dēļ vairs nespēsim konkurēt…

 

Arī bobi un kamanas

SIA “Ave Alveuss” pirmais ražojums esot bijusi nevis laiva, bet gan… aptecētājs olimpieša Mārtiņa Rubeņa kamanām.

– Mūsu ražotais aptecētājs bija tām kamaniņām, ar kurām Mārtiņš Turīnas ziemas olimpiskajās spēlēs ieguva bronzas medaļu. Bet Stīvens Holkombs no ASV šoziem Leikplesidā pasaules čempiona titulu izcīnīja jau ar Latvijā (SIA “BTC” un SIA “Ave Alveus”) izgatavotajām divnieku bobsleja kamanām, – palepojas laivu un nestandarta sporta inventāra ražotnes līdzīpašnieks. Pašlaik izgatavojot bobsleja aptecētājus, kurus izmanto gan vietējie, gan amerikāņu sportisti.

Kanoe, smailītes, kajakus un cita veida laivas sportam, tūrismam un atpūtai šeit ražo no kompozītmateriāliem (karbona, kevlara, diolena, stikla auduma u.c.), kā arī veidojot sendviča tipa konstrukcijas no īpašiem materiāliem (spheretex, corymat, herex vai airex) un pielietojot vakuuma formēšanas tehnoloģiju. Materiālus pērk no vietējiem piegādātājiem, bet tos ražojot Vācijā, Norvēģijā, Japānā, Somijā, Čehijā un citviet. Laivas meistarojot tikai pēc individuālā pasūtījuma, veikalos tās nepiedāvājot.

 

– Pie mums var atbraukt un apskatīties, kas šeit top, un izvēlēties sev piemērotāko variantu. Domāju, ka, šādi strādājot, esam ieguvēji, jo nav jāiesaldē līdzekļi, kas notiktu, ja laivas būtu saražotas, taču nevarētu uzreiz pārdot.

 

Mārtiņš Mihņēvičs novērojis, ka, pieaugot cilvēku interesei par veselīgu dzīvesveidu, pieaug arī pieprasījums pēc laivām tūrismam un atpūtai. Bieži vien kanoe vai smailīti sev un bērniem pasūtot savulaik lielajā sportā bijušie airētāji, tūrisma bāzes, taču valsts finansējuma samazināšanās dēļ laivu parku vairs neatjaunojot sporta skolas.

– Šīm skolām tagad budžets ir tāds, ka tās eksistē, nevis dzīvo un attīstās, – zina teikt laivu ražotājs. – Par valsts ekonomikas patieso stāvokli liecina tas, cik daudz tā atvēl jaunatnes, nevis lielajam sportam!

Ar laivošanu aizraujoties arī Mihņēviču ģimene, bet dēls Roberts airēšanas iemaņas apgūst Murjāņu sporta ģimnāzijā.

Mārtiņš ir no Stendes, lauku puika, kā viņš saka, bet vai Ilze, kas uzaugusi Rīgā, paguvusi iedzīvoties laukos?

– Divas reizes gadā man vajag vienai tikt uz Rīgu, lai pastaigātu pa veikaliem, paskatītos uz cilvēkiem, izbaudītu burzmu. Pēc tam ir miers uz ilgāku laiku. Lai “Beltēs” izskatītos tā, kā ir tagad, ieguldīts milzīgs darbs. Vai tad to var ignorēt?! Mukt prom no Latvijas mums nav bijis pat prātā. Kaut kā spējam izkulties. Ja vīrs un tēvs neprastu noturēt laivu ražotni, ar manu algu vien nevarētu iztikt. Ir klājies visādi – vieglāk un grūtāk, taču virs ūdens turamies.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+