Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Tas beigsies slikti 16


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto LETA

Vienam no senās Ķīnas viedajiem tiek piedēvēta it kā jau pašsaprotama prognoze: ja pārāk ilgi iet saullēkta virzienā, galu galā nonāk tur, kur saule riet. Ja mēs paveramies uz savu domāšanas, pasaules uztveres veidu (sauktu arī par kognitīviem modeļiem), rodas iespaids, ka ar visu vareno tehnoloģiju progresu fonā mēs sākam atgriezties, nu, apmēram, 9. – 12. gadsimtā. Un politika vēlētāju uzrunāšanas aspektā ir tikai viena no ilustrācijām tam.

Arī bez precīziem aprēķiniem viegli pamanāms, cik liela proporcionāli ir vizuālo vēstījumu sadaļa – dažādas uzrunas sociālajos tīklos, t. s. priekšvēlēšanu debates televīzijās utt. Netrūks cilvēku, kuri teiks, ka nekā slikta te nav: vizuāla vēsts labāk uztverama, labāk iedarbojas utt. Droši vien tā ir, tomēr es personīgi te saredzu bīstamu tendenci, jo šī pārliecīgā koncentrēšanās uz vizuālo neizbēgami rada konteksta zaudēšanas risku. Te kā piemērus varētu minēt reizes, kad politiķa teiktais kādā raidījumā dažu minūšu garumā kļūst par patstāvīgu “ziņu”, lai gan šīs dažas minūtes saprotamas tikai kontekstā ar visu sarunu. Un ko vispār jēdzīgu var pateikt dažās minūtēs, bet, redz, garāk nevar, jo jāpakārtojas vizuālajam vēstījumam, kam savukārt jābūt īsam. Paļaušanās uz vizuālo rada impulsivitāti, paviršību – tekstu es varu nepieciešamības gadījumā pārlasīt, bet grūti iedomāties līdzīgu praksi attiecībā uz video. Patīk – nepatīk, drāžam tālāk. Tekstu mēs lasām, bet “debates” var skanēt kaut kur fonā, attiecīgi mēs visbiežāk uztveram fragmentus.

Jau pieminētajos viduslaikos vizuālajai vēstij arī bija milzīga nozīme, jo analfabētisma apstākļos dievnama fasādes elementos, vēlāk vitrāžās un sakrālajā glezniecībā redzamais stāstīja ticīgajiem par to, ko citādi uzzināt daudziem no viņiem būtu grūti. Ja kaut ko nejaucu, mūsdienās analfabētisma kā šķēršļa vairs nav, līdz ar to pamatots ir jautājums, kādēļ mums tik ļoti nepieciešams kairinātājs (un patiesībā nekas arī vairāk!) vizuālu tēlu formā. Tas attiecas, protams, ne tikai uz politiku – visi šie “smieklīgie video”, kas masīvi nomāc jebkuru par pieciem teikumiem garāku tekstu sociālajos tīklos; par teju vai jebkuru tēmu ir jārunā, izmantojot vizuālu “prezentāciju” utt. Dominē iespaids, nevis analīze; ja kaut kas nav vizualizēts, ir problēmas to uztvert. Dievs ar to politiku un vēlēšanām, bet, ja mēs nespējam pamanīt, piemēram, ekoloģiskās problēmas, neredzot “video” ar katastrofāliem plūdiem, ugunsgrēkiem utt., tad, piedodiet, mūsu kognitīvās spējas ir deģenerējušās.

Tas pats attiecas uz vienkārši fantastisko paviršību informācijas uztverē vispār. Un atkal – tas, protams, izskatās diezgan traki arī politikas kontekstā, bet runa jau nav tikai par to. Ja mēs tik viegli akceptējam un uzskatām par tālāk nododamām pilnīgas muļķības par kādu kandidātu vai partiju, tad, atvainojos, tā vēl nav ilgtermiņā tik liela bēda, cik tā, ja līdzīgi tiek akceptētas un tālāk nododas “ziņas”, kas skar medicīnu, vēsturi, reliģiju utt. Analīzes spēju sabrukums politikas gadījumā mani satrauc pat mazāk nekā situācija, kad cilvēks kā “ziņu” uztver apgalvojumu, ka ļaundabīga audzēja risku var mazināt, ik dienu ēdot, teiksim, tomātus. Un atkal – mēs šajā ziņā esam pamanījušies atgriezties agrīno viduslaiku apkārtējās pasaules izpratnes līmenī. Diemžēl problēma ir tā, ka, ja cilvēks 11. gadsimtā bija pārliecināts par vienradžu pastāvēšanu, tā ir viena situācija, savukārt, ja viņš 21. gadsimtā uzskata, ka tāpat mēs pārcelsimies dzīvot uz Marsa (“bija kaut kur tāda ziņa…”) un attiecīgi te visu var nesodīti sacūkot, tā ir pavisam cita situācija. Ja mēs lieki, kā saka, neiespringstot, spējam bez jebkādiem pierādījumiem pieņemt apgalvojumu, ka politiķis X ir nozadzis miljonu, tad mēs tikpat relaksēti spējam pieņemt apgalvojumus, ka “pār pasauli valda ebreji un masoni”. Kāda starpība, kam es piedēvēju to, ko viņš vispār nav teicis, – Latvijas politiķim vai zinātniekam ASV?

Ir cilvēki, kuri šausminās par šīs priekšvēlēšanu gaisotnes saturu un tonalitāti. Negrasos iebilst, bet, ja pēc tā visa mēs labāk apjautīsim, cik būtiskas un nelāgas (manā ieskatā) lietas ir notikušas ar mūsu spriestspēju vispār, tad viss šis politiskais murgs būs nesis vismaz kādu labumu.

LA.lv