Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. jūlijs, 2013
Drukāt

Tautas tērpa godināšana. Dažādība tautas tērpos – iepazīstam!

Foto - Jānis Buncis, Aivara Šmita foto studija un no D. Kupčes personīgā arhīva Foto - Jānis Buncis, Aivara Šmita foto studija un no D. Kupčes personīgā arhīva

Viena no konkursa “Sieviete Latvijai – 2013” laureātēm Dagnija Kupče ir pieredzē­ju­šākā tautas tērpu darinātāja, kurai tas ir aicinājums un dzīvesveids. Dagnijas vadībā top visu novadu tautas tērpi, lai gan visvairāk šūti un austi vidzemnieču – Cēsu un Piebalgas – apģērbi.

 

 

Amplitūda

Lai pievērstos tautas tērpa šūšanai, vispirms rūpīgi jāizpēta muzejos pieejamie tā laika paraugi, tad jāatrod atbilstošie audumi, dzijas utt. Ieteicams arī piemeklēt īsto cilvēku, kam to darināt, jo viss veicams ļoti pārdomāti un ar lielu mīlestību.

Dagnijas izveidotajā kolekcijā aplūkojams plašs šo apģērbu spektrs, sākot ar XII gadsimta latgaļu senajiem tērpiem un beidzot ar XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma pilsētnieciski štātīgajiem kostīmiem.

Jā, tas bija laiks, kad tautas tērpi izgāja no modes, bet mātes un meitas apģērbā tomēr gribēja saglabāt etnogrāfiskus elementus. Tad šuva kostīmus pēc pilsētas modes, kuros arī dominēja lins. Brunčus aužot, sievietes gribēja tajos iestrādāt pašu izdomātu krāsainu svītru joslu, kas būtu tikai viņai vienīgajai. Kostīmjakas labi pieguļ augumam, tās šuva ar krokojumu sānos vai aizmugurē. Vienojošais šai pilsētas modei bija greznie un smalkie zīda vai smalkvilnas lakati, ko ieveda no ārzemēm.

{gallery id=”1870″}

Vasarai un ziemai

Tērpi pielāgoti arī gadalaikiem. Vasarās meitas valkāja gan lina kreklus, gan šī auduma brunčus. Karstā laikā izlīdzējās tikai ar garu kreklu, ko apsēja ar priekšautu.

Ziemas tērpu kolekcijā toties ietilpst mēteļi, cepures un lielie plecu lakati, lai valkātājai nebūtu auksti, ragavās sēžot. Ievērības cienīgas ir šūtās cepures. Tās mēdza rotāt ar skaistu ziedu rakstu vai apdarināt ar aitu, caunu vai citām kažokādām, kā arī samta vai cita smalka auduma maliņām. Šajos tērpos tolaik daudz ko aizguva no vācu pilskungu apģērbiem, jo mums nebija raksturīgi tādi izšūti ornamenti. Dekorēšanai sāka izmantot arī smalkos aizjūras audumus. Kājās vilka zeķes, ko adīja no smalkas aitu vilnas un apsēja ar prievīti.

Tagad, Dziesmu un deju svētku laikā, tautisku pieskaņu savam apģērbam varat panākt ar lina blūzīti un svārkiem. Kopējo ansambli der papildināt ar skaistu jostu vai uz pleciem vismaz uzmest smalku lakatu.

Liela daļa šo tērpu apskatāma Rīgas mākslas telpā tikko atklātajā grandiozajā izstādē “Dziesma top citādi”. Tā ir tik vērienīga, ka katram vajadzētu to redzēt. Šī izstāde vistiešākajā veidā kalpo arī Latvijas tēla spodrināšanai pasaulē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+