Tauta savu darbu padarīja 0
Ne mūsu gribētais, ne mūsu aicinātais referendums nu ir prom, varam apzināties, ka esam darījuši gandrīz vai visu iespējamo, lai saglabātu latvisku Latviju. Referendums diemžēl bija pirmais lielākais, atklātākais un, kā atklāti atzīst, arī nekaunīgākais pasākums valsts pamatu deldēšanai.
Valsts valoda ir viens no nacionālas valsts pamatiem. Notikušais referendums nebija vis nekāds demokrātijas šovs, kā patlaban mēģina iestāstīt, bez uzvarētājiem un zaudētājiem, bet gan atklāts izaicinājums, valsts pamatu apdraudējums. Kas apgalvo pretējo, tas tīšuprāt maldina tautu.
Patlaban būtu loģiski un svarīgi izvēlēties ceļu turpmākai valsts drošības stiprināšanai, jo ļaunums valstiskai stabilitātei jau ir nodarīts liels, un politiskie provokatori sola, ka nerimsies un jau pēc pāris gadiem tricinās Latvijas valsts pamatus atkal.
Politiskie un valsts darbinieki un arī darboņi, kas bauda savas bezdarbības sekas, nu ir mazliet uztraukušies un pēc veca ieraduma mēģinās gružus saslaucīt latviešu pagaldē, šo to satīrīt, šā tā tautu nomierināt un samierināt. Jau skan, ka pie vainas esot tie nemierīgie, nesamierināmie radikāļi, tie agresīvie. Konkrēti, kuri tie būtu, gan nesauc, bet vedina, par ko spriest. Es spriežu, ka mājieni ir uz to pusi, kuri aicina stāvokli reālistiski izvērtēt, neļauties klusinātāju un kušinātāju mieram.
Šajās dienās ir daudz muldēšanas, kurā diemžēl piedalās arī dažādas ekspersonas, kas pašas atbildīgas par pieļautajām kļūdām. Šie ļautiņi nu ir ļoti paškritiski un pamāca uz dialogu. Stāsta, cik simpātisku, jauku krievu katrs pazīst, un brīnās par tādu Lindermanu, Osipovu un Gapoņenko, brīnās, kuri tie aizvainotie un sāpinātie un kas būtu jādara, lai viņi tādi nejustos.
Latvijas nelaime ir, ka politiskie muldoņas (ne paši politiķi katrreiz) nezina vai nevēlas zināt ne vēsturi, ne tagadni.
Piemēram, to, ka ir Krievijas vēsturnieku skola (un tās šejienes mācekļi), kas nebeidz vaimanāt par sliktajiem boļševikiem, kuri 1918. gadā izlaiduši Latviju no Krievijas impērijas. Tie paši vēsturnieki cildina Džugašvili – Staļinu, kas 1940. gadā atguvis zaudēto teritoriju. Nākamā aizvainotība un uzmestā lūpa ir par slikto Jeļcinu, kas bez kontribūcijas atkal izlaidis šo Latviju no apraudātās PSRS klēpja. Nesen “Latvijas Avīzes” lasītājiem atgādināju gan krievu tūristu, gan “Providus” pētnieces Golubevas k-dzes aizrādījumu, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji (!) gluži vienkārši neatzīst Latvijas valsts pastāvēšanu. Nupat “Vienotības” deputāts A. Judina k-gs laikrakstam “NRA” paskaidro, ka diemžēl ir sabiedrības daļa, kas “nepieņem Latvijas Republiku – viņi noteikti nebūs apmierināti ar referenduma rezultātiem… Ne vienmēr to pasaka atklāti, bet iekšēji viņi vēlas te redzēt pavisam citu valsti… Šiem ļaudīm nav vērts mēģināt skaidrot vēsturi un latviskuma idejas, jo atbilde ir viena – tas viņiem riebjas”. (“NRA”, 2012. g. 17. – 19. februāris)
Tiesību doktora A. Judina atgādinājums man šķiet īpaši vietā un laikā brīdī, kad sāksies uzbrukumi pazīstamajam režisoram A. Hermanim par viņa asi kritisko, bet pilnīgi taisnīgo vērtējumu par notikušo referendumu un latviešu uzvedību tajā: “Nevajag te ar kaut kādu eiropeisku politkorektumu sevi mānīt – ir nodevēji un ir mūsējie. Varbūt šoreiz viss vēl beigsies labi, bet, ja valstij tiešām būs kāds kritisks brīdis, tad šis nodevēju saraksts mums būs priekšā un būs zināms…” (LTV1 17. febr. “100 grami kultūras”). Diezgan skaidri nojaušams, ka pēc izprovocētā referenduma tāpat vienkārši ar pierasto nokušināšanu un noklusināšanu, pieļauto kļūdu piešpaktelēšanu un viduvēju amatu iedalīšanu aizvainotajiem iztikt vis nevarēs. Ne jau tāpēc latviešu tauta cēlās, gāja un iestājās par savu valodu. Vai tiešām politiskie spēki to nenojauš?
