Viedokļi
Komentāri

Guntis Ščerbinskis: Tāpēc jau kūko 4

Ietekmīgais Francijas izdevums “Le Monde” šomēnes kādu savu rakstu ilustrējis ar karti, kurā Baltijas valstis iezīmētas kā bijušās Padomju Savienības republikas. Gada sākumā līdzīgi rīkojies Vācijas “Zeit Online”, mūsu valstis publikācijā dēvējot par bijušajām padomju republikām. Abos gadījumos bija Baltijas valstu vēstnieku protesta vēstules. Tomēr tā diemžēl ir tikai novēlota cīņa ar sekām.

Jāatzīst, ka šādas vēstnieku protesta vēstules par publikācijām citu valstu (turklāt – mūsu sabiedroto!) medijos diez cik labi vis neizskatās. Kā izmisuma solis konkrētos ģeopolitiskos apstākļos. Vienlaikus netieši atgādinot par tikumiem, kas nākuši no laika, kad mediji atradās totālā valsts uzraudzībā. Protams, te nu klusēt nevarēja! Tomēr parei-zās zāles pret šādām situācijām ir pastāvīgs, neatlaidīgs un pacietīgs darbs pie tā sauktā Latvijas tēla, kura neatņemama sastāvdaļa ir arī skarbas vēsturiskas patiesības. Padomju okupācijas laikam atkāpjoties tālākā pagātnē, savas vēstures skaidrošanā pasaulei acīmredzami esam atslābuši. Lai gan, mainoties paaudzēm, šāda atgādināšana iegūst jaunu nozīmi. Gluži simboliski, ka Vec-rīgā jau vairākus gadus iesaldēts ir Okupācijas muzeja projekts – arī tas parāda valsts attieksmi pret savas vēstures skaidrošanu.

Minēto Baltijas valstu vēstnieku protesta vēstuli izdevumam “Le Monde” savā tvitera kontā pārpublicējis arī Latvijas Institūts (LI). Bet vai ar to vien tas savu uzdevumu šajā sakarā būtu izpildījis?

Atgādināšu, ka LI dibināts ar mērķi veicināt Latvijas pozitīvu starptautisku atpazīstamību, veidojot konkurētspējīgu valsts identitāti. Ietekmīgos pasaules medijos apkārta ar bijušās padomju republikas birku, Latvija šajos mērķos, maigi sakot, neierakstās. Kā viens no Latvijas tēla spodrinātāju uzdevumiem ir sagatavot un izplatīt informāciju par Latviju jo īpaši ārvalstu auditorijām. Kas gan cits, ja ne ārvalstu mediji šajā ziņā būtu viens no būtiskiem mērķiem. Galu galā LI necilajā štatu sarakstā (septiņi darbinieki) ir arī mediju vizīšu koordinators. Tiesa, ar ārvalstu žurnālistu vizīšu kūrēšanu ir gauži par maz. Ar medijiem jāuztur pastāvīga informatīva saite.

Var jau spriest, ka Latvijas Institūta resursi ir stipri ierobežoti. Tā varētu būt taisnība, ja raugāmies uz sākotnēji iestādei izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem. Vienlaikus ir sajūta, ka LI piemīt neizsmeļams resurss izdomāt sev dažādas jaukas un rotaļīgas nodarbes, kas ļauj aizmirst, iespējams, par ne tik jaukiem darbiem. Nav jau arī īsti kas par to atgādina vai prasa.

Piemēram, augustā LI bija aizņemts ar kūkošanu. Pāris kūkas tika nosūtītas uz Igauniju, Lietuvu un Somiju. Pasākums izmaksājis ap 10 000 eiro, ieskaitot kūkas izejvielas, prāmja biļetes, norišu filmēšanu, koordinēšanu u. c. Nav svarīgi, kam tad beigu beigās tika kūkas gabaliņš. Bet jautājums – kas, izņemot pašus rīkotājus, šo pozitīvo aktivitāti pamanīja, kur nu vēl spēja to sasaistīt ar leģendāro 23. augusta “Baltijas ceļu”? Tiesa, kūkotāji galarezultātā sola skaistu videosveicienu kaimiņvalstīm. Bet cik tad tam būs skatītāju? LI videovietnei “Youtube” ir vien 608 abonenti. Sociālajā vietnē “Facebook” publicētie kūku ceļa fotoattēli izpelnījušies augstākais 20 “patīk”, bet caurmērā saņēmuši 1 – 5 cilvēku atzinību. LI fotoresursiem “Flickr” seko tikai seši interneta lietotāji, bet kūku akcijas fotoalbumus apskatījuši labi ja 100 cilvēku.

Atgādināšu, ka Latvijas Institūts bija tas, kas savulaik iedibinājis arī Balto galdautu svētkus. Starp citu, ir visai neskaidrs, kāpēc tie būtu atzīmējami tieši 4. maijā, kas jau ir nozīmīgu svētku diena, nevis, piemēram, Lielās talkas dienā pēc labi padarīta darba. Visai apsīkusi rādās pērn LI sāktā sociālā kustība “#GibuTeviAtpakaļ”, kas bija iecerēta kā emigrējušo tautiešu mudināšana atgriezties Latvijā.

Kā redzam, aktivitāšu ir ļoti daudz, un rodas sajūta, ka Latvijas Institūts īsti nav spējis atrast savu vietu zem saules. Tas rosās, lai attaisnotu savu pastāvēšanu, bet bez lielākiem mērķiem un uzdevumiem.

LA.lv