Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. decembris, 2012
Drukāt

Taupa pat uz kartupeļu mizu rēķina

Mana pensija ir 157 lati. Cenšos ietaupīt uz ēšanu – dienā vairāk par vienu latu netērēt, bet man nesanāk. Citiem pensija ir vēl mazāka. Kā viņi izdzīvo, nesaprotu. Jāmaksā taču vēl arī par elektrību, ārsta pakalpojumiem, nodokļiem. Apkurei vajadzīga malka, bet vienas mašīnas krava maksā 140 latus.

 

Atkarībā no laika apstākļiem vajadzīgas pat divu mašīnu kravas. Labi, ka mums blakus ir mežs. Tad nu mēs, cik nu kurš spējam, cenšamies no meža mājās sanest sausos zarus un kritalas, lai ietaupītu.

Esmu vientuļā pensionāre. Man būtu ierosinājums – lai kāds no valdības locekļiem pamēģina, kā izdzīvot ar vienu latu dienā. Citiem šī summa ir pat mazāka par vienu latu, tātad santīmi. Es vāru kartupeļus ar visu mizu, lai ietaupītu uz mizu rēķina. Kartupeļus ik pēc pāris dienām nomainu ar putraimu putrām. Pirts arī jāapmeklē. Agrāk šis pakalpojums maksāja septiņus latus, tagad, kad braukšana autobusos ir bez maksas, par pirti maksāju piecus latus.
 Silvija Zālīte Jūrmalā

 

Šī ir viena no vēstulēm, ko saņēmusi Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) priekšsēdētāja Aina Verze pēc tam, kad oktobra vidū tika izsludināta vēstuļu akcija, lai panāktu, ka mazās pensijas tiktu indeksētas pēc iespējas agrāk – jau nākamgad, nevis 2014. gadā.

“Tieši mazo pensiju saņēmēju dzīves līmenis pēdējā laikā kļūst arvien dramatiskāks,” saka A. Verze. “Vairāk nekā 344 tūkstoši pensionāru saņem pensiju, kas mazāka par 200 latiem. Minimālā pensija ir 49,50 lati. Ap 74% veco cilvēku pensija nesasniedz iztikas minimumu, kas šobrīd ir 176,75 lati.”

Cerot kaut nedaudz uzlabot trūcīgo pensionāru situāciju, LPF izsludināja vēstuļu akciju, kurā ikviens pensionārs tika aicināts rakstīt par savu situāciju – cik lielu pensiju saņem, vai iespējams ar to izdzīvot, kādi izdevumi prasa vislielāko summu, kam naudas neatliek. Vēstules aicināja adresēt valsts amatpersonām – Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim un Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai. Daži rakstītāji, arī jau minētā autore Silvija Zālīte, savu sūtījumu iesniedza LPF priekšsēdētājai A. Verzei.

Lasot vēstules, viņa atzīst – grūti lasīt šīs rindas. Cilvēks mēģina ietaupīt pat uz kartupeļu mizu rēķina. Lai gan – ko tur var ietaupīt? Raksta katrs individuāli, stāstot par savu izdzīvošanu. Autori lielākoties ir mazo pensiju saņēmēji, kuru darba stāžs ir 30 – 32 – 38 un 40 gadi. Viņi lielākoties pensijā devās līdz 1996. gadam, tomēr arī to cilvēku vidū, kas pensionējušies nesen, daudziem pensija ir zem simt latiem.

Spriežot pēc rakstītā, visvairāk līdzekļu pietrūkst pašu uzturam un medicīnas pakalpojumiem. Tajā pašā laikā pirmajā vietā tiek likta dzīvokļa rēķina un komunālo pakalpojumu apmaksa. Arī pašvaldību vadītāji atzīst, ka tieši vecie cilvēki pat ar ļoti niecīgām pensijām parasti esot kārtīgākie rēķinu maksātāji.

Bet izdevumi, kas saistīti ar viņu iztiku, veselības aprūpi, nemaz nerunājot par teātra apmeklējumiem vai laikrakstu abonēšanu, – nolikti pēdējā vietā. “Te redzams, cik šai paaudzei augsts morālās apziņas un pienākuma līmenis. Paši dzīvos neēduši, bet parādā nevienam nepaliks,” saka federācijas vadītāja.

Saulkrastu pensionāru biedrības valdes priekšsēdētāja un LPF valdes locekle Maruta Muste no Vid­zemes reģiona pensionāriem saņēmusi 134 vēstules. Par kopējo skaitu gan neesot iespējams spriest, jo vēstules tiek nosūtītas tieši amatpersonām. Bet pastmarka maksā tikpat, cik divi kukulīši maizes. Lai ietaupītu, no vairākām pensionāru organizācijām vēstules uz federāciju atvedot pārstāvji. “Daudzi no tiem, kas savas vēstules adresēja premjeram, minot arī savas dzīvesvietas adresi, jau saņēmuši atbildes no Valsts kancelejas ar tekstu – jūsu vēstules pārsūtītas uz Labklājības ministriju! Atkal tiekam mētāti no vienas institūcijas uz citu. Tas liecina par attieksmi,” sarūgtinājumu neslēpj M. Muste.

Vēstuļu akcija vēl turpinās, tāpat LPF un tās biedri nav noklusuši attiecībā pret labklājības ministres demisiju. Arī par to federācijā saņemts desmitiem rezolūciju un prasību. Ar to saturu tiks iepazīstināts arī Ministru prezidents. Šai tikšanās reizei gatavojas LPF valde, bet to gaida vairākums pensionāru. Kā teic Siguldas pensionāru biedrības vadītājs Alfons Jumiķis: “Cerēsim, ka likumu un lēmumu pieņēmēji mūs sadzirdēs!”

 

Fakti

LPF prasības:

* indeksēt jau nākamgad vismaz mazās pensijas, kas nepārsniedz 300 latus;

* pensijas neapliekamo minimumu paaugstināt no pašreizējiem 165 latiem līdz minimālās darba algas līmenim – 200 latiem.

 

Rindas no vēstulēm

“Par komunālajiem maksājumiem mēs, divi pensionāri, visā 2000. gadā kopā samaksājām 635 latus, 2005. gadā – 1099 latus, 2010. gadā – 2080 latus, bet pērn – 1966 latus. Pensija mēnesī 2000. gadā – 81 lats, pērn – 190 lati. Paldies par piemaksām, indeksāciju, tas palīdz izdzīvot, bet ne uzlabot dzīves apstākļus.”

 

“Kad ar pensiju nesanāk, tad aizņemos, atdodu, tad atkal aizņemos. Sitamies, kā varam. Sajūta slikta, jo visu mūžu strādāts, bet tagad sev neko atļauties nevar.”

“Nedod Dievs, ja operācija, tad kredīts un atvilkums no pensijas līdz mūža galam. Pašvaldībā pēc palīdzības drīkst vērsties tikai tie, kam ienākumi mazāki par 120 latiem.”

 

“Draugi man uzdāvināja teātra biļeti – līdz tam vienpadsmit gadus man nebija iespējas redzēt nevienu izrādi.”

 

“Kad saņemu pensiju, nopērku vairākus ikdienā nepieciešamos pārtikas produktus – cukuru, putraimus, miltus. Pārējo pērku pa mazumiņam, meklējot, kurā veikalā ir kāda akcija.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+