Mobilā versija
+17.1°C
Rudīte, Everts
Otrdiena, 22. augusts, 2017
28. marts, 2017
Drukāt

Tas, ko viņi neredz

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kadrs no Staņislava Tokalova pilnmetrāžas kino debijas "Tas, ko viņi neredz". Filma tematiski iedziļinās cilvēku attiecību labirintos un tajos neredzamajos spēkos, kas slēpjas aiz pašas estētiskākās "fasādes".

Režisora Staņislava Tokalova pilnmetrāžas kino debija “Tas, ko viņi neredz” žanriski psiholoģisku drāmu kombinē ar zinātniskās fantastikas elementiem, bet tematiski iedziļinās cilvēku attiecību labirintos un tajos neredzamajos spēkos, kas slēpjas aiz pašas estētiskākās “fasādes”.

 

Noslēpumi bēniņos

Jauna, naiva sieviete ierodas nomaļā savrupmājā un atklāj noslēpumus, ko tā glabā. Šī tēma mākslas darbos apspēlēta jau vismaz kopš romāna “Džeina Eira” tapšanas. Staņislava Tokalova filmā medmāsiņa Elza, kas piekritusi apkopt paralizēto zinātnieku Nikolā, nama bēniņos gan atrod nevis sava aprūpējamā darba devēja trako sievu, bet mūsdienīgu biedēkli – datoru laboratoriju ar Nikolā programmēto mākslīgo intelektu Annu, zem kuras pētošās, saltās kameras acs attīstās filmas varoņu attiecības, kurās sava vieta arī Nikolā tēvam (Arnis Līcītis) un ārstam Kaufmanam (Andris Keišs).

Galvenajām lomām filmā izvēlēti aktieri no Krievijas ar jau visai lielu kino pieredzi – medmāsu Elzu atveido Katerina Špica, kuras bērnišķā seja un izteiksmīgais, dziļais skatiens veido tieši to mātišķuma un nevainīguma kombināciju, kas nepieciešamas Elzas tēlam. Savukārt fiziski un emocionāli prasīgajā Nikolā lomā – izcilais Jevgenijs Tkačuks, kuru Tokalovs filmējis jau savā 2014. gada īsfilmā “Mazliet ilgāk”, kas saņēma Latvijas nacionālo kinobalvu “Lielais Kristaps” labākās spēles īsfilmas kategorijā. Starp īsfilmu un pilnmetrāžas filmu Tokalovs paspējis izmēģināt roku arī dokumentālajā kino ar filmu “Laiks, kura nav. Mihails Tāls”. Šīs abas filmas, šķiet, labi iezīmē režisora šābrīža interešu loku – pētīt tos motīvus, kas slēpjas zem cilvēku attiecībām, kā arī mūsu attiecības pašiem ar savu mirstīgumu. Pirmajā jauns vīrietis uzsāk draudzību ar kundzi gados, sākotnēji savtīga nodoma vadīts – cerot iegūt mantojumā dzīvokli, bet galu galā ir spiests pārvērtēt savu attieksmi pret dzīvi un nāvi. Savukārt otras filmas, kuru pati gan neesmu redzējusi, anotācija vēstī, ka tā ir mēģinājums pētīt neviennozīmīgas personības dziļumus – rīdzinieku, šahistu Mihailu Tālu, kuram jaunībā uzstādīta nāvējoša diagnoze, bet kurš par spīti tai nodzīvoja vēl ilgus gadus, kļūstot par visā pasaulē pazīstamu šaha lielmeistaru. Prāta uzvara pāri miesai.

 

Prāts un ķermenis

“Tas, ko viņi neredz” turpina iedziļināties šajās tēmās. Preses konferencē režisors min, ka filma pamatā ir par diviem cilvēkiem, to, kā tie mēģina viens otru sameklēt. Tomēr bieži vien cilvēku attiecības ir arī varas attiecības un, manuprāt, “Tas, ko viņi neredz” daudz lielākā mērā ir par vēlmi otru ne vien sameklēt, bet kontrolēt. Cilvēka dzīve neizbēgami ir definēta ķermeņa un prāta rāmjos, un šīs attiecības filmā aplūkotas no dažādiem skatu leņķiem: te ir paralizēts zinātnieks – ģēnijs, kas vairs nespēj kontrolēt savu ķermeni, taču joprojām mēģina kontrolēt apkārtējos ar sava prāta radītā mākslīgā intelekta starpniecību; ārsts Kaufmans, kurš cenšas pakļaut medmāsu Elzu ar seksa palīdzību; kapi, kuros Nikolā apracis vecāku ķermeņus – un kas izrādās esam tukši; un galu galā mākslīgā intelekta Annas bezķermeniskā balss, kas diktē noteikumus ne tikai Nikolā ķermeņa aprūpei.

Vienlaikus filmas estētiskā, gandrīz vai sterilā vide intriģējoši kontrastē ar šo caurviju tēmu. Tajā nav gandrīz nekā no ikdienišķās ķermeniskās pieredzes, kas mēdz būt arī neglīta, netīra un nepatīkama. Pretstatā tam filmas varoņu garderobe ir stilīga un eleganta un tie eksistē ar konkrētām reālijām nesaistītā, abstraktā “kino pasaulē”, kurā filmēšanas vietas lielākoties nav atpazīstamas. Slimības un seksuālas vardarbības pieredze tiek estetizēta, kas šo filmu vizuāli izteikti atšķir no tām Latvijas filmām, kas tiecas vizuāla reālisma virzienā (piemēram, “Modris”, “Cilvēki tur” vai “Es esmu šeit”).

Līdztekus zinātniskās fantastikas elementiem “Tas, ko viņi neredz” notur skatītāja uzmanību ar spriedzes filmas paņēmieniem, virpinot kriminālu intrigu un liekot minēt, kuriem no filmas varoņiem ticēt, kas no redzētā ir realitāte un kas – iedomas vai halucinācijas? Šajā ziņā skatītājs notikumus vēro un noslēpumus atklāj Elzas acīm. Taču, tāpat kā Elzai, filmas finālā patiesības noskaidrošana atvirzās otrajā plānā aiz jūtām, nepārvaramas vilkmes pie otra cilvēka, kas attaisno risku, ka otrs var izrādīties ne tāds, kāds gaidīts. Ar šādu pašu atvērtību vislabāk doties skatīties arī filmu “Tas, ko viņi neredz”.

 

“Tas, ko viņi neredz”, 90′, Latvija, 2017

* Režisors: Staņislavs Tokalovs, scenārija autori Staņislavs Tokalovs, Valdemars Kalinovskis, operators Deniss Sorogins, mākslinieki Laura Dišlere, Valdemars Kalinovskis, kostīmu māksliniece Aija Strazdiņa, skaņu režisors Dmitrijs Kutirevs, producents “Ego Media”.

* Lomās: Katerina Špica, Jevģēnijs Tkačuks, Andris Keišs, Arnis Līcītis, Ieva Puķe, Elīna Dzelme, Jurijs Djakonovs u. c.

* Seansi: k/t “Citadele”, “Cinamon”. “Multikino”, “Splendid Palace”, visā Latvijā.

Pievienot komentāru

Nodibināta Dejas balvaLatvijas Dejas informācijas centrs (LDIC) sadarbībā ar Kultūras ministriju nodibinājis Dejas balvu, kas turpmāk būs Latvijas augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā.
Draugiem Facebook Twitter Google+