Tāšu raksti Novgorodā liecina par līviem 0
Pētot aizvadītajā gadā izrakumos Novgorodā atrastās 12. gadsimta bērza tāss vēstules, konstatēts, ka uz vienas no tām pieminēti lībieši jeb līvi. Tas ir jau otrais gadījums, kad šīs Latvijas sentautas vārds parādās Novgorodas tāšu rakstos, informēja arheologs Juris Urtāns.
Latvijas senatnes pētnieka krievu kolēģi uzgājuši tāss gabalu, uz kura kirilicā norādīts ”АСЄЛИБЪСКЕ”. Latviski to varētu tulkot kā ”Tas ir lībieša” vai arī ”Lībiešu”. Konkrētais tāšu raksts tiek datēts apmēram ar 12. gadsimta otro pusi, un seno tāšu rakstu uzskaitē tam piešķirts numurs ”1035” (”Грамота 1035”). Profesors Urtāns pieļauj, ka tā bijusi preces vai mantas piederības zīme, varbūt birka pie lībiešu tirgotājam piederoša maisa. Novgorodas republikas teritorija tajā laikā stiepās līdz pat Ziemeļu ledus okeānam, bet pati Novgoroda bija ļoti dzīvs Ziemeļeiropas tirdzniecības punkts, kas uzturēja ciešus sakarus ar Hanzu. Līdzīgs statuss bija arī Pleskavai. ”Ap 11. – 12. gadsimtu Novgoroda un Pleskava bija ziedošas brīvpilsētas, neatkarīgas republikas, ar lielu skandināvu ietekmi. Maskava tajā laikā vēl nav nekas,” stāsta arheologs. Izrakumos Novgorodas pilsētas kultūrslānī kopš 50. gadu sākuma atrasts nu jau vairāk nekā 1000 tāšu rakstu. Tos datē ar periodu no 11. līdz 15. gadsimtam. Daži bērza tāss vēstuļu atradumi bijuši arī citās Rietumkrievijas pilsētās – Staraja Rusā, Pleskavā, Brestā, bet nekur tādā koncentrācijā kā Novgorodā. Juris Urtāns atgādina, ka pirmais tāšu rakstiem uzmanību pievērsis latviešu arheologs Jānis Graudonis, kad 50. gadu sākumā piedalījās izrakumos Novgorodā. Tāsis ir ļoti būtisks rakstiskais avots, kas stāsta ne tikai par slāvu, bet arī citu tautu vēsturi, turklāt tajās parādās tādas laikmetam raksturīgas dziļi sadzīviskas lietas, kādas vēstures pētniekam parasti paliek apslēptas.
Lielākoties vēstulēs ir runa par naudas lietām, bet atrastas arī mīlestības vēstules, vēstules, kas satur intrigas un draudus. Diezgan bieži tekstā esot sastopami lamu vārdi. Atsevišķas tāsis ir latīņu, vācu un somugru (karēļu) valodā. Interesanti, ka intensīva sarakste uzturēta pat hierarhiski samērā zemā vidē, turklāt tā bijusi visai ikdienišķa lieta, par ko liecina fakts, ka vecās vēstules izmantotas kā krāsns iekurs.
Jau aptuveni desmit gadus zinātniskajā apritē ir vēstule, ko kāds Iļja un Dmitrs rakstījis līvam Mostkem, kurš uzturējies Pleskavā. Tās oriģinālais teksts, pārvērsts krievu, valodā skan: ”Грамота от Ильи и от Дмитра во Псков к ливу Мостке. Итак: плащ [ценой] в полгривны, одеяло в четыре куны, платок в три куны; ты занял у Теши три куны. За это пришли шесть кун. Пришли же и мою малую нитку. Если же не пришлешь, то учиню тебе рубеж.” Jura Urtāna tulkojums latviešu valodā: ”Iļjas un Dmitra raksts uz Pleskavu līvam Mostkem. Tātad: apmetnis [kas maksā] pusgrivnu, sega – četras kunas, lakats – trīs kunas; tu aizņēmies no Tešas trīs kunas. Par to atsūti sešas kunas. Atsūti arī manu mazo diegu (?). Ja nu neatsūtīsi, tad tev atņemšu.” Speciālisti vēstuli datē ar 12. gadsimta 40. – 60. gadiem.
Ņemot vērā pagājušā gada atradumu, atkārtota lībiešu vārda pieminēšana ļauj secināt, ka tirdznieciskās saites starp lībiešiem un novgorodiešiem tāpat kā līvu klātbūtne Pleskavā un Novgorodā 12. gadsimtā nav bijis nekas neparasts. Lībieši parādās arī senskandināvu sāgās, taču par šīs tautas izcelsmi un nonākšanu Latvijā vēl ir daudz jautājumu. ”Par agrāko līvu vēsturi, respektīvi mūsu ēras I gadu tūkstoša pēdējiem gadsimtiem un otrā gadu tūkstoša pirmajiem gadsimtiem līdz Indriķa Livonijas hronikai, ir ļoti maz vai gandrīz nemaz rakstīto avotu, tāpēc jebkurš, pat īsākais raksta gals, var dot jaunus stimulus līvu senākās vēstures izzināšanā,” norāda profesors Urtāns. Pēc arheologa domām, tā kā Novgorodas kultūrslānis katru gadu atdod aizvien jaunus tāšu rakstus, ir pamats sagaidīt, ka parādīsies arī vēl citi, kuros pieminēti līvi.
