Aivars Eipurs: Tautas parāde 2
Lai gan mūsu impulsi bija autonomi, taču es nebrīnītos, ja pāris nedēļas pēc Dziesmu un deju svētkiem vairākās Latvijas vietās paralēli tiktu izgudrots globāli kaut kas tikpat nozīmīgs kā, piemēram, elektrība. Interesanti, vai igauņi izgudroja “Skype” pēc saviem Dziesmu svētkiem? Tieši šis jautājums mani nodarbina visvairāk. Kā šī Dziesmu svētku radītā ikdiena izplešas pēc tam un cik ilgi, jo pozitīvajiem viļņiem nav pamata būt mazākiem nekā citkārt negatīvajiem. Viens ieguvums, protams, ir dziedātāju fiziskā veselība. Jo skaņu terapija aizstāj daudzus ģimenes ārstu apmeklējumus. Bet pārējais? Ja vienīgais, ko varētu pateikt pēc tam, ir tas, ka tūlīt sāksies gatavošanās nākamajiem Dziesmu svētkiem, būtu tā ne visai. Man nepatīk nevietā piesaukt reliģiju, taču kaut kādā mērā reliģija tā ir gan. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka nesaudzīgi tiek paļāti tie, kuri “nevienojas kopīgā dziesmā” par patiešām grandiozo pasākumu vai kādu tā niansi, bet atļaujas paust citu viedokli (kritika tiek nosaukta pat par linčošanu). No otras puses, ja tā arī ir mērķtiecīga piramīda, ne simtprocentīgi demokrātiska, taču, pat ja tās ir kādu personību cīņas par vietu Dziesmu svētku Olimpā, galarezultātam tās piekāpjas. Vai šādi pasākumi uzreiz pielīdzināmi cita tipa sabiedriskai iekārtai?
Tā bija nesavtīga ilglaicīga darbība no dalībnieku puses. Agrāk jautātu: kurš šajā nedēļā slauca govis? Ceru arī, tā ir pēdējā reize, kad svētku dalībniekam netiek piešķirta neviena brīvbiļete tuvāko radinieku iespējām.
Dziesmu un deju svētkos pirmo reizi dalībnieku skaits bija lielāks (par pāris simtiem) nekā 1949. gadā izsūtīto skaits. Tā ir laba zīme, lai arī tas ir kopā ar ārvalstu viesiem. Statistika pārsteidz – procents nemaz nav liels. Ja pret valsts iedzīvotāju skaitu procentuāli tik neliels cilvēku skaits var radīt tādu iespaidu…! Likās, ka visi tie cilvēki, kuri turpināja savā nodabā ganīties mikrorajonos, ir tikai kaut kāds tautas neliels atlikums; kā vispār tik daudz cilvēku var būt Latvijā pēc visām tautiešu aizbraukšanām? Tagad var labāk iedomāties mazo karaspēku slavenās uzvaras pār milzīgu pārspēku. Redzot Dziesmu un deju svētku laukumus tikai ekrānā vien, neviļus ienāk prātā: varbūt 1940. gadā vajadzēja pretoties? Tas paliks uz mūžiem kā nezināmais.
Milžu cīņās par biļetēm nepiedalījos. Man vissvarīgāk bija būt klāt svētku gājienā. Skatījos gājienu arī pa Andreja Upīša muzeja logu, taču lielāku prieku man sagādāja būšana Kaļķu ielas tuvumā, kur valdīja pirmspasākuma gaidas un visi vēl bija dabiski spirgti, mistiskā nenogurdināmība vēl bija priekšā. Kā par brīnumu, tāpat kā pirms četriem gadiem, man mazu katarsi sagādāja Alūksnes Ernsta Glika ģimnāzijas pūtēju orķestris. Nekā personīga – jau citi dalībnieki, citi tērpi, cita melodija, bet mani aizrāva vienalga!
Lasīju pazīstamas žurnālistes rakstā par to, ka Dziesmu svētki savulaik tikuši izraidīti no Rīgas centra un ka tiem tur vajadzētu atgriezties. Nezinu, vai tas būtu prātīgi, ja runā par masveidīgākajiem pasākumiem, taču Esplanādes šarms šajā nedēļā bija nenoliedzams. Īpaši vakaros, kad skatuve bija izgaismota pievilcīgos toņos, un sevišķi pūtēju orķestru (ko es ar tiem pūtējiem!) ģenerālmēģinājuma un dižkoncerta laikā.
Noslēguma koncertus skatījos ekrānos, Esplanādē bija pat divi, labākais un labāko famīliju garā ieturētais bija pie Valsts mākslas muzeja parka stūrī; bija gan galdiņi saviesīgai atmosfērai, gan soli tikai un vienīgi koncerta baudīšanai. Visērtākie soli ar atzveltni bija Nēģu laukumā, Centrāltirgū. Taču tie lielākoties bija tukši, tajos sēdēja ap divdesmit cilvēku, daži bariņi, tostarp bomži. Bija pa kādam tūristam, kas no autoostas bija riskējuši doties cauri pamestajam tirgum un pa ceļam piestāja ar saviem čemodāniem uz ritentiņiem. Tur arī baudīju Valsts prezidenta uzrunu.
Dziesmu svētki ir viena no retajām reizēm, kad nosauc arī dzejniekus, ne tikai komponistus. Melodija var būt diža pati par sevi, bet īpaši Dziesmu svētkos tā nāk kopā ar vārdiem. Skaistākais? Protams, sejas tuvplānā. Ar skaņām krāsotas.
