Tas, ko nevar pateikt somiski: intervija ar dzejnieci Heli Lāksonenu 3
“98% somu literatūras ir sarakstīta somu literārajā valodā. Kāpēc lai arī es rakstītu šajā valodā?” sarunā ar “LA” retoriski vaicā dzejniece HELI LĀKSONENA.
Pirms četriem gadiem Latvijā lielu interesi, četrus papildmetienus un Literatūras gada balvu izpelnījās Guntara Godiņa atdzejotā Heli Lāksonenas dzejas izlase “Kad gos smei” (apgāds “Mansards”). Nupat Heli Lāksonena ir kļuvusi par Starptautiskās Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā starptautisko laureāti, un šo balvu par viņas dzejoļu grāmatas “Piec ait kalns” (izdevniecība “Liels un mazs”) izcilo atdzejojumu latviešu valodā ieguvis arī Guntars Godiņš. Saruna ar dzejnieci un atdzejotāju par to, kāpēc globalizācijas laikmetā vērts ņemties ar valodas izloksnēm un dialektiem.
– Tas ir ļoti svarīgi, ka esat satikušies (lasītājiem atgādināsim, tas notika 2006. gadā, kad Guntars Godiņš rīkoja pirmo latviešu, igauņu, somu “Dzejas braucienu”). Kā gan mēs par Heli Lāksonenu zinātu, ja nebūtu Guntara Godiņa!?
H. Lāksonena: – Jā, ļoti labi, ka Guntars Godiņš ir tik aktīvs, ir atdzejojis divas manas grāmatas un tās nonākušas latviešu lasītāju rokās. Salīdzināsim ar igauņiem! Igauņi ir pārtulkojuši tikai pusi manas grāmatiņas. Viņi tikai runā un runā – mēs tulkosim, tulkosim, tomēr nekas nenotiek. Bet Latvijā man ļoti patīk – vīrs un vārds, un grāmata ir!
G. Godiņš: – Stilistiski vienmēr esmu apbrīnojis Heli Lāksonenas darbus – tā ir pilnīgi cita dzeja, kādas mums pietrūkst. To varētu dēvēt par spilgti vizuālo un jūtīgi psiholoģisko dzeju, dažviet tajā saskatāmas naivisma un sirreālisma iezīmes. Heli dzeja Somijā nav ievietojama nevienā virzienā vai grupā, tā ir parādība pati par sevi.
– Jā gan, kad pirmo reizi lasīju Heli Lāksonenas dzeju, domāju: ak, Jēziņ! cik vienkārši var pateikt! Un galvenais – cik priecīgi!
H. Lāksonena: – Bet atdzejotājs Guntars arī ir priecīgs. Iedomājieties, ja viņš būtu dusmīgs!? Atklāti sakot, mēs abi cienām prieku. Cilvēkiem parasti šķiet, ka prieks ir kaut kas zemāks, mazsvarīgāks, bet mēs domājam citādi – ceļam prieku saulītē.
G. Godiņš: – Uzstājoties lasījumos skolās, bibliotēkās, mēs ar Heli spēlējamies, improvizējam. To pašu es daru ar tekstiem. Ja tulkotu vārds vārdā, pazaudētu visu Heli dzejas brīvību. Man viss ir jāpārliek savā valodā un jāpieskaņo savām tradīcijām. Manā atdzejojumā ir daudz atkāpju no oriģinālteksta. Esam daudz kopā sēdējuši un sprieduši. Es Heli saku – nē, es to dzejoli taisīšu tā un tā, un viņa piekrīt!
