Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
7. maijs, 2012
Drukāt

Tautai mugurkauls ir! Nesalaužams

aboltina_leta9

Gaišajās neatkarības svētku dienās pilsoniski noskaņotiem cilvēkiem būtu iederīgi gremdēties dziļākās pārdomās par šo valsti, tās šodien

u un nākotni, un pārlikt, ko es, Kalniņš vai Kociņš, vai Līcītis, esmu devis savai Latvijai. Lūk, šādas pacilātas domas būtu uzlasāmas kā vārpas no lauka un jāšķin kā riekstiņi no lazdas. Taču – te nu bij!

 

Tā vietā daudzi vēlētāji nežēlo auksta ūdens šaltis, lai aplietu tautas priekšstāvjus, kuru pauri veidoti no labāka materiāla nekā mūsējie, ļoti moralizējoši un brīžiem pat derdzīgi izsakās par Āboltiņas valdībā mītošajiem, par atzīmi ielikdami tiem apaļu divnieku. Ar atzīmi vēl nepietiek, dienasgrāmatā ieraksta arī piezīmes! Savēlējuši, zin, te visādus sliņķus un dienaszagļus, krāpniekus un ampelmaņus. Stundās dauzās, žilās un traucē nodarbības. Ja salīdzina ar Latvijas aizgājušo laiku varoņiem Imantu un Tālavas Tālivaldi, šamējie tikai joka pēc nonākuši vai kā garāmgājēji ieklīduši valsts valdībā. Te viss esot novests puvē un trupē, un, kad ministrs prasmīgākajiem, strādīgākajiem skolotājiem grasās palielināt algas, tad tas nav labi un visi tam pretojas, bet, kad Ministru kabinets sadomājis pazemināt nodokļus, tad atkal no visām pusēm skan nicīgi komentāri, cik tas tiek darīts šķībi, greizi, nepareizi.

Posts un bēdas, kā lai Saeimas Silmaču ļaudis publikas priekšā uzvedas, palokās un izdabā! Kā lai pierāda, ka nav žuļiki, kam to vien vajag kā uzlaist virsū ģenerālprokuroru, kā lai dzēš nemitīgās bažas par deputātu kompetenci un kā lai apstiprina, ka ievēlētie ir vārda turētāji un solījumu pildītāji, kas nav vis ar specvienību “Omega” izdzenājami. Diemžēl ir taisnība, ka apgalvojumā, cik politika ir skaista un jauka, slēpjas apbēdinoša nepatiesība. Raugi, politika sastāv no nebeidzamiem kompromisiem, piekāpšanās un atkāpšanās seko cita citai. Bet visi taču zina, ka patiesība – ir tikai viena un kaila vai vismaz piesegusies ar baltu linu krekliņu. Un kur viņa ir, kur paliek šī patiesība, kad partiju programmas izskatās pēc savstarpēja kara pieteikuma?

Ne velti kāds lasītājs bargajā koalīcijas taisīšanas rudenī man teica, ka vislabākā koalīcija šai valstī būtu Raivis Dzintars plus latvju armija. Tad te ieviestu kārtību. Ne velti, katru reizi pie karstā telefona sēžot, uz redakciju zvana cilvēki, kuri sūkstās – nu cik ilgi cietīsim, ka mūsu valdībai nav mugurkaula un tā kā niedrīte vējā – kur vējiņš papūš, tur noliecas. Par atbildi es cilvēkus mierinu – valdībai nav stingra mugurkaula? Toties tautai ir! Nesalaužams! To arī domāju 4. maijā – lai vēl ilga mums šāda noturība un pārliecība.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+