Kultūra
Māksla

Tas, ko mēs zinām, ietekmē to, ko mēs redzam0


Lauras Brokānes veidotā izstāde atjautīgi un ar zināmu devu ironijas savērpj reālo ar fiktīvo vienotā stāstījumā, kas, ja nepievēršam vērību detaļām, varētu likties gluži ticams.
Lauras Brokānes veidotā izstāde atjautīgi un ar zināmu devu ironijas savērpj reālo ar fiktīvo vienotā stāstījumā, kas, ja nepievēršam vērību detaļām, varētu likties gluži ticams.
Foto: Timurs Subhankulovs

Par pagātni ir nepieciešams vēl tik daudz atklāt, lai ne tikai paplašinātu mūsu zināšanas par vēsturi, bet arī veidotu visaptverošāku izpratni par šodienas sabiedrību. Ne velti tiek teikts, ka tas, ko mēs zinām, ietekmē to, ko mēs redzam.

Varam arī novērot, ka notiek aizvien izteiktāki mēģinājumi pārskatīt vēstures dažādas epizodes un izcelt mazāk zināmās vai arī aizmirstus faktus un personības, kurām laika plūdumā pievērsta nepietiekama uzmanība. Šie centieni iezīmē jaunus scenārijus pieņemtajos vēstures naratīvos, atklāj paralēlas, alternatīvas, arī inovatīvas figūras, kuru klātbūtne konkrētajā laikā atšķirīgu sociālu vai politisku iemeslu dēļ vēstures rakstīšanas procesā ir izplēnējusi.

Šāda vēstures un tās interpretāciju izjautāšanas eksperimentāla un arī provokatīva versija ir šobrīd Kim? Laikmetīgās mākslas centrā apskatāmā izstāde “Eižena Berga dzeja un darbi”. Izstādes kuratore ir Laura Brokāne, māksliniece – Vika Eksta, izstādes tapšanas gaitā palīdzējusi arī plaša pētniecības grupa: literāti Aivars Madris, Kārlis Vērdiņš, Raimonds Ķirķis, Einārs Pelšs, Artis Ostups. Iecere bijusi veidot starpdisciplināru izstādi, kas šī projekta gadījumā tuvinātu vizuālo mākslu un literatūru.

Pirms atklāju ko vairāk, svarīgi atgādināt, ka Laura Brokāne ar šīs izstādes ieceri uzvarēja Kim? “Open Call 2019” konkursā, kas, atšķirīgi no iepriekšējiem gadiem, platformu sniedza tieši kuratora praksei.

Konkursa uzstādījums lika pārskatīt izstāžu formātus, formulējot par svarīgu izstādi kā kolektīvi pieredzamu faktu. Ņemot to par sākumpunktu, Brokānes veidotā izstāde atjautīgi un ar zināmu devu ironijas savērpj reālo ar fiktīvo vienotā stāstījumā, kas, ja nepievēršam vērību detaļām, varētu likties gluži ticams. Izstādes pieredzējumā kļūstam par kāda Eižena Berga dzīves un darbu atklājējiem.

Kas ir Eižens Bergs?

Izstādes stāsts sākas ar filozofijas un literatūras žurnāla “Punctum” redakcijai adresētu vēstuli, ko raksta dzejnieka Mihaila Kuzmina pētniece Marina Kameņecka, jo kāda Eižena Berga vārds parādoties Kuzmina sarakstē, kā arī viņa partnera Jurija Jurkuna dienasgrāmatā.

Meklējot pavedienus Berga personībai, šeit, Latvijā, tiek atrasts arhīvs, kas atsedz līdz šim nezināmā dzejnieka radošā mantojuma daļu. Izmeklēšanas tālākā attīstība jau ir minējumi, interpretācijas un spekulācija, cenšoties izzināt autora radošo potenciālu un tā nospiedumus Latvijas literatūras vēsturē.

Eiženu Bergu izstādes veidotāji dēvē par avangarda priekšgājēju, neiespējamo rīdzinieku.

Bet kas viņš bija un ko par viņu zinām? Biogrāfiskās ziņas ir skopas, un daudz par latviešu 20. gs. sākuma avangarda dzejas pioniera dzīves gaitām nav zināms. Nav zināms, kur un kādos apstākļos viņš miris.

Pieejamās liecības ļauj iezīmēt viņa dzīvē Pēterburgas un Berlīnes periodus, kad viņš iedvesmojies arī no tobrīd kūsājošā pārmaiņu laika strāvojumiem, kā, piemēram, akmeisma un dadaisma. Viņš ir nebijis precedents, un viņa personība ir intriga. Izmeklētāju grupas dalībnieks dzejnieks Artis Ostups raksta: “/../ viņš ir kārtējais, viņš ir vienīgais un viņa nemaz nav”.

Ģīmetne, rakstāmgalds un piemiņas lietas

Portretējot Bergu un viņa radošo mantojumu, kuratore un māksliniece asprātīgi izmanto pieņemtās metodes, kā visbiežāk domājam par radošas personības atsegumu. Šeit tās pat nedaudz banalizētas.

Vikas Ekstas iekārtotā ekspozīcijas scenogrāfija imitē memoriālu telpu, kur, ja vadāmies pēc vispārzināmiem priekšstatiem par to, novietots rakstnieka galds, zem stikla kupola atsevišķi viņa teksti, pie sienas viņa ģīmetne, atsevišķās vitrīnās dažādas personiskās lietas, kā arī lasāmi un pētāmi oriģinālteksti.

Kā jau it bieži memoriālos, arī šeit novietots ziedojumu trauks, lai būtu iespējama tālākpētniecība un personības piemiņas uzturēšana. Ja izmantojam šodien tik aktuālo “pētniecības instrumentu” “Google”, redzam, ka Eižens Bergs arī padarīts par eksistējošu ar viņam “Vikipēdijā” izveidotu šķirkli. Viņš ir interneta vidē, tātad – viņš ir.

Šāda spēle ar elementiem izvirza jautājumu par informācijas ticamību šodienas postpatiesības laikmetā: cik viegli ir noticēt tam, kā nemaz nav. Lai gan jāatminas, ka fiktīvas personības vēstures kontekstā nav nekas neordinārs, piemēram, tas aizvien bijis instruments gan mākslinieku, gan kuratoru un mākslas dīleru rokās, lai manipulētu ar sabiedrību – gan komerciālu mērķu vārdā, gan lai izgaismotu kādas sociālas parādības vai arī lai vienkārši slēptu pēdas.

Eižena Berga dzīve un darbi aktualizē atbildību pret vēsturi un tagadni un to, kā mēs kā sabiedrība piedalāmies šo stāstu meditēšanā.

Formāts, kādā šī ziņa skatītājam tiek nodota, var likties pietiekami eksperimentāls, tomēr nevar noliegt, ka, lai izaicinātu laikmetīgo izpratni, izmantojamas arī radikālākas metodes.

LA.lv