Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. marts, 2012
Drukāt

Tautas liktenis caur dzimtas vēsturi


represetie_lv_6

“Kad klausījos vecvecāku stāstīto par izsūtīšanām, sapratu – labi, ka iedomājos rakstīt pētniecisko darbu vēsturē par šo tematu. Jo bēdīgi būtu, ja es nebūtu uzzinājusi šīs atmiņas un to, kā bērnībā pārdzīvotais ietekmējis visu viņu turpmāko dzīvi,” saka Dārta Pētersone, Valmieras Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece.

 

Pētījumu “Pētersonu un Bogdānovu ģimeņu deportācija uz Sibīriju 1949. gada 25. martā” viņa uzrakstījusi, mācoties 10. klasē. Jauniete šo darbu saglabās, lai kādreiz nākotnē dotu lasīt saviem bērniem, “lai viņi uzzina par savu vecvecāku likteni un lai apjauš, ko cilvēki Latvijas dēļ ir pārdzīvojuši un kā viņi, Sibīrijā būdami, domājuši un sapņojuši par savām mājām un laukiem. Tas liek salīdzināt un mazliet citām acīm paskatīties uz visu, kas mums tagad ir dots, un to novērtēt”.

 

Bez vārda 
dienas kliņģera

Dārta jau agrāk zinājusi, ka vecmāmiņa Māra Bogdānova bērnībā izvesta no Latvijas un tas bijis traģiski, taču šo “traģiski” īsti neizpratusi. Intervējot tuviniekus, Dārta saprata, cik viņiem mokoši atcerēties un vēlreiz domās pārdzīvot ceļu uz Sibīriju un laiku Tomskas apgabala Asino rajona sādžās.

… Mārai Bogdānovai 1949. gadā bija septiņi gadi. Bērns 24. marta vakarā aizmiga, nepacietīgi gaidot nākamo rītu, kad mamma būs izcepusi Māras vārda dienas kliņģeri. Pamodās naktī, nesaprata, kas notiek, redzēja pie galda sēžam svešus cilvēkus…

 

Tālajā ceļā Māra smagi saslimusi, izcelta no vilciena, un vecākiem likts atstāt viņu kādas stacijas medpunktā, bet ģimeni aizveda tālāk. Vēlāk tētis uzzinājis, kur meita atrodas, aizkļuvis viņai pakaļ… un citu bērnu vidū tēvs ļoti novārgušo, izkāmējušo meitiņu pazinis tikai pēc viņai piešķirtā numura.

 

Mazmeita Dārta pētījusi arī arhīva dokumentus par deportācijām, lasījusi par šo vēstures posmu Sandras Kalnietes grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un salīdzinājusi ar vecvecāku atmiņām. Stāstot par vectēva Pētera izsūtīšanu, mazmeita teic, ka viņam bija desmit gadu. Lēmums par Pētersonu ģimenes ieskaitīšanu kulakos parakstīts dienu pirms izsūtīšanas. Vectēva tēvam, “Vecvāču” saimniekam, piederējuši 73 hektāri labi koptas zemes. Saimnieks jau iepriekš apcietināts un atradies cietumā, bet pēcnācējus padomju vara nosūtīja piepildīt pustukšos ciemus Sibīrijā.

 

Skolotājas pienākums

Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājai Inetai Amoliņai jautāju, cik daudz un ko skolēni uzzina par represijām mācību stundās, jo šim tematam programmā taču daudz laika atvēlēts nav. Pedagoģe atbild, ka skolotājam tagad ir tiesības pašam izvēlēties, cik daudz stāstīt par katru tematu. Viņa uzsver, ka arvien mums, pirmkārt, ir jārunā par to, kas saistās ar mums pašiem, ar Latvijas likteni – gan barikāžu laikā stāstot bērniem par 1991. gadu, gan, tuvojoties deportāciju upuru piemiņas dienai, par 25. martu. Piemēram, 6. klasei martā jāmācās par senām norisēm pasaules vēsturē, taču Ineta Amoliņa atrod stundu, ko veltīt skolēniem daudz tuvākiem laikiem, jo uzskata par savu pienākumu atgādināt novada vēsturi.

 

“Ja skolēnam rodas interese, viņš mājās ģimenē vaicā: “Vai mēs arī esam cietuši deportācijās?” Un nākamajā reizē audzēknis man stāsta, ka uzzinājis – viņa vecvecmāmiņa arī bijusi Sibīrijā. Esmu panākusi atgriezeniskas saiknes veidošanos, ģimene ir spiesta runāt un dalīties dzimtas vēsturē, un tas ir galvenais, ko es kā skolotāja esmu sasniegusi.”

 

Inetas Amoliņas meita Marta mācās 9. klasē, un nākamgad pētniecisko darbu rakstīs par savas dzimtas traģisko likteni. Viņa izmantos ne tikai materiālus par vectēva un viņa māsu dzīvi Sibīrijā, bet arī apkopos notikumus pirms tam, jo vecvectēvs Fēlikss Pēčs bijis nacionālais partizāns.

 

Daudzveidīgas metodes

“Bērnus vienmēr var ieinteresēt par vēsturi, tikai jāpamet kāds āķis!” ir pārliecināta Ineta Amoliņa. Viņa stundās izmantojusi Okupācijas muzeja ieteiktās metodes, piemēram, rosinot skolēnus pārdomāt “Mazā koferīša stāstu”, kas vēsta, ko bērns lielā steigā lika iekšā līdzņemšanai izsūtījumā – grāmatu vai lācīti, ābeci, zīmuli. Tāpat interesanti metodiskie ieteikumi nākuši no Valmieras muzeja, kas izveidojis saturīgas un interesantas pedagoģiskās programmas. Skolotāja jau domā par nākamo gadu un raksta scenāriju īpašam uzvedumam, kas top pēc ģimnāzijas absolventes pierakstītām Valmieras puses ļaužu atmiņām par deportācijām.

I. Amoliņa atceras, ka pagājušogad vēstures skolotāji bija ekskursijā uz Likteņdārzu un kopīgi iestādīja kociņu kā veltījumu no Latvijas vēsturniekiem. Šogad viņa cer šo piemiņas vietu Koknesē parādīt gan savam tētim, gan meitai Martai un aizvest turp arī Latvijas pelēkos 
laukakmeņus savu tuvinieku piemiņai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+