Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
31. oktobris, 2017
Drukāt

Tas viss ir teātris (1)

Publicitātes (Jāņa Deinata, "Fotocentrs") fotoPublicitātes (Jāņa Deinata, "Fotocentrs") foto

Agnese Zeltiņa Martu atveido kā emocionāli impulsīvu sievieti ar dziļām pagātnes traumām, bet Ivars Auziņš iezīmē Džordža racionalitāti, kas gadu gaitā padarījusi viņu arvien ciniskāku un ironiskāku.

Dailes teātra radošo meklējumu cikla “Brīvā skatuve” ietvaros tapis klasiskas lugas iestudējums modernā skatuves valodā – jaunā režisora Toma Treiņa interpretācija amerikāņu 20. gadsimta klasiķa Edvarda Olbija lugai “Kam no Vilka kundzes bail?” (oriģinālā – “Who’s Afraid of Virginia Woolf”).

Olbija 1962. gadā sarakstītā luga ir savam laikam drosmīgs un tiešs darbs – lielā mērā tādēļ, ka prominentai sabiedrībai piederīgais pusmūža pāris Džordžs un Marta, vēstures asociētais profesors un viņa sieva, savā privātajā dzīvē izrādās ciniskas, brīžam pat sadistiskas, kompleksu sagrauztas būtnes, bet viņu viesi – bioloģijas profesors Niks un viņa jaunā, skaistā sieva Dārgums –, kaut arī sākotnēji uz abu nama saimnieku savstarpējām vārdu spēlītēm noraugās ar neizpratni, tomēr beigu beigās paši neizrādās sevišķi “normālāki”. 21. gadsimta kontekstā lugā aplūkotajām “drosmīgajām” tēmām (piemēram, par Martas bērnības kompleksu nonākšanu alkoholismā, Dārguma slepeno atbrīvošanos no bērniem bailēs kļūt par māti u. tml.) gan objektīvi vairs nav tādas rezonanses kā 20. gadsimta vidus amerikāņu konservatīvajā sabiedrībā. Līdz ar to Dailes teātra versijā atmaskojošā “salona drāma” pārvērtusies par absurdi ietonētu attiecību spēli tukšā skatuves telpā kā cīņas ringā, kur atļauti visi līdzekļi – arī pavisam burtiskā, teātra, nozīmē.

Toms Treinis jau savā pirmajā iestudējumā – Gunāra Priedes lugas “Zilā” uzvedumā Nacionālajā teātrī – mātes un dēla attiecību psiholoģiskā šķērsgriezumā pētīja ģimenes iekšējā sairuma cēloņus un sekas. “Vilka kundzē” režisors šo tēmu nosacīti turpina – šoreiz pievērsdamies divu laulātu pāru savstarpējo attiecību psihoanalīzei kādas “alkoholizētas” nakts laikā. Tomēr, atšķirībā no “Zilās”, kur režisora rokraksts toleranti “pazuda” aktierspēlē, “Vilka kundzē” redzami vairāki interesanti un spilgti režijas paņēmieni. Iestudējuma balanss pirmizrādē gan vēl šķita nestabils, jo tas lielā mērā atkarīgs no aktieru spējas iejusties absolūti nosacītajos spēles noteikumos.

Dailes teātra mājaslapā publicētajā intervijā pirms pirmizrādes režisors atklāj, ka vēlējies izrādes tēlus veidot, nevis laužot aktieru personības, bet ļaujot vaļu viņu iekšējiem dēmoniem un uzkrātajai dzīves pieredzei. Cik lielā mērā tas izdevies, grūti spriest, bet interesants ir pats paņēmiens – izrādes ansamblī apvienot aktierus ar ļoti dažādu radošo biogrāfiju. Katram no aktieriem izdodas noturēties konsekventā izteiksmes stilā. Agnese Zeltiņa Martu atveido kā emocionāli impulsīvu sievieti ar dziļām pagātnes traumām. Ivars Auziņš iezīmē Džordža racionalitāti, kas gadu gaitā padarījusi viņu arvien ciniskāku un ironiskāku. Andra Buļa Niks ir naivi bērnišķīgs, kaut arī brīžam, šķiet, apzināti izmanto šo paštēlu, lai uzvarētu “vārdu kaujās” ar citiem varoņiem. Trim pieredzējušajiem kolēģiem līdzvērtīga pretspēlētāja ir jaunā aktrise Elīna Avotiņa, kura aiz savas varones meitenīgi trauslās ārienes pārliecinoši un secīgi nospēlē rūpīgi glabāto noslēpumu atklāšanos.

Izrāde veidota kā spēlēšanās divos cēlienos, iedarbinot gan pašā tekstā, gan izvēlētajos teatrālajos izteiksmes līdzekļos balstītas asociācijas. Radošo komandu iedvesmojis ne tikai ar Olbija lugas nosaukumu saistītā klasiskās Disneja multiplikācijas filmas “Trīs sivēntiņi un vilks” (1933) dziesma “Es no vilka nebaidos”, bet arī melnbaltās Mikimausa filmiņas, kuras tiek rādītas ainu starplaikos un kuras tematiski precīzi saspēlējas ar izrādes sižetu. Straujajā darbībā kā pieturpunkti funkcionē arī uz skatuves centrā novietotās sienas/aizslietņa projicētie uzraksti – no varoņu runātā teksta izceltas frāzes (“Iespaidīgs stroķis”, “Vēstures katedras muklājs” utt.), kas rada ironiskas vai pat divdomīgas asociācijas.

Tikpat ironiski un teatrāli nosacīti ir mākslinieces Pamelas Butānes veidotie kostīmi – sievišķīgās tenisa un jūrnieku stila kleitiņas un nedaudz nūģīgās universitātes pasniedzēju žaketes, kas kombinētas ar puiciski īsiem vilnas šortiem un gumijas zābakiem. Dažādas funkcijas izrādes gaitā iegūst arī izmantotie rekvizīti – skārda vanna, kurā iebērtās zilas bumbiņas simbolizē ūdeni, rotaļu zirdziņš, uz kura, “jājot” un vicinot milzīgu no koka tēstu cirvi, uzbrukumā Džordžam dodas An­dra Buļa Niks, ventilators, kas tiek iedarbināts ainā, kurā Agneses Zeltiņas Marta kā kinodīva cenšas pavedināt Niku, u. tml. Šī bērnībā spēlēto “pagalma kariņu” un kultūras klišeju spēle gan ar laiku riskē kļūt pašmērķīga, liekot aktieriem tikt galā ne tikai ar Jāņa Elsberga labskanīgi iztulkotā lugas teksta mezglojumiem, bet arī ar fiziski intensīvo skatuves darbību. Kaut arī izrādes temps atbilstoši 21. gadsimta dzīves plūsmai ir straujš, tomēr pamazām tas kļūst monotons, darbībā neļaujot sasniegt izteiktus kulminācijas un atslābumu brīžus. Nopietnu intonāciju iestudējums iegūst tikai pašā finālā, raisot līdzīgas izjūtas kā nesen turpat Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojušajā Aleksandra Morfova izrādē “Svinības” – arī “Vilka kundzē” saruna ar skatītāju tiek veidota atsvešinātā formā, tādējādi mazinot izrādes emocionālo iedarbību.

Dailes teātra iestudējumā “Kam no Vilka kundzes bail?” radošo meklējumu formāts, šķiet, ļāvis radošajai komandai atbrīvoties no domāšanas stingros rāmjos un ļauties absolūtam spēles principam, liekot skaidri saprast – tas viss ir teātris.

 

UZZIŅA

Edvards OIbijs, “Kam no Vilka kundzes bail?”, iestudējums Dailes teātra Kamerzālē

Režisors: Toms Treinis, izrādes māksliniece Pamela Butāne, gaismu mākslinieks Harijs Zālītis.

Lomās: Agnese Zeltiņa, Ivars Auziņš, Elīna Avotiņa, Andris Bulis.

Nākamās izrādes: 2., 30. novembrī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Ieva Ozola: “Neaptverami spēcīgi! Vispirms jau jaunais režisors Toms Treinis – ārkārtīgi daudzsološs talants. Elīna Avotiņa lieliski parāda, ka viņai ir dziļa amplitūda, un viņa labi tiek galā ar nevienkāršo lomu. Andris Bulis nospēlē gan naivumu, gan spēku un varu, gan prot sasmīdināt. Milzīgs prieks par Ivaru Auziņu, kuram šī ir visapjomīgākā loma. Un visbeidzot – pati vaininiece, Vilka kundze! Režisors ir trāpījis desmitniekā ar titullomas aktrises izvēli, izprovocējot Agnesi Zeltiņu parādīt savu iekšējo pasauli, sāpes, jūtas un emocijas.”

dailesteatris.lv

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Jāatzīst, visi aktieri pārsteidza ar savu talantu vēl neredzēto pusi. Izrāde, kas raisa cieņu pret tās veidotājiem / spēlētājiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+