Tango, flamenko un džeza noskaņās 0
Lai arī marta trešajā nedēļā kamermūzikas koncerti notika viens pēc otra, to vidū tomēr tika atvēlēta vieta priekšnesumam ar pavisam citu sastāvu un raksturu – orķestra “Rīga” pavasara festivāla “Windstream” atklāšanas koncertam. Tā nu svētdien, 19. martā, tūlīt pēc Maijas Einfeldes klavieru trio pirmatskaņojuma Mazajā ģildē sekoja mans pārskrējiens uz Lielo ģildi un pārslēgšanās uz programmu ar pieteikumu “Tango, flamenko, džezs”.
Skaidrs, ka šis koncerts bija vairāk izklaidējošs nekā latviešu mūzikas klasiķu radīto opusu lasījumi, taču vērīgāka ielūkošanās repertuārā vēstīja, ka tas vis nebūs nekāda zaļumballe – Džordža Gēršvina “Kubas uvertīrai” pievienojās Latvijā mazāk zināmu komponistu – Luisa Serano Alarkona, Roberta Rasela Beneta un Manfrēda Šneidera – darbi, kuru iestudēšana prasījusi tikpat nopietnu iedziļināšanos. Tā rezultātā koncerts arī sniedza atbildi uz jautājumu, kādas orķestrim “Rīga” un tā mākslinieciskajam vadītājam Valdim Butānam ir sekmes izteiksmīgas un saistošas mūzikas izvēlē un profesionālā interpretācijā. Arī no šāda skatupunkta neizbēgamais salīdzinājums ar iepriekšminētajām kamermūzikas programmām radīja vienu otru secinājumu.
Koncerta pirmo daļu aizpildīja 1972. gadā dzimušā spāņu komponista Luisa Serano Alarkona partitūras – vispirms četru orķestra prelūdiju cikls “Duende”, uzreiz pēc tam – “Concertango” alta saksofonam, džeza trio un pūtēju orķestrim ar Oskara Petrauska solo. Ar šo repertuāru acīmredzot tika iedzīvināti koncerta nosaukuma pirmie divi vārdi, jo ciklā “Duende” patiešām varēja saklausīt flamenko intonācijas – pārsvarā gan vienkopus ar vēršu cīņu, karnevālisku izpriecu un pastorālu ainu ilustratīviem atveidiem –, turpretī “Concertango” virsraksts runā pats par sevi. Tātad – bija gan tango, gan flamenko, turklāt prasmīgi instrumentēts un rūpīgi pierakstīts, taču šķiet, ka šīs īpašības tajā pašā laikā izvērtās arī par Luisa Serano Alarkona daiļrades trūkumiem – mūzika izklausījās pārāk vienmuļa un izstiepta un klasiski būvētajām formām pietrūka dzīvīgāka satura. Bez šaubām, šāds salikums deva iespēju pienācīgi izpausties Oskara Petrauska saksofona spēles meistarībai, toņa plastiskumam un interpretācijas dabiskumam, un solists šo izdevību nelaida garām. Tāpat abu opusu atskaņojumi sniedza uzskatāmu priekšstatu par orķestra tembrālo daudzveidību, kur dažādiem koka un metāla pūšaminstrumentu sabalsojumiem pievienojās arī plašāka perkusiju grupa, kontrabass vai basģitāra, klavieres un arfa. Līdz ar to būtiska loma interpretācijās bija ne tikai pūtējiem, bet arī citiem orķestra māksliniekiem, un diriģents Valdis Butāns te paveica daudz, lai katra no instrumentālajām līnijām izskanētu īstajā vietā un īstajā rakursā. Tomēr – saviļņojumu un aizrautību pati mūzika izraisīja visai pieticīgās devās.
Programmas turpinājums bija jūtami spilgtāks un interesantāks, sākot jau ar Džordža Gēršvina “Kubas uvertīras” iezīmīgajām intonācijām un mainīgajiem ritmiem, ko orķestris un diriģents uztvēra precīzi un atraisīti. Sekoja koncerta lielākā jaunatklāsme – Roberta Rasela Beneta 1957. gadā komponētais cikls “Simfoniskās dziesmas” pūtēju orķestrim, kas atgādināja, ka šis autors bijis viens no sava laika talantīgākajiem profesionāļiem Brodvejas un Holivudas muzikālajā arēnā. Šāda pieredze ļāva Benetam izkopt gan orķestrācijas iemaņas, gan radošo gaumi, gan trāpīgu fantāziju, un “Simfoniskajām dziesmām” visas šīs īpašības piemita pilnā mērā. Arī orķestrim “Rīga” “Simfonisko dziesmu” skaistais liriskais plūdums, artistiskais jautras klaunādes atspoguļojums un nostalģiskā apcere acīm redzami gāja pie sirds, tomēr, uzmanīgāk ieklausoties, pamanāmas kļuva arī mazāk izdevušās nianses. Salīdzinājumā ar klarnetēm, obojām vai flautām metāla pūšaminstrumenti brīžiem skanēja piesmakuši un nelīdzeni. Diriģentam līdz ar to visa koncerta gaitā ne vienmēr izdevās nodrošināt viengabalainu interpretācijas ritējumu, un orķestra sniegumā vēl ir šis tas pilnveidojams.
Vācu komponista Manfrēda Šneidera gadskaitļi ir “1953 – 2008”, un viņa “Džeza svīta” datēta ar 1996. gadu. Ar šī opusa atskaņojumu, kurā netrūka ne trombona, ne saksofonu solo, varēja pārliecināties kā par orķestra priekšnesuma, tā arī par paša autora mūzikas emocionāli pievilcīgo kolorītu, kas aicināja atsaukt atmiņā vēl kādu māksliniecisku līdzību – cikla trešā daļa “Džeza samba” aizgājušo gadu desmitu latviešu komponistiem gan būtu mazāk raksturīga, bet citādā ziņā šādu simfodžeza paraugu varētu būt radījis arī Alnis Zaķis, Raimonds Pauls vai Ringolds Ore. Tātad – atkal romantisks melodiskums un atkal nostalģija, Šneidera svītai visa cikla ietvaros un vēl jo vairāk pretstatījumā Alarkona, Gēršvina un Beneta mūzikai veidojot daudzpusīgus un krāsainus kontrastus. Tādēļ arī jādomā, ka koncerta uzbūvei būtu nācis par labu, ja, piemēram, vienu no Luisa Serano Alarkona darbiem aizstātu partitūra, kuru orķestrim “Rīga” varbūt neatteiktos uzrakstīt Juris Kulakovs, Uldis Marhilēvičs vai Zigmars Liepiņš, vai arī kāds no arhīviem izvilkts 50. – 70. gadu latviešu populārās mūzikas autoru veikums. Atliek vien pieminēt, ka orķestris “Rīga” sadarbību ar latviešu komponistiem – jau pavisam citā kontekstā – turpinās 25. marta koncertā kopā ar Latvijas Radio kori.
