Tautas mīts vai labie gadi? 0
Pagājšnedēļ (11. jūlijā) “Latvijas Avīzē” bija lasāms kopīgi ar Valsts kanceleju un Latvijas Institūtu rīkotas diskusijas pieraksts. Tās tēma bijusi “Nauda un nacionālā identitāte”. Tomēr, kā tas itin bieži tamlīdzīgos sarīkojumos notiek, arī šajā pieteiktā tēma veiksmīgi no dažu oratoru puses tika izmantota citu apakštēmu vai interešu pakārtošanai.
Piemēram, par Latvijas vēstures sakārtošanu jeb t. s. ulmaņlaiku apcerēšanu runātāju uzskatiem atbil-stošā veidā. Arī par citām lietām. Ministru prezidenta V. Dombrovska k-ga klātbūtne ļāva uztvert dažus uzstādījumus par oficiāliem. Un tieši tāpēc šis rakstiņš.
Pirmkārt. Kā uzzinām no diskusijas pieraksta, viens no diskusijas dalībniekiem “DnB” eksperts P. Strautiņš un citi runātāji esot teikuši, ka viens no nākamajiem mītiem (pēc lata? – V. K.), no kura latviešiem būšot jāatsakās, esot tā dēvēto ulmaņlaiku idealizēšana.
Pēc “DnB” lietpratēja uzskata, ulmaņlaiku mīti esot nodarījuši pat “stipri lielu” kaitējumu Latvijas iedzīvotāju prātos. Pēc bankas speciālista uzskata, par bīstamu (ulmaņlaiku) grāmatu varētu nosaukt pat E. Virzas “Straumēnus”. Kas tā par grāmatu, te nestāstīšu.
Paskaidrošu mūsu avīzes jaunākajiem lasītājiem, ka E. Virzas “Straumēni” visus padomju varas gadus bija aizliegta grāmata tolaik nacionāli patriotiskā satura dēļ. Kā redzam, mūsdienās “Straumēni” nav aizliegti, bet valdības aprindām piederošo ļaužu uztverē tomēr – bīstami…
Otrkārt. Diskusijas dalībniece, vēstures doktore un profesore B. Zepa teikusi, ka ļoti būtisks esot stāsts par pirmās brīvvalsts vēsturi, kas tautas apziņā pastāvot kā ideālais tēls.
Tādu tautas vērtējumu, kaut negribīgi, bet bijuši spiesti atstāstīt ne vien profesori un doktori, bet pat akadēmiķi. Taču tauta nerunā par mītiem, pasakām vai nacionālistu izdomājumiem, bet piedzīvoto un atmiņām, kas mūsdienu sovjetiskiem un liberalizējošiem naratoriem šķiet no tautas atmiņas izskaužamas. Prof. dr. B. Zepa konstatējusi, ka tautas saglabātais ideālais tēls “reizēm pat rada zināmas problēmas atbrīvoties no šīs skaistās vēstures un raudzīties nākotnē”. Ja to nebūtu teikusi vēstures profesore (no LU)… Taisnība ir, ka tauta nevēlas no skaistās vēstures atsacīties. Bet kāpēc no tās būtu jāatsakās?
Tie mūsu laikraksta lasītāji, kas noturīgi interesējas par vēsturi un politiku, arī būs pamanījuši dažādu mūsdienīgu (kā viņi dēvējas) pētnieku jeb naratoru pūliņus pirms-okupācijas Latvijā apsekot t. s. ulmaņlaikus – kā tādus mītiskus un, ja ne gluži kā sliktus, apspiestības laikus, tad neatgādināmus. Kā to darīja padomju akadēmiķi.
Varbūt tomēr vajadzētu papētīt, kāpēc tautas lielas daļas atmiņā par tiem saglabājušās labas atmiņas, un tos no gaidāmās Latvijas neatkarības proklamēšanas simtgades labajiem gadiem neizsvītrot? Zināšanai: K. Ulmanis vadīja valsti ne tikai no 1934. gada līdz okupācijai, viņš vadījis astoņus no pavisam deviņpadsmit pirmsokupācijas Latvijas Ministru kabinetiem.
