Laukos
Politika

Tārpi un gliemeži augstākā vērtē nekā cilvēki 0

Foto – Lita Krone/LETA

Meliorācija ir jāskata kā vienots kopums, ņemot vērā gan valsts nozīmes ūdensteces, gan koplietošanas un privāto zemes īpašnieku meliorācijas sistēmas. Var ieguldīt Eiropas miljonus, atjaunojot un rekonstruējot meliorācijas grāvjus atsevišķās saimniecībās vai lietus ūdeņu novadīšanas sistēmas apdzīvotās vietās, taču, ja ūdenim nebūs nodrošināta brīva caurtece līdz upei un tad līdz jūrai, agrāk vai vēlāk mūs pārsteigs plūdi. Klimata pārmaiņu dēļ tik intensīvas lietavas kā Latgalē un daļā Vidzemes būšot arvien biežāk. Meliorācijas speciālisti “Latvijas Avīzei” norāda ne tikai uz trūkstošo finansējumu meliorācijas sistēmu tīrīšanai un atjaunošanai, haosu, kas valda nozarē starp atbildīgajām ministrijām, bet arī dabas draugu nesamērīgajām prasībām.

Nepieciešams samērīgums starp dabu un ražošanu

Ja ūdensteces sateces baseins ir lielāks par 25 km2 vai ūdenstilpes spoguļa laukums ir vismaz 10 ha, upes tīrīšanai vai padziļināšanai nepieciešams saņemt trīs sertificētu vides ekspertu atzinumus. Taču prakse rāda, ka vides prasībām nav robežas – tiek prasīti papildu ekspertu atzinumi, kas kavē pārplūstošo upju sakārtošanu. Tā, piemēram, Meirānu kanāla tīrīšanai, kas novada uz Aivieksti daļu agrāk Lubānā ietecējušo upju un daļēji arī paša Lubāna ūdeņus, pēc obligāto trīs ekspertu atzinumu saņemšanas pieprasīts arī papildu atzinums par tīrīšanas ietekmi uz bezmugurkaulniekiem.

“Diemžēl šobrīd vides prasības tiek nostādītas augstāk par Latvijas iedzīvotāju dzīvību, drošību un veselību. Mani satrauc tas, ka, piemēram, tārpu, aļģu un gliemežu daudzveidības saglabāšana upē ir svarīgāka nekā manis kā cilvēka dzīvība un veselība. Tas ir absurds! Cilvēks ar šādiem nosacījumiem iznīcina pats sevi. Un ļaunākais, ka par vides aizsardzību atbildīgais resors valstī, proti, VARAM, to pieļauj,” sašutusi Zemkopības ministrijas (ZM) Zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītāja Kristīne Cinkus. Viņa rosina plūdu risku mazināšanai noteikt izņēmumu vides prasību piemērošanai gadījumos, kas saistīti ar regulēto upju posmu, kas atzīti par valsts nozīmes meliorācijas sistēmu, atjaunošanu.

Viņu atbalsta arī Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe, kura uzsver: “Neviens īpašnieks jau nav ienaidnieks ne sev, ne dabai. Arī Ošas un Dubnas upju tīrīšanai eksperti nedeva zaļo gaismu. Tur ir 12 lielas zemnieku saimniecības, kuras regulāri applūst, bet upes tīrīt neļauj. Aicināju ekspertus braukt un parādīt, kur ir problēma. Izrādās, braslu vajagot atjaunot. Ja vajag, tad var iztīrīt un atjaunot kaut trīs braslus, tā taču nav problēma. Salacas upē daudzus braslus esam veidojuši, lai lašveidīgie tur varētu pārvietoties. Pārsteidz vides ekspertu brīžiem bezjēdzīgās un nesamērīgās prasības pret to, ko vajadzētu ātrā tempā izdarīt, lai mazinātu plūdus. Reizumis šķiet, ka vides speciālisti pat īpaši kaitē, nomelnojot savu zemi, lai varētu iegūt finansējumu kādiem projektiem. Tas robežojas ar mantkārību, tā nav vides aizsardzība!”

Bebri pret zemniekiem

Pārmērīgās vides prasības nokaitinājušas arī lauksaimniekus. “Ir ļoti daudz precedentu, kad meliorācijas projekti iestrēgst uz vairākiem gadiem tikai vides prasību dēļ,” stāsta Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš. Piemēram, zemnieki, izmantojot Eiropas fondu atbalstu, sakārtoja savas meliorācijas sistēmas, taču darbam nebija jēgas, jo ūdeņi satek Sedas upē, kas ir “Natura 2000” aizsargājamā teritorijā un līdz ar to upi tīrīt nedrīkst. Taču Sedai ir ļoti mazs kritums – 30 cm/km. Viens bebrs, kas uzbūvē aizsprostu uz Sedas, applūdina milzīgas platības. “Galvenais lūgums neuzlikt sodus par to, ka darām – ka būvējam un tīrām. Mūsu biedram nepieņēma meliorācijas projektu, jo jaunajos grāvjos stāvot ūdens. Bet problēma bija ne jau zemnieka grāvjos, bet 300 m koplietošanas grāvjos, kuri nebija tīrīti un ūdenim nebija nodrošināta caurtece.”

Lauksaimnieki un pašvaldības aicina, kamēr nav pabeigta biotopu kartēšana un dabas vērtību apzināšana, apturēt jaunu mikroliegumu veidošanu. “Ir jābūt kaut kādam samērīgumam starp vides prasībām un saimniekošanu. Ja ir jāiztīra meliorācijas grāvis vai ja tā skaistā mežaudze īpašniekam ir vienīgā, tad varbūt gliemežus, ja vien tie nav pilnīgi izzūdoši, aizsargājam kādā citā vietā, kur tie netraucē saimnieciskajai darbībai,” rosina S. Sproģe.

Klimats mainās, vajadzīgi citi standarti

Meliorācijas speciālisti vērš uzmanību, ka mūsdienu prasībām vairs neatbilst ne meliorācijas sistēmas, ne standarti un būvnormatīvi, pēc kuriem tās tiek būvētas. “Plūdi Latgalē parādījuši, ka lielu, intensīvu lietu radītas ūdens masas nav iespējams aizvadīt. Tā nav problēma tikai Latgalē, tā ir problēma visā Latvijā. Ir nepieciešams pārrēķināt ar lielāku rezervi caurteku diametrus. Straujāku virs­ūdens savākšanu nodrošinātu arī virszemes ūdens uztvērēji zemākās lauku vietās,” uzskata meliorācijas uzņēmuma “Valkas meliorācija” valdes priekšsēdētājs Jānis Biezais.

Meliorācijas sistēmai ūdens tece ir jānodrošina neatkarīgi no tā, vai tā iet caur biotopu vai pilsētu, uzskata “Latvijas meliorācijas” valdes locekle Angelika Bondare: “Tecei ir jānodrošina, ka noteiktā laikā noteikts ūdens daudzums tiek aizvadīts. Ja to ignorējam un uzliekam biotopa prioritāti vai pilsētā neesam sakārtojuši lietus ūdens savākšanas sistēmu, tad kaut kur veidosies korķis un lielāku lietavu gadījumā tas izpaudīsies kā plūdi.”

Kritikas akmeņi tiek raidīti arī Satiksmes ministrijas virzienā, jo ceļu būvnieki caurteku augstumus ņem pēc desmit gadus vecām atzīmēm, neskatoties uz šā brīža situāciju vai vajadzībām. Ceļu caurtekas netiek savietotas kopā ar lauksaimniecības zemju meliorācijas sistēmām. “Ļoti žēl, ka nauda tiek tērēta dubultā. Ja jaunam ceļam caurteka ielikta par augstu, tad, pārtīrot noteku, caurteka jāliek no jauna. Un tās ir diezgan lielas izmaksas,” uz nesaskaņotajām projektēšanas un plānošanas darbībām norāda A. Bondare.

To, ka Latvijā netiek pievērsta pietiekama vērība lietus ūdeņu savākšanai un novadīšanai, kā arī ignorēta plūdu ceļu apzināšana un aprēķināšana, aktualizē arī Kitija Kauliņa, kas jau vairākus gadus Norvēģijā strādā par vides inženieri. “Nepietiekams lietus uztvērēj­aku diametrs un padziļinājums nogulšņu uztveršanai, kā arī nepietiekams lietus ūdens transportēšanas cauruļu diametrs un slīpums rada pārslodzi lietus ūdens uztveršanas un novadīšanas sistēmām, jo tās nespēj uzņemt pieplūstošo ūdens daudzumu, tāpēc akas pārplūst un tas ietekmē ceļu segumu. Ūdens atrod vienkāršāko veidu, kā turpināt savu teci,” piebilst K. Kauliņa.

Ūdensnotekas un grāvji Latvijā

* Valsts nozīmes ūdensnotekas – regulētie posmi 1594 (kopgarums 13,8 tūkst. km)

* Koplietošanas novadgrāvji – 51 600 (kopgarums 41,7 tūkst. km)

* Viena īpašuma novadgrāvji – 8001 (kopgarums 2061,4 km)

* Kontūrgrāvji – 54 651 (kopgarums 13,3 tūkst. km)

* Susinātājgrāvji – 46 231 (kopgarums 11,9 tūkst. km)

DATI: ZM

LA.lv