Egils Līcītis: 10 gadi Eiropā – tautas bojāejas vēl nav 1
Es teiktu, ka nevis krievi vai nabadzība, bet pašmāju politiķi ir Latvijas problēma. Viņi ir tā tipa valstsvīri, un visi pār vienu kārti metami, kuriem valsts uz pašu mīkstā spilvena sākas un gultas kājgalī beidzas. Latvijas Eiropā iestāšanās desmitgades drūmumā tūkstošiem cilvēku nemaz tā negribas celt glāzi un lakt Briseles šampanieti. Par kādu tautas labklājību ir runa, ja te valdījuši dažāda izmēra oligarhi, kas valsti no slaucamas govs padarījuši par liesu, kārnu kazu ar budžetu, kam izspiedušās ribas, un viņiem izlīdzējuši politiskie cukurfabrikanti, izlikdamies neuzpērkamāki par jaundzimušo šūpulī. Kādam tam vajadzēja pretoties, bet politiķi, kuriem nepiemīt ne mazāko saimnieciskuma spēju un vadītprasmes, valstī ir sabojājuši vidi, samudžinājuši attīstību, laupījuši drošības izjūtu, mērdējuši pelnos patriotisma un nacionālisma degsmi. Tauta ir stipra, un tas nav mūsu ceļa gals, bet zivs pūst no galvas. Nenoliedzami, ka pastāv Latvijas iekšējais puvums, pie kā novedusi partiju ārkārtīgi liderīgā dzīve, neizmērojamās, ne ar ko nepamatotās ambīcijas, tukšā pašslavināšanās pamīšus ar paniskām bailēm no reitingu pazemināšanās, politiskā bezatbildība, vērtību un morāles atmešana, bieži vien arī masīvs stulbums. Šie simptomi ir tik smagi, ka, ja politiķiem būtu mātišķi radinieki, tie parūpētos par slimnieku ievietošanu sociālās aprūpes pansionātā, nespējnieku namā vai specializētā ārstniecības iestādē, kur palātās kliņķis ir tikai no ārpuses. Bet nekā! Politiķi, kurus kaites bija skārušas visuzkrītošāk, par kuriem – kā Šleseru, Repši, caurkritušiem Sudrabas piekritējiem – sabiedrība šķita laikus parūpējusies, un mediķi sniedza kvalificētu palīdzību – viņi pūlas izlauzties no slēgtajām telpām!
Šīs izdarības dara tautai lielas galvassāpes un ved pesimismā. Sūdzību grāmatā daudzi raksta – tur neko nevar labot, tas ir pasmags kūts gaiss, tomēr Latvijā saražots. Tuvosies vēlēšanas, partijas atkal vilks ārā pažobelē nobāztos dārgumus, līdzīgi kā klosteros glabā gabalos sadalītu svēto atliekas. Skatiet, te Saeimas atlaidēja Zatlera pīšļi, Āboltiņas matu sproga, Lemberga kāju nagu drumslas, un tā vai tik nav burciņa, kur iesprostots Urbanoviča brīkšķītis. Cilvēkus kārtējo reizi piemānīs!
Reizē tomēr vērojama pozitīva attapšanās, dziedēšanās no nebeidzamas čīkstēšanas, kas bijusi gara, grūta un gaudulīga. Kļūstam nobriedušāki, liela daļa vēlētāju atskārtuši, ka cilvēks pats kaldina laimes vai posta apstākļus, nevis tiek no varas apdāvināts vai ka valdība viņam kaut ko atņēmusi. Neirastēnija par bojāeju, sagrautām nozarēm un ka akla vista valsti labāk vadītu par valdību, iet mazumā. It sevišķi gados jaunie ir sagatavotāki aktīvākai dzīvei un labākam garastāvoklim. Plāno pieticīgākus, pakāpeniskāk sasniedzamus mērķus, nevis tūlītēju pārcelšanos uz paradīzi. Savukārt laukos pacietīgs darbs vienmēr bijis augstākais tikums. Lai paliek ņaudētājiem spriedelēšana, ka 10 gadu dzīve Eiropas kalnā Latvijai dzemdējusi peli. Ka Eiropa nav bijusi pietiekami laba – vieniem tāpēc, ka uzpūtīgai Briselei mēs esot par prastu, otriem – jo van Rompejs nemaz mūs nepaņem klēpī, neapmīļo un nedalās labklājībā. Paši tiksim galā. Ar čīkstalām, ar dumjiem, alkatīgiem politiķiem un valsts celtniecību.
