Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. oktobris, 2012
Drukāt

Tamsāres spēks igauņu nācijas saknēs


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Latvijas Nacionālajā teātrī rīt pirmizrāde vienam no slavenākajiem igauņu klasikas darbiem – Antona Hansena Tamsāres lugai “Zeme un mīlestība. Kārena. Indreks”. To Rīgā iestudējis viens no šobrīd Baltijā atzītākajiem režisoriem, igaunis Elmo Niganens.


Igaunijā Tamsāres romāna nosaukums ir “Tiesa un taisnība”. Kad Elīna Zālīte 20. gadsimta 20. gados to tulkoja latviski, Tamsāre vēl bija dzīvs rakstnieks, ar kuru notika sarakste, nevis klasiķis ar pieminekli un memoriālo dzīvokli. Elīna Zālīte Tamsārem piedāvāja mainīt nosaukumu uz latviešu publikai daudz saistošāko “Zeme un mīlestība”. Tamsāre piekritis. Tālākais bija neticams – latviski 5000 eksemplāros izdotais romāns tika izpirkts īsā laikā, izdevējs palaida tautās vēl vienu metienu un latvieši pirka arī to. Un, kaut arī Igaunijā romāna popularitāte ir liela, viņi savus 5000 eksemplārus izpārdevuši vien tad, kad latvieši izķēruši no veikalu plauktiem jau otro tirāžu.

“Pirmais cēliens” – šāds nosaukums ir gandrīz 400 lappušu biezajai grāmatai, kas tika izdota šā gada 15. februārī par godu Tallinas pilsētas teātra mākslinieciskā vadītāja Elmo Niganena 50 gadu jubilejai. Izcilais igauņu režisors, kurš Igaunijas mērogā plūc laurus teju ar katru savu izrādi, Latvijā iestudē pirmoreiz. Līdz šim viņš kā viesrežisors strādājis gan Pēterburgā, gan Maskavā ar tāda mēroga aktieriem kā Alise Freindliha, Oļegs Jankovskis, Pjotrs Semaks un citiem. Tallinas pilsētas teātris jeb Elmo Niganena mājas kaut kādā ziņā ir radinieces Alvja Hermaņa Jaunajam Rīgas teātrim – sava neliela republika ar līderi/metru/tēvu, ārpus teātra robežām labi pazīstamu režisoru.

 

– Elmo, kas, jūsuprāt, mūsdienās ir teātris?

E. Niganens: – Paldies Dievam, dzīvojam vidē, kur teātrim piemīt arī misija radīt cerību, spēku tikt galā ar dzīves grūtumiem, rosināt garīgumu, likt aizdomāties par lietām, kam citkārt nav vaļas. Par to esmu ļoti priecīgs, jo daudzās, īpaši Rietumu, valstīs teātris sen vairs ir tikai viens no izklaides veidiem.

– Latvijā bija laiks, kad lielās zāles atvēlēja tikai mūzikliem un komēdijām, bet īstam teātrim ierādīja mazās un pagrabstāvus. Nupat biļetes uz izrādēm tieši šajos mazajos spēles laukumos ķertin izķer. Tātad cilvēki alkst teātrī ne tikai viegluma.

– Jā, īstam teātrim vieta pagrabos un mazajās zālēs, jaunas, lielas zāles nemaz nav ko celt – tāda gaisotne valdīja arī Igaunijā. Principā pareizi – varbūt patiešām nevajag būvēt zāles ar 800 un 1000 vietām. Visideālākās ir 350 līdz 400 skatītājiem. Taču man ir sajūta, ka vismaz tuvāko 50 gadu laikā īstam teātrim par savu nākotni nav jābažījas. Atcerieties, ienākot televīzijai, baidījās par kino likteni, taču tas nekur nepazuda. Internets? Ak vai, nevienu vairs neinteresēs grāmatas! Nekā tamlīdzīga. Vienmēr būs, kas lasīs. Tāpat neticu, ka ziņas cilvēki vēlēsies smelties tikai virtuāli. Vienmēr būs tādi, kas vēlēsies sajust pirkstos avīzes papīra čaukstoņu, pāršķirt lapas.

Lai arī cik labs mākslinieciskā ziņā būtu kino, tas vienmēr ir “konservs”. Vienmēr vienā un tajā pašā filmā ieraudzīsi vienu un to pašu. Bet teātris ir kā svaigi salāti. Aktiera dzīvās spēles dēļ teātris vienmēr būs dzīvs.

– Nupat arī jūs Nacionālajā teātrī esat ieradies ar kaut ko latviešiem teātra mākslā ļoti svaigu. Ko igauņiem un jums nozīmē Tamsāre?

– Katrai nācijai ir savas rakstniecības izcilības. Ir autori, kas uzminējuši ko ļoti būtisku nācijas domāšanas, pastāvēšanas, pasaules uztveres kodā. Igauņiem tāds ir Tamsāre. Kā jau klasiķis, viņš ir universāls, saprotams jebkuram skatītājam jebkurā pasaules malā, taču vienlaikus ar spēcīgu nacionālo šķautni. Šogad Igaunijā iznāca grāmata, kādas skaitās moderni sastādīt – par 100 labākajām grāmatām, notikumiem, personībām. Nu, lūk, un simts nozīmīgāko literāro darbu vidū Tamsāre iekļuva ar četriem saviem darbiem. Viņš joprojām tiek atzīts par nozīmīgāko igauņu rakstnieku. Pēc romāna “Zeme un mīlestība” otrās daļas režisors Miks Mikivers ir uzņēmis labu filmu ar brīnišķīgiem igauņu aktieriem.

Antons Hansens Tamsāre ir viens no retajiem cilvēkiem, kam jau dzīves laikā tika atklāts piemineklis, par ko viņš nemaz tik priecīgs nebija un uz pieminekļa atklāšanu neieradās. Viņš noteikti būtu bijis daudz laimīgāks, ja cilvēki arvien vairāk būtu lasījuši viņa grāmatas.

“Zeme un mīlestība” ir romāns piecās daļās. Tas aizsākas 19. gadsimta 60. gados, stāstot par ģimeni, kurā pasaulē nāk Indreks Pāss. Darbība vijas cauri 1905. gada revolūcijai, vēlāk atklājot pirmās inteliģences rašanos Igaunijā. Ceturtajā daļā tā noris 20. un 30. gados Igaunijas pirmās brīvvalsts laikā. Ārkārtīgi interesanti, kā maza nācija cenšas atdarināt tās lielās, varenās – lūk, mums arī savi bagātnieki, sava elite… Kad Tallinas pilsētas teātrī iestudējām “Kārenu. Indreku. 4”, teātrī daudzi cilvēki pat nespēja noticēt, ka mēs Tamsāres tekstiem neko neesam rakstījuši klāt, tik aktuāli tie skanēja. Galvenie varoņi Indreks un Kārena ir ļoti arhetipiski. Tas redzams jau uzvārdos. Indreka uzvārds Pāss igauņu valodā nozīmē “kaļķakmens”. Akmens, uz kura stāv visa Igaunija. Kristīnes uzvārds Vesirõss nozīmē “ūdensroze”. Ikvienā igaunī un igaunietē ir kaut kas no Indreka un Kārenas. Tamsāre nav slēpis, ka viens no viņa mīļākajiem autoriem ir Dostojevskis, kurš bieži izmantojis literāro paņēmienu jau personāžu uzvārdā iekļaut kaut ko tēlu ļoti raksturojošu.

Patiesībā nekad nebiju domājis, ka iestudēšu igauņu autorus vai Tamsāri. Jaunībā iestudēju Šekspīru, Čehovu. Man nelikās svarīgi iestudēt igauņu autorus tikai tāpēc, ka viņi ir igauņi. Jāiestudē vienkārši labas lietas, tā domāju un principā uzskatu arī tagad. Tad vienā vasarā laukos brīvā brīdī sāku pārlasīt Tamsāres “Zemi un mīlestību”. Sen nebiju tik daudz smējies un tik bieži raudājis. Biju nobriedis Tamsārem.

– Tamsāre ir klasiķis. Bet kā Igaunijā klājas mūsdienu nacionālajai dramaturģijai?

– 90. gadu beigās Igaunijā parādījās pirmie jaunās dramaturģijas asni. Paldies Dievam, teātriem bija vēlme spēlēt savus autorus. Vairāki teātri, arī mūsējais, tāpat Drāmas teātris (līdzīgs Latvijas Nacionālajam. – V. K.) pieņēma štatā dramaturgu. Katrā teātrī līgumi bija citādi, bet mūsējais prasīja ik gadu vienu jaunu labu mākslinieciski spēcīgu lugu. Šī pieeja jaunos dramaturgus mazliet noturēja virs ūdens materiālajā ziņā. Jauno autoru lugas konkursa kārtībā iepirka arī Kultūrkapitāla fonds, šim nolūkam izveidojot īpašu Igauņu nacionālās dramaturģijas aģentūru, kura tikai ar citu nosaukumu pastāv joprojām. Aģentūra lugas tulko, propagandē, pārdod. Tā ir ieinteresēta, lai luga ierauga skatuves gaismu arī ārpus Igaunijas robežām. Mūsu teātrī bija tāds gadījums. Saslima aktieris Jans Tette un, mājās sēžot, nodomāja: varbūt rakstīt lugu? Intriga vijās ap miljoniem, un arī priekšvārdā viņš atļāvās sacīt – šo lugu rakstu naudas dēļ… Aģentūrai luga iepatikās, un divu gadu laikā Vācijā lugu nospēlēja sešpadsmit
 teātros. Pie jums Latvijā tā parādījās Jaunajā Rīgas teātrī ar nosaukumu “Brīvais kritiens”. Tagad Janam Tettem teātris vairs nav jāspēlē. Viņš ir pieprasīts dramaturgs.

– Jūsu radošajā pūrā ir arī divas pilnmetrāžas mākslas filmas. Latvijas sabiedrībā piemīt nelāga tendence savu autoru filmas uztvert reizēm pat pārlieku piekasīgi. Savās mājās virkni pretenziju saņēmusī, piemēram, Jura Poškus filma “Kolka Cool” nupat starptautiskajā kinofestivālā Sanktpēterburgā ieguva galveno balvu.

– Ļoti lēns, garlaicīgs, saštukots, mīklains, tumšs – tā igauņi runā par savu kino. Šie aizspriedumi sen vairs neatbilst dzīves īstenībai. Kino attīstās normāli, cik nu tas iespējams mazā valstī ar mazu tirgu.

Šogad, kad Igaunijas kino aprit simt gadi, uz ekrāna iznāca sešas pilnmetrāžas mākslas filmas. Tomasa Husara “Sēņotāji”, filma ar ļoti vienkāršu sižetu, bez pārgudrībām, ļoti aizrāva kā kritiķus, tā skatītājus. Igaunija to izvirzījusi “Oskara” balvai. Bet par iepriekš minēto attieksmi runājot… Jūs jautājāt, ko Tamsāre uztvēris igauņu būtībā? Romāna “Zeme un mīlestība” pirmajā daļā Zagļukalnā divi kaimiņi gatavi pazaudēt visu, lai tikai pierādītu, ka dzīvo pareizāk un labāk nekā otrs. Esmu dzirdējis – arī Latvijā sakot – kur divi latvieši, tur trīs viedokļi. Igaunijā tāpat. Visu laiku it kā skatāmies pār plecu – bet ko tad kaimiņš? Igaunijā katrs cilvēks grib sev tik daudz telpas, lai kaimiņu nemanītu, un tomēr interesanti, ko viņš aiz sava žoga tur dara? Bieži skauž nevis ar balto, bet visīstāko melno skaudību. Ziniet, kā Igaunijā skan uzslava radošam darbam? “Nu, tā nekas…” Labus vārdus sakām bērēs jeb brīdī, kad pār paša lūpām nāk pēdējais elpas vilciens. No kurienes tas? Varbūt vaina apstāklī, ka mūsu ir maz un mēs gandrīz visu cits par citu zinām? Zinām kā savus elkus, tā viņu spožumu un postu.

Varbūt vaina septiņsimt gadu vācu jūgā sabojātajam genofondam? Priecāties par otra veikumu spēj tikai par sevi pārliecinātie. Kaut kas mums joprojām traucē par tādiem kļūt.

– Zināms, ka režisors Ādolfs Šapiro pēc Rīgas atstāšanas 1992. gadā un darbošanās pasaules mērogā Baltijas valstīs atgriezies tikai vienā teātrī, proti, pie Elmo Niganena Tallinas pilsētas teātrī.

– Septiņdesmitajos gados vēl būdams Jaunatnes teātra režisors Rīgā, Ādolfs Šapiro pie mums iestudēja vairākas izrādes, kuras noskatoties kļuva skaidrs, ka tās veidos Igaunijas teātra vēsturi. Kad 1992. gadā Šapiro aizgāja no Jaunatnes teātra, vēlējos piesaistīt tik labu režisoru, kas strādā ārpus Igaunijas. Piecus gadus es staigāju un braukāju Šapiro pakaļ šā vārda tiešā un pārnestā nozīmē. “Jā” viņš teica 1997. gadā, kad bija noskatījies manis iestudēto Čehova “Platonovu jeb mehāniskās klavieres” (Platonova lomu spēlēja pats Elmo Niganens – V. K.). Kā aktieris Maskavā esmu spēlējis viņa iestudētā izrādē krievu valodā, tagad draudzējamies ģimenēm. Pieķeru sevi pie domas, ka labas režijas, scenogrāfijas, aktieru spēles izpratnē Ādolfu Šapiro, ceru, viņš neapvainosies, es gribētu uzlūkot par savu skolotāju.

– Kāda ir jūsu attieksme pret teātra kritiku?

– Kaut cik nopietnu vērtējumu sniedz “Kultūras avīze”. Manos skolas gados pēc šā laikraksta kioskos stāvēja gara rinda. Arī tagad tā skar kultūrpolitiku, bet tirāža ir daudz mazāka un izdevums mazliet elitārs. Taču ir jauni dzejnieki, režisori, rakstnieki, kuri šā izdevuma slejās iestājas par to, lai sabiedrībā tiktu sadzirdēta inteliģences balss. Citādi mēs nedzīvotu pilsoniskā sabiedrībā. Un es tam pilnībā piekrītu.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

ELMO NIGANENS

Dzimis 1962. gadā Tallinā.

No 1988. līdz 1992. gadam strādājis kā aktieris un 
režisors Vīlandes teātrī “Ugala”; kopš 1992. gada – 
Tallinas pilsētas teātra mākslinieciskais vadītājs.

Saņēmis Igaunijas valsts apbalvojuma “Baltā zvaigzne” trešās pakāpes goda zīmi. Par izciliem sasniegumiem A. Čehova lugu interpretācijā vairākkārt apbalvots Krievijā festivālā “Baltais nams”, kā arī saņemot Krievijas Teātra darbinieku savienības speciālbalvu.

Četras reizes saņēmis ārzemju žūrijas balvu par labāko režiju Igaunijas festivālā “Drāma”.

Atzinību guvušas arī abas Elmo Niganena filmas “Marmorā kaltie” un “Trakais”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+